Četrpadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19].

Mīļie draugi! Nolasītais evaņģēlijs, pirmkārt, attiecas uz mācību bērniem [katehēzi], kad sakām: “Es, Tas Kungs, esmu dusmīgs Dievs,” kas nozīmē, ka “Dievs biedina sodīt visus, kas šos baušļus pārkāpj.” Spitālīgie vīri ar saviem lielajiem grēkiem bija Dievu nokaitinājuši, tāpēc tie tika savu lielo noziegumu dēļ tiek Dieva sodīti ar šādu lielu sērgu.

Otrkārt, šis evaņģēlijs attiecas uz pirmo bausli, kas skan: “Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā.” Šie neveselie nezina nevienu citu ārstu, kā vienīgi “Jēzu Kristu, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi!” [Rom.9:5] “Jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” [2.Moz.15:26] “Kam ir vara un līdzekļi palīdzēt [atpestīt].” [Jes.63:1] Viņi arī nāk pie šī Kunga, un lūdz paceltā balsī: “Jēzu, mīļais meistar, apžēlojies par mums!” Tūdaļ viņam pievēršas Tas, kas ar ķēniņa Dāvida muti apliecina: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi.” [Ps.50:15]

Treškārt, šis evaņģēlijs attiecas uz otro bausli, kas skan: “Tev nebūs Dieva, tava Kunga, Vārdu nepatiesi lietot.” Šie neveselie vīri nemeklē burvjus, sālspūšļotājus un velna pesteļus, bet tie meklē Jēzu Kristu, patieso [īsteno] Pestītāju, kurš viņus arī paklausa un dziedina. Un lai arī ne visi, bet “viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam,” jo mums būs Dievu visās bēdās piesaukt, lūgt, teikt un slavēt, mēs šoreiz no svētā evaņģēlija atzīsim:

Kā mūsu Kungs un Pestītājs [Glābējs] Jēzus Kristus dziedināja desmit spitālīgos vīrus.

Ak mans Dievs, kuram es sūdzu
Savu lielo grūtumu,
Klausi, kad es karsti lūdzu,
Klausi manu žēlumu.
Savald` velna niknumu,
Vairo manu ticību,
Ka nebīstosoties it nekuru,
Kristu allaž sirdī turu. Āmen!

Svētais evaņģēlists Lūkas saka mūsu evaņģēlijā: Jēzus ceļā uz Jeruzālemi gāja vidū caur Samariju un Galileju. Šeit mums jāzina: Jēzus bija staigājis no vienas vietas un otru, no vienas pilsētas un citu, un bija uzcītīgi izdarījis visu, ko Debesu Tēvs viņam bija pavēlējis, un ikkatram izstāstījis Dieva prātu, un mācījis Dieva vārdu, bet tagad bija pienācis laiks un stunda, kad Viņam mūsu grēku dēļ būs jācieš rūgta nāve pie krusta, un jāizlej savas dārgās asinis mūsu grēku piedošanai. Tagad Viņš uzsāk šo ceļu, un iet no Kapernaumas un Jeruzalemi. Viņš gan neiet pataisno, bet apmet lieku līkumu starp Samariju, kas bija pa pusei jūdi, pa pusei pagāni, un Galileju, kur dzīvoja daudz grēcinieku. Savā ceļā Viņš darīja daudz lieliskus brīnumus. Viņš dziedināja šos spitālīgos, deva redzi diviem aklajiem un uzmodināja no mirušajiem Lācaru, darot to atkal dzīvu. [Mt.20:34; Lk.19:9; Jņ.11:43] To visu Jēzus Kristus ir darījis mūsu labā, gribēdams parādīt Savu žēlīgo sirdi. Patiess ir tas, ko saka svētais ķēniņš Dāvids: “Cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums.” [Ps.103:11-12] “Un Viņš grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” [1.Tim.2:4] Tādēļ Viņš pats saka, ka ir nācis aicināt [saukt] grēciniekus, lai tie atstātu savus grēkus.

