Cerība uz mūžīgo svētlaimi

“Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri.” [Ef.6:17]

No līdzīga teksta 1.Tes.5:8 mēs redzam, kas ir pestīšanas cepure. Tur sacīts: “Būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri.” Tāda ir pestīšanas cerība – stipra un dzīva cerība uz mūžīgo svētlaimi debesīs. Tā ir mūsu bruņu cepure. Bruņu cepure bija seno cīnītāju metāla galvas apsegs. Tās aizsardzība bija ļoti būtiska, jo arī viens zobena cirtiens varēja izraisīt tūlītēju nāvi vai padarīt cīnītāju nespējīgu cīnīties.

Mūsu garīgā bruņu cepure ir tikpat nozīmīga. Atņemot pestīšanas cerību, zūd visi garīgie spēki, Dieva vārds zaudē nozīmi, cilvēks skatās tikai uz “redzamām lietām” [2.Kor.4:18] un viņš vairs nav derīgs vairs nedz darbam, nedz ticības pacietībai. Bet, gluži kā metāla galvas apsegs ļauj kareivim drosmīgi traukties uz priekšu cīņā un nebaidīties par zobena cirtieniem, tāpat arī stipra un dzīva pestīšanas cerība ļauj mums tik ļoti neraizēties par to, ko mums nākas piedzīvot šai laikā. Tā vietā ticības cerība raugās uz Dieva labvēlību, jo mēs zinām, ka pēc šīs cīņas mūs gaida brīnišķīga godība, kas nav salīdzināma ar šī laika ciešanām.

Lai pestīšanas cerība patiesi kļūtu mums par bruņu cepuri un spēku cīņā, ir vajadzīgs kas vairāk kā tikai brīnišķīgas vārdu un domu virknes. Nepieciešamas dziļas pārdomas un īsta ticība. Kad saule spīd un ceļā viss veicas labi, cilvēkam ir viegli runāt un dziedāt par mūžīgo svētlaimi debesīs, taču patiesais mūžīgās dzīvības mierinājums tam šādā brīdī necik daudz nav vajadzīgs.

Tāpēc mums jābūt gataviem arī ļaunām un tumšām dienām, kad visa pasaule tev kļūs par šauru un tava sirds neizteicamās mokās būs gatava lūzt, kad visa tavas dzīves laime būs zudusi un tu nevēlēsies neko citu kā vien to, lai tava dzīve beigtos.

Tādēļ gatavojies tam rūpīgi. Nopietni pārbaudi, lai redzētu, vai mūsu cerībai ir īsts un drošs pamats. Un lūdz Dievu pēc Viņa Svētā Gara, lai šo cerību ierakstītu tavas sirds dziļumos un tā kļūtu par visas tavas dzīves vadmotīvu. Skaidra un droša pestīšanas cerība lai kļūst par tavas dvēseles enkuru, lai dzīves augstajos un zemajos punktos tu mantotu īsto dzīves gudrību, visos pārbaudījumos – dziļu un nesatricināmu mierinājumu, visās cīņās un pārbaudījumos – dievišķu mieru un spēku.

Taču uz visiem tas neattiecas. Jo tiem, kas vēlas būt pasaules bērni un iegūt savu labumu šeit, virs zemes, tas garšos tikai kā remdens, negaršīgs ūdens. Tie jautās: “Ko? Debesis? Nē. Labāk pastāstiet mums par šīs pasaules prieku un veselību. Pastāstiet kaut ko par ēdienu, drēbēm, godu un izpriecām. Bet debesis? Debesīm katrā ziņā pienāks savs laiks. Taču tagad tās mums nav vajadzīgas.”

Arī to vidū, kas sākuši meklēt debesu lietas un ir derībā ar Dievu, daudzi nesaprot pestīšanas cerības spēku un vērtību. Viņu miesa nav mērdēta, savā šīs zemes dzīvē viņi nav pievīlušies, nav tikuši ievainoti, satriekti un iztukšoti, bet tiem joprojām ir daudz brīnišķīgu plānu un cerību, kas saistītas ar šo dzīvi.

Bet, ja tu ceri uz debesīm, tad gatavojies brīžiem, kad visos Svētajos Rakstos tu neatradīsi mīļākus vārdus kā tos, kas runā par svētīgu aiziešanu no šīs pasaules. Tava piederība Kristum nozīmē, ka tavam vecajam cilvēkam jātop krustā sistam līdz ar kārībām un iekārēm. Jo krustā sista dzīve ir sāpīga dzīve, pastāvīga miršana.

Kāds gan prieks var būt cilvēkam, kas karājas pie krusta? Tiesa, ar Dieva žēlastību viņš var gūt īslaicīgu atvieglojumu, kā tas notika Ģetzemanē, kad pie Jēzus tika sūtīts eņģelis, lai Viņu stiprinātu. Bet šis atvieglojums drīz tiks pārtraukts ar jaunu triecienu, sāpēm un rūgtumu, asarām un vaimanām. Jo ilgāk mēs dzīvojam kā kristieši, jo patiesāki mums kļūst apustuļa vārdi: “Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki” [1.Kor.15:19].

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo patiesāki mums šķiet vārdi no senajiem Rakstiem: “Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi, un, ja kāds ir ļoti stiprs, tad astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas” [Ps.90:10]. Un vēl: “Nerimtīga darbošanās paredzēta cilvēkam, smags jūgs Ādama dēliem, sākot ar dienu, kad iznāk no mātes klēpja, līdz dienai, kad atgriežas tajā, kas māte visiem, pārdomas un baiļošanās sirdī, domājot par gaidāmo, par nāves dienu. Sākot ar to, kas sēž goda tronī, beidzot ar to, kas zemojas zemē un pelnos.. dusmas, greizsirdība, satraukums, nemiers, bailes no nāves, naids un ķildas” [Sīraha gudrības grāmatas 40:1–3, 5].

Tas vareni stiprinās tavu pestīšanas cerību, ja labi paturēsi prātā, ka dziļā, bezgalīgā cilvēka tieksme pēc mūžīgās svētlaimes nekad netiks apmierināta šai pasaulē un visa šī dzīve ir viena vienīga pievilšana. Ilgas un iespaidīgas dzīves laikā bagātākais un veiksmīgākais Israēla valdnieks bija meklējis laimi it visā, kas ir virs zemes. Un visbeidzot viņš apstājās, guvis izmisuma pilnu pieredzi, ka viss bijis māņi un nīcība. Pasaule nespēj aplaimot nemirstīgu dvēseli. Tam, kas šai dzīvē saņēmis visvairāk laimes un prieka, allaž pieder arī sirds, kas nespēj to visu izbaudīt. Un galu galā tam arvien seko skumja doma, ka visam drīz pienāks gals.