Ceturtā svētdienā pēc Zvaigznes dienas
Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” [Mt.8:23-27]
Mīļie draugi, pagājušajā svētdienā esam dzirdējuši, ka Kungs Jēzus, nokāpdams no kalna, darīja divus brīnums. Vienu, dziedinādams spitālīgu vīru, sacīdams šo vārdu: “Es gribu (tev palīdzēt, un glābt no tavs ļaunās sērgas), topi šķīsts.” Un tūdaļ viņš tapa šķīsts no savs spitālības.
Otro brīnumu Jēzus paveica neveselajam kalpam, kas cieta sāpēs visos kaulos un dzīslās. Kungs Jēzus viņu darīja veselu, nebūdams klāt, bet vienīgi sakot slimā kalpa kungam šo vārdu: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis. Un viņa kalps tapa vesels tajā pašā stundā.”
Šos un citus varenus brīnumu darbus Viņš paveica, būdams uz sauszemes. Bet šis svētais evaņģēlijs stāsta, kā Kungs Jēzus lika redzēt savu visspēcību arī jūrā. Kad sacēlās vētra, un jūra meta tādus viļņus, kas apklāja laivu, kurā gulēja Jēzus Kristus, mācekļi domāja, ka nu viņiem jānogrimst un jānoslīkst. Savas izbailes viņi parādīja, kad pamodināja Kungu Jēzu, un sacīja: Kungs, palīdzi mums, mēs grimsatam. Tad Viņš tūdaļ apsauca vēju un jūru, un iestājas pilnīgs klusums. Jūra nedz kauca, nedz meta viļņus, un vējš norima. Iestājās mierīgi laika apstākļi.
Ar šo brīnumu Kungs Jēzus parāda, ka Viņa rokā ir spēks pār ūdeni un jūru, pār vēju un laika apstākļiem. Visas lietas ir paklausīgas šim Kungam.
Apdomāsim šoreiz no svētā evaņģēlija: Kunga Jēzus brīnumu, ko Viņš paveica laivā virs jūras.
Nu tad, mans mīļais Jēzus, vadi,
Ak, vadi man no šejienes,
Laid beidzas mani bēdu gadi,
Izved man no šās pasaules:
Man pasaule vairs nelipīs,
Ak, kaut es būtu Debesīs! Āmen.
Mīļie draugi, tā kā Kungs Jēzus cilvēku vidū darbojās ar mācību un brīnumu darbiem, tad Viņš nevarēja rast brīdi atpūtai. Redzēdams un manīdams pie sevis ik dienas pieplūstam arvien vairāk un vairāk ļaužu, Viņš vēlējās pārcelties pāri ezeram, kas bija kā jūra. Tādēļ Viņš aizsūtīja kādus mācekļus, kas bija tuvāk pie ūdens, lai sagatavotu visu, kas nepieciešams, lai pārceltos uz otru krastu, kā to stāsta evaņģēlists Marks.
Kad Jēzus devās pie mācekļiem, Viņu pavadīja daudz ļaudis. [Mk.4:35] Kad Viņš bija nonācis krastā, mācekļi uzņēma Viņu laivā. Viņš atstāja ļaudis krastā un devās pāri ezeram. Kādi no tiem noraudzījās Viņam pakaļ, gribēdami dzirdēt Dieva vārdu, bet citi Viņam sekoja, kā stāsta evaņģēlists Marks: “Tur vēl bija citas laivas.”
Kad Kungs Jēzus iekāpa laivā, Viņš apgūlās uz spilvena un aizmiga. Tikko Viņš aizmiga, tā sacēlās liela vētra.
Tā nebija maza vētra, bet liela vētra, kā kāda zemestrīce. Vējš tik ļoti pūta uz laivu, kurā bija Jēzus, tik ļoti grūda, ka gribētu to tūdaļ apgāzt no nogremdēt. Tādēļ evaņģēlists šeit saka, ka viļņi pārņēma laivu. Tādēļ arī mācekļi, redzot savu nāvi acu priekšā, pārbijušies un ar lielu brēkšanu brēca: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.”
Kā nu tas Kungs Jēzus šeit ar saviem mācekļiem dzīvojis, tā Dievs dara vēl ar mums, un visiem ļaudīm, kurus Viņš mīl un cienī, gribēdams izzināt kāda tiem sirds. Viņš tiem uzpūš vienu vētru pēc otras, tas ir, Dievs dievbijīgajiem (Dieva bijātājiem) piesūta nelaimi pēc nelaimes, lai redzētu, vai viņi stipri un ar ticīgu sirdi pie Viņa paliek, vai no Viņa atkāpjas.