Kad esam to apdomājuši, saņemsim Kungu Jēzu Kristu ar ticīgu sirdi, jo Viņš nāk pie mums cikkārt Viņš liek mums sludināt Savu svēto Vārdu. Viņš nāk pie mums, kad liek kristīt mūs un mūsu bērnus, Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Viņš nāk pie mums, kad Viņš mūs Svētajā Vakarēdienā ar Savu miesu ēdina, un ar Savām asinīm dzirdina. Tā Viņš mums dāvā Debesu Valstību un mūžīgo dzīvošanu.

Tāpēc mums līdz ar šiem neveselajiem jāiet pretim Jēzum Kristum, ka mēs ar ticīgu sirdi Viņu sastopam, un uzņemam, tāpat kā šie spitālīgie vīri, par kuriem rakstīts: “Tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!”” Slimības dēļ viņi bija aizsmakuši, tāpēc viņi kliedz cik spēdami, un grib līdz ar ķēniņu Dāvidu sacīt: “Es saucu no visas sirds, paklausi mani, ak, Kungs!” [Ps.119:145] “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Mēs ticam, ka Tu esi nācis šajā pasaulē, lai palīdzētu cilvēkiem, un ka Tev “ir vara un līdzekļi palīdzēt,” [Jes.63:1] tādēļ apžēlojies par mums, jo Tu vislabāk redzi mūsu nelaimi un slimību “Raugies šurp, paklausi mūs, Kungs, mūsu Dievs.” [Ps.13:4]

Mācies! Kad Dievs tevi, tavus bērnus vai saimi piemeklē ar neveselību vai kādu citu nelaimi salauž, tad tev šo pērienu jāsaņem ar pateicīgu sirdi. Dievs to dara tāpēc, lai tevi varētu dabūt pie Sevis. Kad tēvs dara labu savam bērnam, un bērns kļuvis vēlīgs vairs neliekas zinis par tēvu, un pat aicināts nenāk, ko tad tēvs dara? Viņš saka, ja tu negribi nāk ar labu, tad es aicināšu tevi citādi, un paņēmis rīksti dod tam uz ādas. Līdzīgi dara arī Debesu Tēvs. Viņš dod mums visu labu, gribēdams mūs tādējādi Sev pielabināt un iepriecināt. Bet diemžēl mēs ik dienas topam arvien vēlīgāki, un nedodam Dievam ne labu vārdu un pagriežam Viņam muguru, lai gan Viņš sauc: “griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti.” [Jes.45:22] Vai mēs par to uztraucamies? Mums ausis ir biezas. Redzi, tad Dievs ņem savu rīksti, kas ir dažādas slimības, nelaimes un bēdas, pārmāca mūs, un ved mūs atkal pie Sevis. Šie spitālīgie vīri, kā nosēti ar spitālību, nāk pie Kunga Jēzus Kristus. Kāds bagāts un augsti stāvošs vīrs Aramas zemē, būdams vesels, kopā ar citiem pagāniem godāja elku dievus. Bet tad, redzēdams, ka Dievs viņu sodījis ar spitālību, un ka neviens viņu nevar dziedināt, kā vienīgi tas, kas viņu sodījis, viņš mācījās atzīt mūsu Dievu un Kungu, atgriezās no elku kalpošanas, un vesels kļuvis, sacīja: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” [2.Ķēn.5:15] To saka arī pats Dievs: “Kad viņiem klāsies ļauni, viņi meklēs Mani un sacīs:
Nāciet, atgriezīsimies atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces.” [Hoz.6:1] Šos spitālīgos vīrus viņu slimība mudina piesaukt Kungu Jēzu, tāpat arī tev Dievs piesūta nelaimi, lai tu kopā ar svēto ķēniņu Dāvidu sauktu: “Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva.” [Ps.18:7]

Pats Dievs mums pavēl, ka Viņš jāpiesauc, un ir mums apsolījis, ka mēs nelūgsim veltīgi: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” [Mt.7:7] Pravietis Jesaja māca: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” [Jes.55:6] Sekojot šādai Dieva pavēlei un apsolījumam nākam mēs pie Tā, kurš “piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; un izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.” [Ps.103:3-4]

