Ceturtā svētdiena pirms Lieldienas jeb acu svētdienā
Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” [Lk.11:14-28]
Mīļie draugi, šis svētais evaņģēlijs mums apliecina, ka Jēzus Kristus māceklis un apustulis Jānis ir runājis patiesi. “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” [1.Jņ.3:8]
Jo nešķīstais gars mūs tik ļoti ienīst, ka mums nenovēl ne vien mūžīgo dzīvošanu, bet arī grib atņemt laicīgo veselību, jo vien Dievs viņam dotu vaļu. Šeit mēs redzam, ka velns kādam nabaga cilvēkam ir cieši saistījis mēli, ka viņš ir mēms un nespēj runāt.
Bet Jēzus atklājas kā Lielskungs, kura priekšā arī velnam jākļūst paklausīgam. Kad Viņš velnam pavēl iet savu ceļu uz elles dziļumiem, tad tam, vai viņš grib vai negrib, tūdaļ jābēg un jāatstāj cilvēku mierā. Jo Kungs Jēzus valda ne vien pār zemi un Debesīm, bet arī pār elli un velniem.
Lai arī Kungs Jēzus dara cilvēkiem daudz laba, un izrauj viņus pat no paša velna nagiem, tomēr Viņš nevar izdarīt visiem pa prātam. Kādi saka, ka Viņš velnus izdzen ar Belcebulu – velnu virsnieku. Kādi atkal gaida vēl kādas citas zīmes no Debesīm.
Lai niknie bezdievji mēdās cik grib un gaida cik ilgi var. Jēzus Kristus tomēr savu darbu dara, un ikvienam būs jādod Viņam godu, sakot: Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis. Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.
Šodien ar Dieva spēku apdomāsim: Jēzus brīnumu – velna izdzīšanu.
- Ak, Svētais Gars, īsts gaišumiņš,
Nāc manu darbu valdīt,
Kad uziet grēku kārumiņš,
Ne ļau mann vairāk valdīt,
Ne liec mann vairs pēc pasauls slāpt,
Nedz arī mann no tev atkāpt,
Nei nu, nei mūžu mūžos, Āmen.
Evaņģēlists Matejs, aprakstot šo pašu brīnumu, saka, ka šīs velna apsēstais bijis ne vien mēms, bet arī akls. [Mt.12:22] Mēmie nevar arī dzirdēt. Tādējādi šīs nabaga cilvēks nevarēja nedz redzēt, nedz runāt, nedz dzirdēt. Katrs mēs varam iztēloties, kas tā ir par nelaimi. Tādam cilvēkam labāk būtu, ja viņš nemaz nebūtu dzimis.
Dievs cilvēkam devis acis ne vien tādēļ, lai redzētu gaismu un sauli, bet vairāk tādēļ, lai redzētu lielos brīnumus, ko Dievs mums rāda – zemi, debesis un visas labi radītās lietas. Redzot šīs lietas mums jāmācās atzīt Dievu, kā raksta Pāvils [Rom.1:20]. Dievs devis cilvēkam acis arī tādēļ, lai izvairītos no nelaimes, nelauztu kājas, rokas, kaklu un varētu pareizi veikt savu darbu.
Šis cilvēks bija akls, un neredzēja nedz Dieva darbus, nedz paša darbu, nedz arī, kurp velns viņu vadīja.
Ausis Dievs cilvēkam devis, lai dzirdētu, ka Dievs ir visas lietas derīgi, labi un skaisti radījis, un cilvēkam, kad dzird Dieva Vārdu, jāmācas, kas Dievs ir, kā Viņu pareizi atzīst, kāds bijis Dieva plāns atpestīt cilvēku no velna varas, kā varam iemantot atkal Dieva žēlastību. Ausis cilvēkam ir, lai dzirdētu tuvākā bēdas un vainas, un varētu palīdzēt. Redzi, nu! Cik ļoti mums vajadzīgas acis un ausis.