Mums visiem, diemžēl, ir tāds prāts, ka mēs labā laikā, saulītei spīdot, un labklājībā, liekamies ticīgi cilvēki esam, kurus nekāda nelaime, vai būtu tā tik liela cik būdama, nevarētu atšķirt no Dieva. Bet līdz ko sāk apmākties, sacelties kāda vētra un gadās kāda nelaime, tad kļūst redzams, kāda ir mūsu ticība uz Dievu. Mācekļi zina, ka viņu laivā ir Kungs Jēzus, bet tomēr viņi bīstas, kliedz un brēc: Mēs grimstam, mēs grimstam.
Kad ķēniņam Dāvidam klājās labi un visas lietas izdevās pa prātam, viņš lielījās un sacīja: “Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” (Es nemūžam negrimšu) Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, (kad Dievs uz mazu brīdi aizdarīja acis, kā šeit Kungs Jēzus) kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos.” [Ps.30:7-8]
Citam Dievs liek tapt neveselam, citu aplaupīt, citu apzagt, citam piesūta ugunsgrēku, cits redz citu nelaimi. Visu to Dievs ikkatram piesūta, gribot zināt, kāda kuram cilvēkam ir sirds.
Es zinu savu nelaimi, tu savu, un cits atkal savu, kur viņam spiež tā kurpe. Bet žēlīgais Dievs mums par labu liek pieredzēt šādu vētru. Žēlīgais Dievs grib izklausīt mūsu ticību un cerību. “Jo zeltu pārbauda ugunī, bet Dievam patīkamos – pazemojumu ēzē.” [Sīr.2:5] Tomēr tev būs sacīt līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.” [Ps.119:71]
Īsiem vārdiem sakot, ja tu, mans draugs, gribi ar to Kungu valdīt, tad tev visupirms būs ar Viņu kāp laivā, pārciest dažu nelaimju viļņus, redzēt un ciest dažu nelaimi, kā māca svētais apustulis Pāvils. [2.Tim.2:13]
Ņemiet nu vēl vērā, ko mācekļi šādā nelaimē darīja. Svētais evaņģēlijs mums stāsta, ka mācekļi gāja pie Jēzus, kas gulēja laivas galā, kā cilvēks, kas no lielas Dieva vārda sludināšanas piekusis un apgūlies uz spilvena, Viņu pamodināja un ar izbailēm sacīja par laika apstākļiem: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.” [Lk.8:24] Mēs nogrimsim dzelmē un noslīksim, ja tu nepalīdzēsi.
Mācieties šeit, kur jāmeklē palīdzība, ja mūs skar nelaimes vētra. Ne pie burvja vai sālspūšļotāja. Kas tā dara, tas smagi apgrēkojas pret pirmo un otro bausli, un Dievs to nepametīs nesodītu. Bet mums būs steigties pie Kunga Jēzus Kristus, jo “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu,” [Ps.46:2-3] kā saka ķēniņš Dāvids.
Tāpēc Dievs sūta mums nelaimju vētru, kā šeit mācekļiem, gribot mums mācīt piesaukt patieso Dievu. Kad tev piestājas kāda nelaime un kā vētra jaucas viena ar otru, tad steidz ar savu lūgšanu pie Kung Jēzus, un pamodini Viņu.
Dažreiz tu jūties kā mācekļi, jo Jēzus ir aizmidzis un guļ dziļā miegā. Tava miesa un asinis grib tevi pārliecināt, ka Dievam tu nerūpi un Viņš labprāt redzētu tevi noslīkstam. Bet ticīgi cilvēki ņemas drošu sirdi, iet ar savu lūgšanu pie Kunga Jēzus, īstenā Pestītāja, uzmodina Viņu bez kavēšanās, sauc vienu, divas un trīs reizes, sakot: “Kungs, Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.”