Viens otrs domā – es nemāku daudz pātarus [lūgšanas], tāpēc, kas zina vai Dievs maz mani uzklausīs? Klausies nu uzmanīgi, arī šie spitālīgie Dievu nepielūdz ar gariem pātariem, bet saka īsus, īsus pātariņus: “Jēzu, mīļais Meistar, apžēlojies par mums,” un tomēr Jēzus Kristus tos paklausa. Ja arī tu slimo tā, ka nevari izteikt nevienu vārdu, tad nebēdā, jo Dievs redz un dzird arī tavas sirds nopūtas. Mozus lielās bēdās stāvēja pie Sarkanās Jūras, un lielās izbailēs nespēja izrunāt nevienu vārdu, bet vienīgi nopūtās. Šī viņa nopūta Dieva ausīs bija kā skanīga balss, jo Dievs uzrunāja Mozu: “Ko tu brēc uz Mani? [2.Moz.14:15] Tāpēc nevajag bēdāties, ja tava lūgšana ir īsa. Tikai pielūdz. Pielūdz no sirds, pielūdz sirsnīgi, ticīgu un bez šaubīšanās. “Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems [Jēk.1:7-8] Bet bez ticības nevar patikt. [Ebr.11:6] Bet kāpēc mēs negribam ticēt Dievam? Viņš, taču, “darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” [Ef.3:20] Svētais Ījabs gulēja slims septiņus gadus, tomēr Dievs viņam palīdzēja. [Īj.2] [Īj.42] Viens vīrs bija slims trīsdesmit astoņus gadus, tomēr Jēzus Kristus viņu dziedināja ar vienu vārdu. [Jņ.5] Bet “daudz ciešanu sagaida tos, kas pielūdz elkus, svešus dievus.” [Ps.16:4]

Šeit viens otrs varētu iebilst: “tomēr ir arī patiesi, ka dažs slimnieks pielūdz Dievu, un tā arī paliek slims. Bet kad pie cita cilvēka nāk ar pūstu sāli vai citu lieku, ko tā amata pratēji zina, tad neveselais drīzāk ceļas.” Ņem vērā, mans draugs, un apdomā labi, ko es tev mācu no Dieva grāmatas [Bībeles]. Ne vienmēr Dievs mūs paklausa par laicīgām lietām, bet vienīgi tad, kad tas mums ir derīgi. Mazs bērns prasa tēvam vai mātei nazi vai asus priekšmetus. Ja nu tēvs un māte bezatbildīgi bērnam dod šādas lietas, tad drīz arī notiks nelaime – bērns iegriezīs rokā vai izdurs aci. Tad būtu labāk nepieļaut, ka nazis vai asais koks nonāk bērna rokās. Līdzīgi arī viens otrs cilvēks lūdzas Dievam veselību, bet viņa dvēselei ir labāk, ja viņš šajā pasaulē dzīvo nevesels. Citādi viņš tik daudz grēkotu ar maucību, laulības pārkāpšanu, slepkavošanu, zagšanu, melošanu, aprunāšanu un citiem grēkiem, no kuriem Dievs viņu ir atrauj, turot slimu gultā. Un ja Dievs tev negrib šajā pasaulē dot to, ko tu Viņam lūdz, tad tici, ka viņā pasaulē Viņš tev dos to, kas tevi iepriecinās mūžīgi. Tur Dievs “nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” [Jņ.atkl.21:4]