Arī mēli mums vajag. Valoda mūs atšķir no mēmiem bezprātīgiem lopiem. Neviens dzīvnieks nerunā saprātīgi. To var vienīgi cilvēks. Ir putni, kam var iemācīt runāt dažus vārdus, bet tie paši nesaprot, ko saka. Dievs devis cilvēkam mēli, lai izteiktu otram savas vainas, un teikt un slavēt Dieva visspēcību, žēlastību un labdarību. To Dievs no mums grib. “Teiciet jūs, Tā Kunga kalpi, teiciet Tā Kunga Vārdu!” [Ps.113:1]
Bet šim cilvēkam nav ne acis, ne ausis, ne valoda. Viņš nepiedzima akls, kurls un mēms, bet velns, nešķīstais gars, bija viņu apsēdis un izkropļojis. Tādēļ neviens viņam nevarēja palīdzēt, kā vienīgi Jēzus Kristus. Evaņģēlists saka: “Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt.”
Mācieties, kurus locekļus velns visvairāk ienīst un nenovēl. Proti, tos, kas visvairāk nepieciešami Dieva godam un mūsu un tuvākā labumam. Tie ir mūsu acu gaisma, ausis un mēle. Protams, nešķīstais gars mums nenovēl arī citus locekļus. Tādēļ viņš kādu sievu bija tā nospiedis, ka tā astoņpadsmit gadu nevarēja atliekties taisni [Lk.13:11]. Citiem viņš dara citu postu. Bet, tā kā viņš ienīst Dievu un Viņa Vārdu, bet mīl melus, tad viņš grib cilvēkam samaitāt tos locekļus [orgānus], ar kuriem cilvēks kalpo Dievam. Velns necieš, ja kāds cilvēks kalpo un dod godu Dievam. Ja Dievs velnam dod iespēju, viņš apsēž cilvēku, un dara to aklu, kurlu un mēmu. Reiz velns izkropļoja kādiem vecākiem redzi un prātu tā, ka noturēja savu meitu par zirgu. Un kā viņš cilvēkus dara miesīgi aklus, kurlus un mēmus, tā viņš apsēž un pārņem tos garīgi. Citam velns mēli tā sasaista, ka labu vārdu tu no viņa nedzirdēsi, bet, kad viņš lād savu tuvāko, vai runā un dzied bezkaunības, tad mēle tam lokās kā ūdens vai vēja dzirnavas. Bet Dievu pielūgt, par labdarīšanu pateikties, savus grēkus atzīt, grēku piedošanu izlūgties viņš nespēj. Viņš stāv kā mēms, un nespēj izrunāt nevienu pašu vārdu.
Jūs paši, mani draugi, zināt, ka tad, kad vilks sakampj jēriņu, tas aizspiež tam kaklu, lai nevar brēkt un sasaukt ganu, kas to izglābtu. Tāpat dara elles vilks, velns. Kad viņš grib Kungam Jēzum atraut jēriņu, cilvēku, tad aizspiež viņam muti, lai nevar Dievu piesaukt un tikt atvests atpakaļ kristītās draudzes avju kūtī. Apdomā, cilvēk, savu lielo nelaimi. Ja velns tev ir aizspiedis muti, tad tava dvēsele ir lielās briesmās. Kad slimnieks vairs nespēj runāt, tad visi saka, ka viņš mirs. Ko tad lai saka par tevi, ja tu Dievu nelūdz un neviens labs vārds nenāk pār tavām lūpām? Patiesi, patiesi tu mirsi, un paliksi mūžīgā nāvē.
Citam cilvēkam velns atņem redzi, ka tas neredz savu milzīgo nelaimi, kurā jau ir līdz kaklam nogrimis. Dievs liek spīdēt sava svētā Vārda gaismai.
Nu tu redzi Dievu un velnu, Debesis un elli. Dievu tu redzi sev labajā pusē, kā mīļu un laipnu Tēvu. “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” [Ps.103:13] Tu redzi, ka Dievs cauru dienu tur savas rokas izstieptas, lai tevi apkamptu un ievestu mūžīgā godībā.
