Ceturtā svētdienā pēc Lieldienas jeb dziedāšanas svētdienā

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Mīļie draugi, ne velti mēs piesaucam Svēto Garu sacīdami:

Tu svētais gaišums, Palīgs gards,
Laid spīd iekš mums tavs dzīvais Vārds;
Lai varam Dievu atzīt spoži,
To Tēvu saukt, un pielūgt droši:
Kungs! Svešu mācīb` no mums griez`,
Ne laid tās ausis pēc tās niez`;
Dod Jēzus Vārdam pie mums mājot,
To cienīt lab`, jeb ļauni klājot.
Alleluja, gods Dievam dots!

Ar šo lūgšanu mēs lūdzam Svēto Garu, lai Viņš grib valdīt mūsu sirdis, lai mēs neklausāmies netiklus mācītājus, kas mums nemāca Dieva Vārdus, bet melš paši savu mācību – cilvēcīgu mācību, kura nevar iepriecināt mūsu noskumušo sirdi.

Bet lai mēs uzņemam Kungu Jēzu par mūsu īsteno mācītāju, ticam Viņa vārdam, jo Viņam “ir mūžīgās dzīvības vārdi.” [Jņ.6:68] Viņam dota gudra mēle, ka ar savu uzrunu Viņš prot stiprināt nogurušos. [Jes.50:4] “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” [Jņ.7:46] Kurš gan gribētu meklēt citu mācītāju?

To redzēja Kunga Jēzus Kristus mācekļi savā laikā, īpaši tad, pienāca laiks Kungam Jēzum mūsu dēļ izciestā krusta nāvē iet pie sava Tēva. Viņš sacīja, ka iet pie tā, kas Viņu sūtījis, bet mācekļu sirdis bija pilnas skumju.

Šeit Kungs Jēzus atkal iepriecina mācekļus solot, ka sūtīs Iepriecinātāju un Mācītāju Svēto Garu, kas vadīs viņus visā taisnībā.

Jēzus māca mācekļiem būt drošiem un nebēdāties, kad Viņš aiziet pie Tēva, jo šī iešana nāks viņiem par labu. Caur Jēzus Kristus mokām, asins izliešanu un nāvi tie kļūs atpestīti no grēkiem, Dieva dusmām un mūžīgas pazudināšanas.

Ar Dieva palīgu mācīsimies un ņemsim vērā no šī svētā evaņģēlija: Kā Jēzus mierina mācekļus apsolot Iepriecinātāju, Svēto Garu.

Tu Gars no Dieva, svētais Dievs,
Nāc mūsu sirdīs dārgais vies,
Un tās ar visu labu pildi,
Ar karstu mīlestību sildi;
Ak, Kungs! Tu skaidrais Mācītājs,
Kas visur esi aicinājs,
Tos ļaudis Dieva Vārdu klausīt,
Par to tev patiec tava draudzīt?
Alleluja, gods Dievam dots, Āmen.

Mīļie draugi, Kungs Jēzus ir trīskārt stipri gājis. Pirmkārt, Viņš nāca no Debesīm un tapa par cilvēka bērnu jumpravas Marijas miesā un likās [at]tīstīties kā cilvēka bērnam. Otrkārt, Viņš devās nāvē no savas dzīves un likās aprakties. Treškārt, Viņš no nāves pārgāja dzīvībā, par ko mēs sakām – Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem. Jā, no zemes Viņš ir uzkāpis Debesīs.

Par pirmo gājumu mēs dzirdam Ziemas svētkos, par otro Lielajā piektdienā, bet par trešo Lieldienas svētkos.

Kad Viņam pienāca laiks no šīs dzīves iet nāvē, un no nāves atkal dzīvība un redzamā veidā no zemes uzkāpt Debesīs, Viņš negribēja savus mācekļus atstāt slepus, bet gan to pasacīja iepriekš ar šādiem vārdiem: “Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.”

