Ceturtā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Mīļie draugi, mūsu Kungs un mācītājs Jēzus Kristus saka: To, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet viņiem. Šie vārdi mums skaidri māca, ka mums jāizturas pret savu tuvāko un pret visiem ļaudīm. Tāpat kā tu negribi, lai tevi nogalina, vai tavu ģimeni apsmej un ceļ kaunā, tevi apzog, apmelo, iekāro tavu namu un ģimeni vai aizved laulāto draugu, tāpat, māca Kristus, tev nebūs bārties, rieties, nokaut, maucību dzīt, laulību pārkāpt, apzagt, melot, līst tuvākā namā, nedz atvilt sievu, zemi vai saimi.

Tāpat, kā tev gribas, lai citi cilvēki par tevi apžēlojas, tāpat tev arī jāapžēlojas par citu cilvēku, neatkarīgi no tā, vai tas ir svešs vai pazīstams, labs vai ļauns, draugs vai ienaidnieks. Tev nebūs tam darīt nedz kaites, nedz vainas, bet tam palīdzēt un kalpot visās miesas bēdās.

Šo pašu mācību māca Jēzus svētajā evaņģēlijā, kā vienam pret otru ir jāizturas. Tapēc ar Dieva palīgu mācīsimies un ņemsim vērā: Jēzus Kristus mācību par to, kas mums jādara.

Tad Dievs, mans Tēvs, dod spēku man,
Ka tevim patikt varu,
Palīdzi Jēziņ arīdzan,
Ka īstus darbus daru,
Dievs svētais Gars, dod man mīlēt tev,
No visa spēka, un kā sev,
Arī citus Dieva bērnus. Āmen.

Mīļie draugi, Kungs Jēzus Kristus saka nolasītajā evaņģēlijā: Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.

Šos vārdus Jēzus saka visiem tiem, kas Dievu atzīst, to tur par Tēvu, tic, un tā uzvedas un dzīvo, kā Dieva bērniem pieklājas. Tiem viņš saka: Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.

Kā Debesu Tēvs ir žēlīgs pret viņiem, tā viņiem arīdzan jātur žēlīga sirds pret citiem cilvēkiem.

Kā Debesu Tēvs tiem dara visu labu, tā savukārt viņiem visas labas dievišķas dāvanas, kā ar avotu jāpludina citiem.

Ja nu gribi zināt, vai tu esi Dieva bērns, tad vari tu pats pie sevis pārdomāt – vai tev ir žēlīga sirds pret savu tuvāko? Jo ne jau tie ir Dieva bērni, kas ar muti saka un lielās, ka ir Dieva bērni, bet tomēr neko nedara un tā nedzīvo, kā Dievs no saviem bērniem prasa. Tie nav Dieva bērni, bet gan liekuļi un viltnieki.

To mums māca svētais evaņģēlists, apustulis Jānis, sacīdams: ja kas saka, es mīlu Dievu, un ienīst savu brāli, tas ir melis. Jo kas nemīl brāli, ko ir redz, nevar mīlēt Dievu, ko nav redzējis. [1.Jņ.4:20]

To var saprast ikviens no jums, ka jūs mīlat to, ko esat redzējuši, gluži kā sakāmvārdā – nedz redzēts, nedz mīlēts. Ja nu tu savu brāli, savu tuvāko, kas ir tavs brālis (jo jums ir viens Dievs un Debesu Tēvs, viena māte kristīgā draudze, un viens brālis Jēzus Kristus) ja tad nu, es saku, tu nemīli savu tuvāko, ko tu pazīsti un redzi savu acu priekšā, kā tu vari teikt un bez meliem sacīt, ka tu mīli Dievu, ko neesi redzējis?

Ja tu gribi būt īsts Dieva bērns, tad mīli savu tuvāko un esi žēlsirdīgs pret viņu. Jo šis bauslis mums ir no Dieva, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt savu brāli. [1.Jņ.4:21] Tāpēc ikkatram, kas Dievu atzīst par savu žēlīgo Tēvu, un sagaida no tā visu labu, kā bērns no sava tēva, tiek mācīts: Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs, un tam saskaņā ar šo mācību jāizturas un jādzīvo.

Dievam patīk žēlastību, nevis upuris [Mt.9:13], saka Jēzus. „Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.” [Hoz.6:6]. Cilvēks redz to, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi. [1.Sam.16:7]

Ja tu negribi, lai tevi sauc par viltnieku, kas pieviļ Dievu, pats sevi un citus cilvēkus, tad ņem to vērā, ko Jēzus Kristus tev pats māca, un parādi savu žēlastību pret savu tuvāko, un nevien žēlodams ar vārdiem, bet ar paša darbiem, kā tu gribi, kā citam jāapžēlojas pret tevi, un tev jāpalīdz.