Tomēr iepriecinieties, zinādami, ka Jēzus Kristus mūs šeit negrib atstāt bez palīdzības. Viņš visu nomana, kā Kungs ar iepriekšzināšanu. Viņš redz, ka laicīgā palīdzība slimajam vai citā nelaimē esošam, dvēselei nekaitēs, un var notikt Dievam par godu un slavu. Padomājiet par spitālīgajiem cilvēkiem. Spitālība bija tāda sērga, kuru nevar izārstē neviens šīs pasaules ārsts. To saprata Israēla ķēniņš vārdā Jorāms, kad Arams ķēniņš atsūtīja savu kalpu Naamanu pie rakstīdams: Es esmu pie tevis aizsūtījis savu kalpu Naamanu, lai tu viņu atsvabini no spitālības. Kad Jorāms bija šo vēstuli izlasījis, viņš saplēsa visas savas drēbes, un sacīja “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības!” [2.Ķēn.5:6-7]
Cits ķēniņš, sauks Asarja, bija spitālīgs, un dzīvoja savrup atsevišķā namā. [2.Ķēn.15:5] Ja viņš būtu zinājis par zālēm, tad viņš tās būtu meklējis. Bet Jēzus Kristus ir vienīgais Kungs, kas var novērst visas nelaimes, slimības un spitālību. Viņš var izdarīt visu, ko grib, un ko ir solījis. Viņš var dot visu, kas vajadzīgs miesai un dvēselei, še laikā un tur mūžībā. Atcerieties šos Dieva Vārdus: “Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves. [Ps.68:20-21] Mūsu Dievs ir debesīs, un spēj darīt, ko vien viņš grib debesīs un virs zemes, jūrā un visos dziļumos. Simsons domāja, ka viņam būs jāmirst no lielajām slāpēm. Nebija neviena, kas viņam varētu palīdzēt. Bet Dievs spēj to, ko neviens cilvēks nevar izdarīt. Dievs pāršķēla vienu dzerokli žokļa kaulā, “no tā izvira ūdens, un viņš dzēra. Un viņa gars atgriezās viņā, un viņš atspirga.” [Soģ.15:19]
Jūdas valstij uzbruka liels ammoniešu un moābiešu karaspēks, tā, ka pat ķēniņš un viņa ļaudis palika bez padoma. Bet, kad tie iesāka no sirds pielūgt Dievu, redzi, karotājus apkāva pats Dievs. [2.Lk.20] Kas par badu bija Jeruzaleme? Mātes ēda pašas savus bērnus. Bet Dievs visai drīz un brīnišķīgā veidā palīdzēja šiem ļaudīm. Dažreiz jūs dzirdat par trim vīriem, kas saistīti ar viņu mēteļiem, kurpēm, cepurēm un citām drēbēm tika iemesti degošā ceplī.

Tā viņi saistīja šos vīrus viņu apmetņos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Kurš nedomāja, ka viņi sadegs pelns? Bet Dievs viņus izveda ārā dzīvus un veselus, ka ikviens, tos redzēdams, brīnījās. [Dan.3:21] Jūs esat dzirdējuši arī, kā svēto pravieti Daniēlu iemeta plēsīgo lauvu berdē. Bet Dievs viņu glāba, sūtot eņģeli, kas turēja lauvu rīkles, lai tās Daniēlu nievainotu. [Dan.6] Ak, jā! Kas cer uz Dievu, un paļaujas uz to no visas sirds, tad klāsies labi še laicīgi un tur mūžīgi.

Ņem arī vērā mācību, ka tu liec par sevi baznīcā aizlūgt, jo tā māca svētais apustulis Jēkabs: “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” [Jēk.5:14-16] Dievs izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem. [Ps.145:19]

Vesels būdams arī ej pie mācītāja, pāri visām lietām ļauj dziedināt tavu dvēseli, lūdz savu mācītāju, lai viņš pēc Dieva pavēles pasludina tavu grēku piedošanu, un dodies saņemt sava Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus miesu un asinis.

Pie Jēzus atveda vienu triekas ķertu, kuram lielas sāpes bija ne vien miesā un kaulos, bet visvairāk grēku dēļ cieta viņa dvēsele. Jēzus Kristus vispirms dziedināja viņa dvēseli un sacīja: ņemies drošu sirdi, mans dēls, tavi grēki tev ir piedoti. Pēc tam Viņš pavēlēja: celies, ņem savu gultu un ej mājās. [Mt.9] Ja tu nebūsi izlīdzis un salīdzinājies ar savu Dievu, tad tev citas zāles tik vienkārši nepalīdzēs. Ķēniņam “Asam palika slimas kājas, un viņa slimība augtin pieauga spēkā; taču arī savā slimībā viņš nemeklēja To Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem. Un tā Asa gūlās pie saviem tēviem, un viņš nomira.” [2.Lk.16:12-13] Ja tu gribi, lai Dievs tev palīdz, tad dari, kā Sīraks māca: “Mans bērns, neturi to par nieku, bet pielūdz To Kungu, tad Viņš tevi darīs veselu. Atstājies no grēkiem, un dari savas rokas nevainīgas un šķīstī sirdi no visiem grēkiem.” [Sīr.38:9-10]
Saki dziedādams ar ķēniņu Dāvidu:

Par mani Kungs apžēlojies,
Pēc Savas lēnprātības.
No grēkiem šķīstī man, ak Dievs!
Lielā žēlastībā.
Tev savus grēkus sūdzu gauž,
Tie paši manu sirdi grauž.
Tev priekšā esmu negantīgs,
Tu esi taisns, es noziedzīgs.