“Neviens” saka Kungs Jēzus, “jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.” Lai arī mācekļi nejautā, ko tiem darīt, tomēr žēlīgais Kungs Jēzus Kristus saka par to labumu, ko nesīs Viņa aiziešana. Viņa vārdi ir šādi: “Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu.” Es, kas zinu, ko jūsu dvēseļu labā nospriedusi svētā Trijādība. Es saku jums, Es, kas visas lietas jums patiesi var izstāstīt. “Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu.” Tas ir par labu ne tik daudz man, kā jums. Jo Jēzus Kristus ne sevis dēļ, bet mūsu Pestīšanas labad nācis pie mums šajā pasaulē, tāpat arī Viņa pēdējais gājums – Viņa mokas un nāve notika, lai mums atlēktu labums. Viņš saka šeit skaidriem vārdiem: ” Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.”

Labums, ko saņem mācekļi no Kunga aiziešanas ir, ka tā Viņš nopelna un sūta tiem Svēto Garu, kas mācīs pilnībā atzīt Kunga Jēzus labdarīšanu un nopelnu.

Mācekļi jau ceturto gadu bija Kunga Jēzus skolā, bet viņiem nebija jāpaliek mūžīgiem mācekļiem, bet arīdzan citus jāmāca šajā pasaulē ar Svētā Gara palīgu. To mācekļi negribēja saprast, tādēļ Kristus to viņiem pārmet.

Ja Kristus nebūtu miris un augšāmcēlies no mirušajiem, tad mācekļi un arī mēs visi būtu palikuši apakš grēkiem un nebūtu dabūjuši Svēto Garu, “jo tas negrib nākt blēdīgā dvēselē, un mist miesās, kas padevušās grēkam.” [Sal.gudr.1:4]

Mīļie draugi, palieciet mierā zinot, ka Kungs Jēzus reizēm it kā liekas aizejam un tur arī paliekam, ka arī, ka Viņam tik žēlīga sirds ir, ka Viņš mūs nepametīs vienus. Klausieties un ņemiet vērā Viņa laipnos vārdus: “Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi pieņemšu atkal atpakaļ; dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos.” [Jes.54:7-8]

Bet kādēļ Dievs šķiet aizgājis? Šeit Jēzus saka: “Tas jums par labu, ka es aizeimu.” Tas jums par labu, ka es piesūtu tādu nelaimi. Pēc tam jūs pateiksieties līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.” [Ps.119:71]

Dievs piesūta mums kādas nelaimes, lai darītu mūs stiprus ticībā, ieradinātu mīlestībā un nostiprinātu pateicībā, lai mēs nešaubītos šurpu turpu, “zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā.” [Rom.5:3-5] Tā saka apustulis Pāvils. Vēl šis mācītājs saka: “Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” [Rom.8:28]

Tādēļ, nu, mans draugs, ja Dievs tavu sirdi dara noskumušu ar kādu nelaimi, lai kāda tā arī nebūtu, nebīsties, jo tu nepaliksi kaunā. “Skaties uz iepriekšējām ciltīm un lūko, kas ir paļāvušies uz to Kungu un tapis kaunā? Jeb kas ir palicis Viņa bijāšanā un ticis atstāts? Jeb kas ir Viņu piesaucis, un ticis Viņa nicināts? Lēnīgs un sirdsžēlīgs ir tas Kungs, kas piedod grēkus un izpestī bēdu laikā,” [Sīr.2:10-11] saka svētais Sīŗaks.

Paļaujies Visuvaldītājam Dievam un nepadodies bēdām, kas dara vēl nemierīgāku tavu noskumušo sirdi. Lūdz Dievu, ka Viņš stāv tev klāt ar savu Svēto Garu, un ar To iepriecina tavu noskumušo sirdi. Saki no visas sirds tā:

Kungs, laid tavs spēks mūs apsargā,
To vaju mies` uzdrošina,
Ka varam vaidos droši celties,
Caur pašu nāv` pie tevim spiesties.

Ej labprāt baznīcā, un no sirds klausies Dieva Vārdu. Tas tevi iepriecinās, tu dzirdēsi laipnus vārdus, kas tavu grūto sirdi atvieglinās un remdinās. Runā nevis ar bezdievīgiem cilvēkiem, bet ar savu mācītāju un citiem dievbijīgiem ļaudīm, jo tie darīs vieglu tavu noskumušo sirdi, runājot par Dievu un Viņa vārdu. Tie zina, kā ir dievbijīgiem un Dieva šaustiem. To, ko tie māca pareizi, to uzņem ar ticīgu sirdi, tā tava nelaime kļūs vieglāka.