Tev jāapžēlojas par ikvienu cilvēku, kā žēlīgais Debesu Tēvs apžēlojas par visiem cilvēkiem. Dievs savu žēlastību parāda visai pasaulei. Kā visa pasaule, visi pasaules ļaudis, gan lieli, gan mazi, jauni un veci, labi un ļauni, redz Dieva žēlastību – jo tā Kunga žēlastība ir pār visu miesu, [Sīr.18:12] un viņš liek savai saulei uzlēkt pār labiem un ļauniem, un lietum līt pār taisniem un netaisniem [Mt.5:45] – tāpat arī tu apžēlojies par ikkatru, lai tas būtu, kas būdams.

Dažs nelaimē nonāk nejauši un bez vainas, kā nabaga cilvēks no Jeruzālemes un Jēriku iedams, par ko stāsta Jēzus Kristus. Tas krita laupītāju rokās. Tie noplēsa viņam drēbes, ievainoja un atstāja guļam. [Lk.10:30]

Ko šis cilvēks bija nodarījis šiem slepkavām? Nenieka. Tomēr samarietis, redzēdams to mirkstam asinīs, apžēlojās par to, sasēja tam vātis, un palīdzēja tam cik vien spēja.

Cik tagad cilvēku vazājas pa pasauli, diemžēl, no svešām tautām, izdzīti no tēvzemes, pilsētas un mājas, bet kas nevienam nav ļauna darījis. Nevienam. Ja tāds nāk tavu durvju priekšā, tad neuzrunā viņu ar gariem un stipriem vārdiem, bet izturies pret viņu, kā Dieva bērns, palīdzi viņam, ar to, kas tev pie rokas, un parādi viņam žēlsirdību, ar labu vārdu un ar maizes kumosu.

Dieva grāmatā mēs lasām, ka [1.Ķēn.18:4] ķēniņa Ahāba aumeisteris Abadja vārdā, paslēpa alā Dieva praviešus un kalpus, kurus Jezebele gribēja nokaut, un lai gan viņu bija daudz, viņš sagādāja maizi un ūdeni.

Palīdzi arī tu savam tuvākajam, un liec viņam redzēt savu palīdzīgo sirdi. Apžēlojies par tiem, kas bez vainas nonācis svešumā, ir slims, akls vai bez rokas vai kājas. Tie ir godīgi un dievbijīgi ļaudis.

Svētais apustulis Pāvils māca mums: Dariet labu visiem, bet visvairāk ticības biedriem. [Gal.6:10] Kas apžēlojas par nabagu, tas aizdod Dievam, un tas to atmaksās [Sal.pam.19:17], saka ķēniņš Salamans. Atkal, kas tādiem nabaga ļaudīm ne palīdz, to Dievs negrib saukt par savu bērnu. Atceries to, un ņem to vērā.

Viens otrs nelaimē nonāk pats savas vainas dēļ un apzināti. Bet ja tu esi godīgs Dieva bērns, tad neatstāj tādu. Ja vari tu viņam jel kā žēlastību parādīt, tad dari to labprāt. Ja nevari, tad aizlūdz Dievu par viņu, lai Dievs par viņu [gribētu] apžēloties un palīdzēt, ka nelaime, ko tas tagad cieš, nekaitē viņa dvēselei.

Dažs labs uzskata, ka žēlīgi jāizturas tikai pret tiem, kas nelaimē nonākuši bez vainas, bet pret tiem, kas darījuši grēku un saņēmuši sodi, neesot jāapžēlojas. Ne tā, mans draugs! Esi žēlīgs pret ikvienu nabaga grēcinieku. Redzēdams, kad kādu izvada, pielūdz par to Dievu, ka viņš par to gribētu apžēloties, un tam drošu un ticīgu sirdi dot, ka lielās mokas un pat rūgto nāvi pārciest, savu dvēseli Kristum nodot un lai šī laicīgā nāve nekaitē viņa dvēselei.

Kristus tā izturējās pret slepkavu (pie krusta uz nāvi notiesāto), kas lūdza grēku piedošanu. Viņam lūdzot, Jēzus Kristus tūdaļ apžēlojās un apsolīja Debesu valstību (Lk.23:43). Noskumušai sirdij nedari vēl skumjas, māca Sīraks. [Sīr.4:3]

Kāds varbūt domās un sacīs: ja mums pret ikkatru jāizturas žēlīgi, jau tiesa nevienu nedrīkst notiesāt, nevienu zagli pakārt, nevienu slepkavu sodīt un tā joprojām?

Tev jāzina un jāmācās, ko Jēzus Kristus saka šajā evaņģēlijā: Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Bet klausies: Dievs ir tik žēlīgs, ka viņš ir arī taisns, bargs un dusmīgs, kas noziedzniekus un bezdievjus soda un pārmāca. Jo ja viņš Kainu, kas savu brāli nokāva [1.Moz.4] un Jūdu, kas nodeva savu Kungu [Mat.27] iemet elles ugunī, tu nevari sacīt, ka viņš nav žēlīgs.