Ja Jēzus šķiet aizmidzis, mēs Viņu varam uzmodināt, pirmkārt, ar mūsu ticību. Jēzus tiek pamodināts, kad mēs savās sirdīs stipri ticam, ka vienīgi Viņš ir mūsu palīgs visās bēdās, kas skar miesu vai dvēseli. Kungs Jēzus tiek uzmodināts, kad mēs no sirds ticam, ka Viņam ir ne vien vēlēšanās, bet arī spēks palīdzēt. Jo Viņš pats savu palīgu mums ir solījis, sacīdams: “Es viņam (cilvēkam) esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.” [Ps.91:15] “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur (nelaimes) ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur (nelaimes) uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” [Jes.43:1-2] Paļaujies uz šo Jēzus Kristus apsolījumu no visas sirds. Kad tu ticēsi, Viņš darīs, ko apsolījis. “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:20]
Kad mēs esam kā mācekļi lielās bēdās jūras vai ezera vidū, un saceļas vētra, tad Jēzus to nekavējoties pamana, un nāk pie mums mūsu nelaimes jūrās vidū un liek mums turēt drošu sirdi. “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” [Jes.49:15-16] Jēzus Kristus neaizmirsīs mūs, ko ierakstījis savu roku plaukstās.
Otrkārt, mēs Kungu Jēzu, kad Viņš šķiet aizmidzis, varam uzmodināt ar saviem nopūtām [pātariem] un lūgšanām. Kungs Jēzus mostas, kad mēs Viņu kādā nelaimē no sirds un neatlaidīgi pielūdzam. To darīja mācekļi, redzēdami savu acu priekšā nāvi. Viņi sauca un lūdzās: “Kungs, Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam.”
Kad Mozus pēc Dieva pavēles izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, tad arī viņš pieredzēja lielu nelaimes vētru, jo Dievs tobrīd šķita aizmidzis. Viņu priekšā bija sarkanā jūra, abās pusēs augsti kalni, bet pakaļ dzinās faraons ar savu armiju. Viņiem šķita, ka klāt ir viņu pēdējā stundiņa. Viņi varēja domāt: Vai nu mūs iedzīs jūrā un apslīcinās kā lopus, vai arī mūs sakapās ar zobeniem. Bet Mozus ar savām nopūtām un sirds lūgšanu tā, ka Dievs sacīja: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu pa sausumu.” [2.Moz.14:15-16]
Lepnais Asīrijas ķēniņš Sanheribs ar lielu spēku cēlās pret Dieva tautu, domājot, ka viņam līdz šim izdevies uzveikt stipras Jūdas pilsētas, [2.Ķēn.18:13] tādēļ arī Jeruzālemi viņš izpostīs un padarīs par klajumu. Viņš lielījās, ka viņa ceļā nespēj stāties neviens dievs. Šādi bija viņa lepnie vārdi: “Kur ir kāds no šo zemju dieviem, kas savu zemi būtu izglābis no manas rokas?” [Jes.36:20] Bet ķēniņš Hiskija un pravietis Jesaja pamodināja Dievu ar savām lūgšanām. Dievs sūtīja eņģeli, kas vienā naktī apkāva simts astoņdesmit piecus tūkstošus asīriešus un ķēniņš Sanheribs lielā kaunā bēga, bet nespēja izbēgt no Dieva soda un rokas. [Jes.37:36-37]
Ja tu esi lielā nelaimē un dažādu bēdu viļņi tev gāžas virsū no visām pusēm, tad paliec mierā, tici uz Jēzu Kristu, piesauc Viņu bez mitas un no sirds saki: “Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī?” [Ps.13:2-3] “Celies, Kungs, Kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem! Celies, nāc mums par palīgu un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ!” [Ps.44:24;27]
Uz tādu lūgšanu Kungs Jēzus, pat ja Viņš šķiet aizmidzis, pamodīsies un tev palīdzēs. “Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām..” [P.34:16;18]
Ja liekas, ka Viņš neredz mūsu bēdas, un nemanītu, kas mums kaiš, tomēr Viņš mums palīdz, kad pienāk laiks. Ja arī Viņš mūs pārbauda vājās ticības dēļ, tomēr savu žēlīgo un spēcīgo roku no mums neatraus.
Evaņģēlists raksta, Jēzu uz saviem mācekļiem sakām: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Vai jūs tik vien esat no manas mācības mācījušies? Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, kā evaņģēlists Marks saka: “Ciet klusu un paliec mēms. Tad tas tapa kluss.” [Mk.4:39] Vējš vairs nepūta un jūra nekauca.