Otrkārt, mācies, kā jāuzlūko nāve. Patiesi, vienu vārdu sakot, kā noiešanu pie Tēva. Jo kad mirstam ticot iekš Jēzus Kristus, tad caur nāvi mēs nākam pie Dieva Tēva, kas mūs radījis un darījis svētus Jēzū Kristū mūs Pestītājā un Svētajā Garā, mūsu svētdarītājā. “Taisno dvēseles ir Dieva rokā un tos neskar nekādas mocības.” [Sal.gudr.3:1] Tas ir Ābrahāma klēpī [Lk.16:22], un kas to pareizi apdomā, tas zina, ka ir labi, ja jādodas pie Tēva. Jo kad mēs ticēdami iekš Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja, mirstam un Viņam savas dvēseles nododam, tad mums nei grēki, nei vella, nei pasaules, nei mūsu pašu blēdība kaitēs. Tad mēs skubināmies doties pie Tēva. “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža,” [Jņ.atkl.14:13] proti, kas mirstot tic, Jēzu Kristu esam savu Pestītāju, kurš par tiem izlējis savas dārgās asinis pie krusta koka.

Mēs visas lietas atstājam pasaulē un miršanas brīdī pasaule no mums bēg. Tomēr tas nekaitē nenieka un mēs sakām ticīgām sirdīm: Nu noeimu es pie tā, kas ir mans Dievs un Tēvs. Es lūdzos, ak Kungs Jēzu Kristu, kā tu esi sacījis: Es piederu tev, un tu piederi man, kur es palieku, tur būs tev būt, mūs nešķirs ienaidnieks. Piepildi šos vārdus arī pie manis, liec man pastarās bēdās redzēt, ka tu patiesi esi lūdzis savu Tēvu un Viņš tevi paklausīja, kad Tu sacīji: “Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību [godību].” [Jņ.17:24]

Kad tu no nāves piecēlis,
Es nāvē nepalikšu;
Uz Debesīm tu uzbraucis;
To ell` es neaiztikšu,
Kur būsi tu, tur arīdzan,
Es gribu būt, un doties man,
Tā projām braukt ar prieku.

Tad gribu es nu priecīgs šķrit,
Izstiepdams savas rokas;
Ak Jēzus! liec man viegli mirt,
Nei baudīt nāves mokas;
Tad dod man jaunā dieniņā,
Tad dod man Debess valstībā,
Pie tevim mūžam dzīvot.

Jūs esat dzirdējuši un mācījušies, kāpēc mūsu Kungs Jēzus Kristus ir cietis un miris un tā nogājis pie sava Debesu Tēva. Ar vienu vārdu tādēļ, lai darītu mums labu un sūtītu Svēto Garu. Jūs esat dzirdējuši, ka mums dzīvojot jātur drošu sirdi, ciešot bēdas un nelaimi nebīties, un uz Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, būs paļauties, un ka mums mirstot būs zināt un ticēt, ka mēs caur Kristu nākam pie mūsu mīļā Debesu Tēva, un mūžīgi pie Viņa paliksim līdz ar visiem svētajiem eņģeļiem, Viņu slavēdami un godādami.

Dievs tev atvēl savu Dēlu,
To it mīļu vienīgu,
Tas ir cietis elles kvēlu,
Ka tas tev` izpestītu.
Avots, smeļams – neizsmeļams,
Kas var izprast, ko tu dar`?
Top tu nievāts, godā ceļams;
Viss, viss zūd,
Kā ūdens plūd`,
Dieva sirds, tā vien nezūd!
Ir ar savu Gvēto Garu,
Viņš tev vada, vald un māc,
Tavu sirdi drošu dara,
Kad tas elles pūķis šņāc;
Tev uzņēmis Kristībinā,
Darījs skaidru tavu prāt`,
Viņš māk vell` un elli rāt;
Liet to lielās bēdās ziņā.
Viss, viss zūd,
Kā ūdens plūd`,
Dieva sirds, tā vien nezūd, Āmen.