Dieva taisnība ir tāda, ka viņš elles dziļumā iemet to, kurš apzināti grēko, pārmāca un tos, kas neatzīst savus grēkus, nedz no tiem atstājas un nelūdz grēku piedošanu un žēlastību no Dieva. Un tomēr, kad Dievam jāsoda bezdievis, viņa sāp sirds [Jer.31:20], un Jēzus Kristus raud, postu, kas sagaida bezdievīgos jūdus. [Lk.19:41]

Redzi, tā tu vari saprast, ka Dievs grēciniekus sodīdams, tomēr ir un paliek žēlīgs. Tāpat arī tiesa savu sodu spriezdama, tiesā tā, kā katrs to nopelnījis, jo ļaudīm šajā pasaulē jādzīvo godīgi, kā pats Dievs ir pavēlējis. Ja nebūtu tiesas un soda, kas gan varētu pasaulē dzīvot? Dievs pats sodītu valdītājus ar paša ļaudīm. Tomēr godīgai tiesai ir klāt žēlīga sirds, kas gribētu, ka nebūtu vispār tāda tiesa izdomāta un cilvēks nebūtu jāsoda. Bet kādu tiesu nopelnījis, tādu jāspriež, kā Dievs un tiesa grib. Jo Dievs pats saka: Nolādēts ir tas, kas dara tā Kunga darbu ar viltu, un nolādēts ir tas, kas attur savu zobenu no asins iziešanas. [Jer.48:10] Tiesneši to ņem vērā, un neapsmej grēcinieku, un tiem nav prieks, ka cilvēkam jāmirst, bet tiem ir žēlīgs sirds, kā mūsu Debesu Tēvam, un tad tie ir kā bērni Tēvam Debesīs.

Otrkārt, ņemiet vērā, ka ļaudis ļoti reti izturas tā, kā Kristus tos māca, un tāpēc tie neapžēlojas par savu tuvāko. Šo mācību mēs dzirdam ik gadus. To Jēzus mums māca ar vārdiem: Netiesājiet, tad netapsit tiesāti, nepazudiniet, tad netapsit pazudināti, piedodiet, tad taps jums piedots. Dodiet, tad jums taps dots.

Šeit mēs dzirdam, ka ļaudis ir nežēlīgi četru iemeslu dēļ.

Soda tāds, kam nav sodīšanas amats. Mācītājam Dievs ir pavēlējis ar Dieva vārdu sodīt nepareizu ticību, bezdievīgu dzīvi un grēkus. Tiesai [Lieliem kungiem, pils un muižas kungiem un muižniekiem] jāsoda noziedznieki. Tēvam un mātei, saimniekam un saimniecei jāpārmāca savi bērni un saime, kad tie nepareizi dara, kļūst slinki, un mācās dažādas blēdības. Dievam šāda sodīšana ir tīkama [pieņemama] un netiek šeit aizliegta. Jēzus aizliedz nosodīt to, kas tev nepieder vai nav pavēlēts.

Klausies, tev arī nebūs smādēt [kritizēt] to, kas ir labi un pareizi izdarīts. Kāds nievā labu darbu.

Kāpēc? Tāpēc, ka nievātājs nenovēl nekā laba labadarītājam. Tā notika arī pašam Kristum. [Lk.11:14] Viņš atpestīja mēmu cilvēku no ļauna gara. Viņš to izdzina un mēmais sāka runāt. Tas bija labs darbs. Bet farizeji kļuva nikni, nicināja labu darbu un sacīja, ka pats velns to esot paveicis, jo Jēzus izdzen velnus ar belcebulu, ļauno garu valdnieku.

Ja kāds nicina un nonievā to, kas ir labs, tad tas pierāda, ka nenovēl neko labu savam tuvākajam, un līdz ar to nākas atzīt, ka cits pret citu nav žēlsirdīgi.

Cits soda un nievā to, ko pats neprot. Priesteris Ēlis [1.Sam.1:13] nesaprata un nezināja, ka Anna Elkana sieva ir no sirds noskumusi. Viņas sirds rūga no lielām bēdām, viņa lūdz Dievu, kustinādama lūpas, bet vārdus Ēlis nedzirdēja. Viņš nodomāja, ka šī sieva ir piedzērusies, un sacīja: Cik ilgi tu būsi piedzērusies?

Nabals sacīja krietnajam Dāvidam, ka ir aizbēdzis no ķēniņa Saula, lai pats kļūtu par ķēniņu. Tas nebija pareizi. [1.Sam.25:10]

Dieva kalps Jeremija izgāja no Jeruzalemes, lai ietu uz Benjamīna zemi apstrādāt un apkopt savu tīrumu. [Jer.37:12] Tur sargu virsnieks sagrāba viņu un sacīja: Tu gribi piepulcēties kaldējiem, kas ir Jeruzalems ienaidnieki.