Pavērs savas ticības acis uz Jēzus Kristu, savu Kungu un Pestītāju, un dziedi:

Tie grēki man it gauži spiež,
To žēlodamies es sūdzos,
Tie manu sirdi griestin griež,
Ak atņem tos, es lūdzos.
Priekš tava Tēva rādos tāds,
Ka šis mans parāds nomaksāts,
Caur tavu asins izliešan,
Ak Kungs! Turi man,
Ko tu man solījs arīdzan.

Ja tu to dari, tad Dievs tev atbildēs: “Savās dusmās Es tevi gan situ, bet Savā labprātībā Es par tevi apžēlojos.” [Jes.60:10] “Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” [Jes.43:25] Bet kas nedomā ar Dievu izlīdzinātos, tas piedzīvos, ka patiess ir Dieva vārds: “Velti tu lieto dažādas zāles, tev nav vairs dziedināšanas!” [Jer.46:11]
Visbeidzot, ņem vērā, kad Jēzus Kristus tev ir palīdzējis , tev viņam no sirds jāpasakās. Dažs slimodams sola Dievam, ka viņš grib kļūt vesels, kalpot Dievam, iet baznīcā un tīši negrēkot. Bet, kad Dievs viņam palīdzējis, tad aizmirst, ko solījis. Tās ir no šo deviņu jūdu šlakas, kas neveseli būdami gan gauži To Kungu Jēzu lūdza, bet kad kļuva veseli, tajā pašā brīdī aizmirsa Jēzus palīdzību. “Bet tādiem labi neklāsies.” [Sīr.12:3] Dari tu kā samarietis, kas “redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam.” Viņš vēl atceras, ka ir bijis spitālīgs, un atzīst, ka Jēzus Kristus to no šis briesmīgās slimības atpestījis. Apdomā arī tu, ko Dievs tev labu darījis. Saki līdz ar pravieti Jesaju: “Es Tev pateicos, Kungs! Jo Tu gan biji uz mani dusmīgs, bet Tavas dusmas norima, un Tu mani iepriecināji.” [Jes.12:1] Dziedi kopā ar Dāvidu:

Teic Dieva Kunga vārdu,
Cik vari, mana dvēselīt,
Teic daudz un dažu kārtu,
Kas tev grib laba parādīt.
Tev tavus grēkus piedot,
Kas tavu sirdi kremt,
Tev veselību iedot,
Un savā klēpī ņemt.

Bet ja tu nomani un redzi, ka Dievs pēc sava žēlīgā prāta grib ņemt tevi projām no šīs vārguma pilnās pasaules, tad dodies mierā, un paļauties uz savu Dievu, sacīdams:

Kad man būs mirstot nošķirties,
Ņem manu dvēsel, žēlīgs Dievs.
Iekš tavām Dieva rokām,
Tad būs man gann,
Dievs pestī mann,
No visām manām mokām.

Tādu sirsnīgu lūgšanu Dievs paklausīs, Jēzus Kristus ņems tavu dvēseli savā visu spēcīgajā rokā, no kuras to neviens neizraus [Jņ.10], jo “taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā.” [Sal.māc.9:1]

Tad nu:

Es turēšu jo labāk klusu prātu,
Kaut projām viņš ar asu rīksti rātu.
Tas pieklājas priekš tev, Augstais Dievs,
Pateicīgi un rāmi turēties,
Es esmu daudz, ak, varen daudz noziedies,
Kad būtu Dievs man piedošanu lēmis.
Ak vai tad man! Žēlastības gods,
Top, Stiprais Dievs, no visiem tevim dots. Āmen.