Tu redzi, ka kreisajā pusē tev ir velns “kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt,” [1.Pēt.5:8] un mūs “apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.” [Atkl.12:10]
Tu redzi Debesis, ko “Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” [1.Kor.2:9]
Tu redzi Dieva Vārdā elli, kur bezdievīgie un neticīgie mūžīgi sauks, brēkdami, kliegdami un saukdami: “Kalni: krītiet uz mums, – un pakalni: apklājiet mūs! Jo mēs ciešu mokas šai liesmā!” [Lk.23:30; 16:24] Šīs lietas Dievs tev savā Vārdā atklājis pietiekami skaidri.
Bet, diemžēl, kurš gan ņem to vērā? Viens otrs, nāvi savu acu priekšā redzēdams, kā nobarots zirgs, lēkdams ielec elles ugunī.
Rakstu mācītāju un augsto priesteru kalpi aizsedza Kristum vaigu, sita Viņu un apspļaudīja, domādami, ka Viņš neredz. Tāpat velns dažiem cilvēkiem aizklājis seju ar žūpošanas, slinkuma un maucības segu. Bet vēlāk atdarīs tavas acis, lai tu noskatītos savos lielajos grēkos, un cik lielas elles mokas ar tiem esi nopelnījis.
Citam velns aizbāž ausis, lai nevar dzirdēt Dieva Vārdu. Viņš aizbāž ausis ar tādu miegu, ka cilvēks nedzird ne zvanus zvanām, nedz to, ko mācītājs saka un māca. Cik reizes jums nav teikts? “Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs.” [Joēla 2:13] “Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet, ja jūs pretosities un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi!” [Jes.1:16-17;19-20]
Šādu mācību jūs arvien dzirdat, bet kas gan to ņem vērā un dzīvo pēc Dieva Vārda? Vai nav tā, ka no baznīcas iziedams, dažs dzīvo vēl ļaunāk, nekā pirms iegāja? Kā tas var būt? Velns viņam aizbāzis ausis, ka dzirdējis Dieva Vārdu, viņš tomēr pēc tā nedzīvo.
Biškopis zina, kas jādara, kad bites grib spietot. Viņš žvadzina atslēgas vai sit pa katlu. Arī velns, nojauzdams, ka cilvēks grib atstāt grēkus un padoties Dievam, skandina acu priekšā ar lielu dzeršanu, žūpošanu, maucību, zagšanu, slinkumu un citiem grēkiem. Ar šo troksni viņš aizkavē cilvēku, ka viņš nevar atnākt uz baznīcu un dzirdēt Dieva vārdu no kā nāk ticība, [Rom.10:17] un “kas netic, tiks pazudināts.” [Mk.16:16] Nu, redzi, ko nešķīstais gars grib panākt, atturot tevi no Dieva Vārda.
Dažam viņš apsēž sirdi, ka cilvēks ar labu prātu dara to, ko grib velns. Tādēļ Pāvils saka, ka velns spēcīgi “darbojas nepaklausības bērnos.” [Ef.2:2]
Dievs, Visuvaldītājs Tēvs, prasa no mums: “Dod man savu sirdi, mans dēls.” [Sal.pam.23:26] Tādēļ Viņš gribēja Israēla pirmdzimtos. Sirds dzimst pirmā, kad cilvēks mātes miesās sāk dzīvot. Tāpēc arī tev būs savu sirdi Dievam nodot.
Bet, ko dara, diemžēl, dažs bezdievīgs velna bērns? Tas ļauj velnam apmesties savā sirdī un tur darboties kā pašam labpatīk. Ja velns paņem tavu sirdi, tad tu, cilvēk, esi lielās briesmās.
Kādēļ Kains nogalināja savu brāli? Kādēļ ķēniņš Sauls gribēja nodurt Dāvidu ar šķēpu? Kādēļ ķēniņš Ahābs un viņa sieva lika nomētāt akmeņiem Nabotu? [1.Ķēn.21] Velns bija pārņēmis viņu sirdis un dzina prātu uz grēkiem. Kādēļ arī šajos laikos dažs nodarbojas ar elkdievību un buršanu, nealkst pēc Dieva Vārda, neklausa vecākus un priekšniekus, iekuļas kautiņos, slepkavībās, strīdos, maucībā, zādzībās, krāpšanā, melos un citos grēkos? Un kurš gan spēj uzskaitīt visus grēkus un netiklību? Kā tas nākas, ka dažs tā dzīvojot vēl uzskata, ka dara pareizi? Velns tādu cilvēku dzen grēkos.