Cits soda savu tuvāko, redzēdams, šo un to darām. Bet ne sodi, tad tu netiksi sodīts, saka šeit Kungs Jēzus Kristus.

Ja nu ir tavs tuvākais ļaunā velna vai miesas vājības pārsteigts, tad uzreiz to neapdziedi, bet apklāj viņa kaunu un ņem pareizi vērā, ko māca Dieva grāmata. „Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita [viņa] nelaimi, nepaliks nesodīts.” [Sal.Pam.17:5] Un „nepārmet kaunu cilvēkam, kurš atstājies no grēkiem, bet zini, ka mēs visi esam aprājami.” [Sīr.8:5] Un svētais apustulis Pāvils māca: „Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu,” [Gal.6:1] „jo mīlestība apklāj grēku daudzumu,” raksta svētais Pēteris. [1.Pēt.4:8]

Nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti. Dažs redzēdams citu ciešam neveselībā vai citā līdzīgā lietā, tūdaļ otru pazudina un saka: To viņš nopelnījis ar saviem grēkiem. Viņš šāds, viņš tāds.

Svētajam Ījabam bija pilnas rokas, viņš bija bagāts, viņš bija septiņu pieaugušu bērnu tēvs, viņš bija vesels, viņam nenieka nekaitēja, un viņš arī bija labs un dievbijīgs, dzīvoja godīgi un pareizi. Dievs, gribēdams redzēt viņa sirdi, vai arī nelaimē būdams Ījabs ticēs Dievam vai arī no Viņa atkāpsies, lika pār Ījabu nākt vienai nelaimei pēc otras.

Arābi uzbruka un nolaupīja viņa vēršus un ēzeļu mātes, bet ganus nokāva ar zobenu. Kamēr vēl runāja vēstnesis, nāca cits, un sacīja, ka Dieva uguns no Debesīm pilnībā sadedzināja avis un ganus. Otram vēl runājot, nāca trešais vēstnesis un pastāstīja, ka uzbruka kaldeji, nolaupot kamieļus un ar zobenu nogalinot ganus. Arī šis nebija beidzis runāt, kad, redzi, jau cits atnāca ar vēsti, ka vējš sagrāvis namu, kur viņa dēli un meitas svinēja dzīres tā, ka visi gājuši bojā. [Īj.2:7] Viņš pats, vecais Ījabs, tika pārklāts briesmīgiem augoņiem no galvas līdz pēdām, un no sievas jādzird ļauni vārdi. Tādā lielā nelaimē būdams, es saku, svēto Ījabu draugs pazudināja, jo sacīja: „Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kura laika ir tikuši iznīcināti taisnie?” [Īj.4:7] Ar to viņš gribēja sacīt: „Tu esi pelnījis sodu un tiesu ar saviem grēkiem, kas tev sirdī guļ.”

Svētais apustulis Pāvils teju vai nenoslīka lielā vētrā. [Ap.d.27-28] Ar mokām viņš nokļuva sauszemē. Ļaudis sakūra uguni, lai Pāvils ar biedriem varētu sasildīties un izžāvēt mantas. Kad Pāvils bija savācis žagaru nastu un lika to pie uguns, tas izlīda čūska un aptinās ap viņa roku. To redzot, ļaudis, savā starpā sarunājoties, pazudināja apustuli: „Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.” [Ap.d.28:4]

Dažs tīši vai netīši tuvākā aizkaitināts, tam nekādi nespēj piedot. Tādēļ sanāk, ka viņiem ir nežēlīga sirds. Bet Jēzus Kristus saka: „Piedodiet, tad jums taps piedots.” „Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem,” saka Dievs caur savu kalpu Mozu. [3.Moz.19:18] Un Jēzus Kristus atkal māca: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.” [Lk.17:3-4] Ja tu nepiedosi, arī Dievs tev nepiedos.

Dažs ar nežēlīgu sirdi dzenas pēc mantas, un pat nedomā savam trūcīgajam tuvākam palīdzēt. Bet Jēzus Kristus šeit māca: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.”

Redzi nu, kā tu izturēsies pret savu tuvāko, tā, savukārt, Dievs izturēsies pret tevi.

Dod, ka esmu piedevīgs,
Tam, kas man darījis pretī,
Nei mani, Dieviņ, lēnprātīgs,
No sava vaiga [at]meti,
Tavs vārdiņš laid iekš manīm mīt,
Un paliek manā sirdī,
Baro, dzirdi[ni],
Ar to to dvēselīt,
Kad jāsvīst bēdu pirtī, Āmen!