Ņem vērā, ka Kungam Jēzum patīk arī maza un vāja ticība. Viņš paklausa un palīdz saviem mācekļiem, lai arī viņiem bija vāja ticībiņa. Šeit Viņš mazticīgajiem palīdz tāpat kā kapteinim, par ko dzirdējām pagājušajā svētdienā, kam bija liela ticība. To Viņš apsolījis caur pravieša Jesajas muti: “Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti nenodzēsīs.” [Jes.42:3]
Visiem cilvēkiem ticība nav vienāda. Citam ticība ir liela un stipra, citam tā ir vāja. Citā tā deg kā liela uguns, citā atspīd kā maza dzirkstelīte. Kapteinis Kapernaumā ticēja tik stipri, ka Kungs Jēzus viņa kalpu, nebūdams viņa priekša un pie viņa rokas, darīja veselu ar vienu vārdu. Bet šiem mācekļiem, savukārt, ticība ir tik vāja, ka tie, pat būdami ar Kristu vienā laivā, domā, ka noslīks. Tagad tu redzi, ka Kungam Kristum patīk ticība, vai tā ir liela vai vāja.
Ja Dievs tavu ticību ir stiprinājis, tad netopi tādēļ lepns, nesmādē un neapsmej citu, kas netic tik stipri, kā tu. Ja nu nāks liela nelaime, tad mēs redzēsim, cik liela un stipra būs tava ticība.
Bet tu, otrais, kam ticība ir vāja, netopi tādēļ noskumis un bailīgs. Maza un vāja ticība arī ir ticība un patīk Dievam. Maza rociņa arī ir roka. Dod kādu zelta gabalu mazam bērnam, kam ir vāja rociņa, un dod kādu zelta gabalu lielam vīram, kam ir stirpa roka, šis to turēs tāpat kā turēs mazs bērns. Tāpat, attiecīgi, kam ir vāja ticība saņems un turēs to pašu, kam ir liela ticība.
Bet tomēr lūdz Dievu, ka Viņš tavu vājo ticību, jo dienas, jo lielāku darītu un vairotu. Lūdz un saki: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai,” [Mk.9:24] un kopā ar Kunga Jēzus mācekļiem: “Vairo mums ticību.” [Lk.17:5]
Gars stāv ar miesu ienaidā,
Dievs palīz vājam karot,
Es būšu spēcīgs gariņā,
Tev mani stipru darot!
Būs tad man kārdinātam būt,
Laid ne notīkst pār lieku,
Ne aiztieku, kas man ir visai grūt`,
Dievs dod man Debes prieku.
Kad tu ar kādu lūgšanu pamodināsi Jēzu Kristu, tad Viņš celies un visur visas ietas darīs klusu. Viņi tavā sirdī rimsies. Kad velns tavā sirdī tavu grēku dēļ gribēs mutuļus – jā – ittin lielus viļņus velt, tad Jēzus Kristus celsies un sacīs: Velns ciet klusu un paliec mēms. Es esmu nācis grēcinieku dēļ, un tos pestīt no Dieva dusmām. [Mt.9:13] “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” [Jņ.6:37]
Viņš apsauc un apklusina kaukšanu mirstamā stundā. Kad tava stundiņa pienākusi, un tev jāiet savu ceļu, tad pavēli savu dvēseli Kungam Jēzum Kristum. Viņš ar savu stipro roku atraisīs tevi no nāves saitēm, un pieņems savā Valstībā, kur tu ar Viņu vienādā priekā dzīvosi mūžīgi.
Bet klausies, ak, cilvēk, ko tev Jēzus Kristus pavēl. Ko vējš, viļņi, krusa, sniegs, vētra un tamlīdzīgas lietas spēj? Bet tomēr to nepaveic tie, bet gan Dievs tiem to pavēl. Ak, kaunies, cilvēk! Dievs tev ir devis veselu saprātu (pilnu prātu), bet tu negribi darīt to, ko Viņš tev pavēl.
Esi pamācāms, dari, ko Dievs no tevis grib, klausi Dieva vārdu, bet tā, ka tu pēc Dieva prāta arī dzīvo. Arī velns dara to, ko viņam pavēl Dievs. Vai tu gribi būt vēl ļaunāks, nekā pats nešķīstais gars? Lai Dievs tev dod labu prātu un sirdi caur Jēzu Kristu! To tu pats pie augstā Dieva meklēdams saki:
- Uz grēkiem, lūdzos, nelūkto,
Tos piedot mums un apžēlot,
Mums bēdās palīg` atsūtīt,
No visām mokām atpestīt.
Ka mēs tev varam pēcgalā,
Ar prieku pateikt draudzībā,
Tev visi paklausīt jebkur,
Un Tevi slavēt šeit un tur, Āmen.
Ieskaties