Tu dzirdi un savām acīm redzi, ka burvji tiek sadedzināti kā cūkas pelnu pelnos, kā maukas tiek pie staba pērtas, kā slepkavas dažādi nomaitā, kā karātavas ir pilnas ar zagļiem, kā citi tiek briesmīgi šausti, un citi citādi pārmācīti. Tu to redzi un dzirdi, bet tomēr, tu, bezdievīgais cilvēk, no šādiem grēkiem nenovērsies? Kāpēc? Tu esi velnam devis varu pār savu sirdi, un neesi viņam pretojies ar Dieva Vārdu un lūgšanām. Tāpēc lūdz ikdienas Dievu, savu Kungu, un Jēzu Kristu savu Pestītāju, sacīdams:
- Tu savas draudzes Glabātājs,
Nāc palīgā, Dievs mīļākais,
Tavs piecu vāšu sarkanums,
Lai paliek mūsu patvērums.
Kungs Jēzus ir stiprāks par velnu, kurš arī ir gana stiprs. “Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam.” [Īj.41:18] Tādēļ Jēzus saka: “Stiprais apbruņojies sargā savu pili.” Tomēr Jēzus Kristus var viņu uzvarēt. Viņš saminis čūskai galvu. [1.Moz.3:15] “Šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” [Jņ.16:11] “Kristus Jēzus, … ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv,” [Rom.8:34] kad velns “apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.” [Atkl.12:10] “Miera Dievs drīzumā samīs sātanu apakš jūsu kājām!” [Rom.16:20] Kā šeit Viņš to izdzina no cilvēka.
Ko saka cilvēki, redzot tādu brīnumu?
Daži brīnīdamies saka: “Vai Šis nav Dāvida dēls?” [Mt.12:23] Viņi grib sacīt, ka tas ir tik liels brīnums, par kādu nekad nav dzirdēts. Kas zina, vai šis nav Dāvida Dēls, Mesija, par kuru pravietis Jesaja sacījis: “Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs.” [Jes.35:5-6] Dāvida Dēls, kurš velnu uzvarēs tāpat kā Dāvids Goliātu, un izpostīs viņa valstību. [1.Sam.17] Šie ir bijuši krietni ļaudis.
Savukārt citi, farizeji, nicināja brīnumu, un mēdīdamies sacīja: Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku. Bezdievji nosauc Jēzu par burvi, kurš ar velnu ir vienojies, ka nešķīstais gars izies no cilvēkiem pēc Jēzus pavēlēs, lai pieviltu tautu.
Daži jūtas tik gudri, ka šo brīnumu neatzīst par Mesijas cienīgu, un grib, lai Jēzus no Nacaretes, dara vēl lielākus brīnumus, ja grib tikt pieņemts par pasaules Pestītāju.
Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Lai Jēzus pavēlētu saulei apstāties un pagarinātu dienu, kā Jozua bija izlūdzies Dievam [Joz.10:13], vai liktu saulei iet atpakaļ, kā ķēniņa Hiskija laikā [Jes.38:8], vai liktu ugunij krist no debesīm kā Elija bija darījis. [2.Ķēn.1:10] Ja Jēzus būtu rādījis šādu zīmi no debesīm, tad viņi nopietni apsvērtu domu, atzīt Viņu par pasaules Pestītāju. Tādēļ jau Jēzus viņus nosauc par odžu dzimumu. [Mt.12:34]
Nav pasaulē bijis cilvēks, kas varētu visiem izpatikt. Ja dzīvais Dieva Dēls, Jēzus Kristus, nebija visiem pa prātam, kā tas tu, grēcinieks, to varētu?
Mozus darīja visas lietas pēc Dieva prāta. Kā Dievs viņam pavēlēja, tā viņš darīja. Tādēļ Dievs viņu nosauca par uzticīgu kalpu savā namā. Neskatoties uz to, viņš nespēja izpatikt Israēla bērniem.
Dievs viņiem deva ķēniņu Dāvidu, “vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu,” [Ap.d.13:22] tomēr visiem ļaudīm pa prātam viņš nebija. Viņa paša dēls viņu apmeloja un nosauca par netaisnu ķēniņu. [2.Sam.15:3]
Svētie pravieši savus klausītājus mīlēja vairāk nekā sevi pašu, tomēr arī viņus apmeloja. Eliju sauca par zemes jaucēju. Jeremija žēlojas: “Es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā!” [Jer.20:7] Tādu pat laimi piedzīvojuši citi mācītāji.
Mūsu laikos arī godīgus mācītājus aprunā, apmelo, mēda, kad pareizi māca un dzīvo. Kāds tur brīnums? Tā notika arī Kristum. Pats Dievs nevar visiem ļaudīm darīt pa prātam. Citam par daudz līst lietus, citam saule par lieku, citam salts, viens grib tādu, bet cits citādu laiku.
Ko tad tu, cilvēk, skumsti, ja nevari izdarīt visiem pa prātam? Dari krietni un no sirds to, ko Dievs tev ir pavēlējis, un ko tev pieklājas darīt. Lai ļaudis runā ko gribēdami. Kādēļ bēdāt par mēļotājiem, ja tu vari izpatikt Dievam. Dievs ir tavs palīgs un draugs, kas svešās mēles piemeklēs. Neatbildi ar lāstu uz lāstiem, un apmelots, neapmelo citu. Atbildi lēnprātīgi, kā Jēzus dara.
Pār visām lietām mācies šodien turēties pretī velnam, ka nepasēž jūs garīgi, nedz sirdī iemājo. Ar ticības rokām pieķerieties Kristum. “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” [Mt.12:30] “Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” [Mt.6:24]
Tu vari kalpot vai nu Dievam, vai velnam. Sargies, ka ar velnu neizkaisi. Ja būsi bez Jēzus, tad tava sirds paliks bez Dieva Vārda, bez prieka un Palīga. Ko tad tu darīsi pēdējā ļaunā dienā?
Velns ir stiprs. Tādēļ Jēzus viņu sauc par stipru un apbruņotu. Bet Jēzus ir vēl stiprāks. Viņš velnam, vecai čūskai, ir atņēmis spēku. “Lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” [1.Jņ.4:4]
Ja tu negribi tapt velna pievilts, tad dzīvo mierīgi ar savu tuvāko. Velns zina, ka viņš daudz zaudē, ja cilvēki mierīgi sadzīvo un labi satiek, jo tad Dieva bērni vienā sirdī un prātā pielūdz Dievu, un (tāda lūgšana) atrauj velnam dažu dvēselīti. Tādēļ viņš atrod dažādus iemeslus, lai sarīdītu cilvēkus vienu pret otru, ka tie dzīvo lielā ienaidā.
Bet tu neklausi velnam, bet dzīvo mierīgi ar savu tuvāko. Esiet savā starpā vienprātīgi. [Rom.12:16] Jo citādi jums notiks kā Jēzus šeit saka: Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Apustulis Pāvils saka: “Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” [Gal.5:15]
Apdomājiet labi, ka velni savā starpā sadzīvo mierīgi, tādēļ viņu ļaunā valstība tik ilgi pastāv. Ja tu ļaujies strīdiem un kliegšanai, tad tu esi vēl niknāks nekā pats velns. Bet es jums no sirds novēlu, lai “Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, [lai] jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.” [Rom.15:5-6]
Esiet modri un sargieties no grēkiem. Velns ir bezkaunīgs gars, kas gana drīz atgriežas vecajā mājvietā. Ja tu ar pirmiem grēkiem to atkal uzņem, tad ar tevi pēc top sliktāk nekā sākumā bijis. Ja tu gribi būt svēts, tad klausies Dieva vārdu un pasargā to savā sirdī. Tad varēsi dziedāt ar priecīgu sirdi:
- Laid būt to grēku daudz,
Kas manu sirdi žņaudz,
Es tomēr topu svabads,
Caur tavām asnīm glabāts;
Kad tās pie manīm rodās,
Tas sirds ar mieru dodās, Āmen.
Ieskaties