Ceturtais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trešais vakara priekšlasījums »

Ja kādu teologu spiež pakļauties un piekāpties kādā mācības jautājumā, lai beidzot varētu nodibināt mieru baznīcā, bet viņš tomēr atsakās kaut vai viena mācības punkta dēļ, tad šāda rīcība cilvēka prātam šķitīs kā neciešama stūrgalvība, jā, pat acīm redzama ļaunprātība. Tādēļ šādus teologus, kamēr vien viņi dzīvo, ne mīl, ne slavē. Vēl vairāk, vairums cilvēku viņus lamā par miera grāvējiem, pat par Dieva valstības grāvējiem. Viņus uzlūko kā nīstamus cilvēkus. Taču beigu beigās kļūst redzams, ka ļoti noteiktā, nepiekāpīgā turēšanās pie Dieva vārda skaidrās mācības nekādā ziņā neposta baznīcu. Vislielākajos nemieros tieši tas ir cēlis baznīcu un beidzot novedis pie patiesa miera. Tādēļ nožēlojama ir tāda baznīca, kurai nav vīru, kas stāvētu kā sargi uz Ciānas mūriem, lai ziņotu par ienaidnieka tuvošanos, un būtu gatavi stāties zem Jēzus Kristus karoga svētajam karam!

Mēģiniet iedomāties, ka Atanāsijs mācībā par Kristus dievišķumu būtu nedaudz piekāpies, būtu piekritis kompromisam ar ariāņiem un būtu samierinājies ar to, ko tie mācīja! Proti, arī viņi ticot, ka Kristus esot Dievs, tikai ne no mūžības. Viņi sacīja, ka ir bijis laiks, kad Kristus nebija; viņi uzskatīja, ka par Dievu Viņš esot kļuvis. Taču viņi piebilda: “Tomēr Viņš ir jāpielūdz, jo Viņš ir Dievs.”

Kas būtu noticis?

Jau toreiz baznīca būtu nogāzusies no klints, uz kuras tā ir dibināta, un šī klints ir vienīgi Jēzus Kristus.

Iedomāsimies vēl citu gadījumu.

Iedomāsimies, ka Augustīns būtu nedaudz novirzījies sānis mācībā par brīvo gribu vai, gluži otrādi, par cilvēka pilnīgu nespēju garīgajās lietās, ka viņš būtu ielaidies kompromisā ar pelagiāņiem un būtu samierinājies ar to, ko tie sludināja: “Jā, protams, bez Dieva žēlastības atbalsta neviens cilvēks nevar tapt pestīts.” Bet ar Dieva žēlastību viņi saprata Dieva dāvanu, kas ir piešķirta ikvienam cilvēkam. Kas būtu noticis, ja Augustīns būtu piekāpies?

Jau tajos laikos baznīca būtu pazaudējusi Evaņģēlija kodolu, nekas cits no tā nebūtu palicis pāri, kā vienīgi tukša čaula, baznīca būtu saglabājusi vienīgi savu vārdu. Jo Evaņģēlija mācība, ka Dievs cilvēku taisno un atpestī tikai un vienīgi aiz tīras žēlastības, Jēzus Kristus nopelnu dēļ, ir vissvarīgākā mācība, Evaņģēlija mācības pamatu pamats. Kur šī mācība netiek sludināta, tur nav Kristus, tur nav Evaņģēlija un tur nav pestīšanas.

Tādā gadījumā cilvēki būtu pazuduši un Dieva Dēls būtu veltīgi ieradies šai pasaulē.

Visbeidzot iedomājieties, ka arī Luters būtu tikai mazliet piekāpies mācībā par Svēto Vakarēdienu; kas notiktu, ja viņš toreiz, Marburgas kolokvija laikā, būtu piekritis kompromisam ar Cvingliju un būtu samierinājies ar to, ko mācīja cvinglijieši: “Arī mēs ticam zināmai Kristus miesas un asiņu klātesamībai Vakarēdiena laikā, taču ne miesīgai klātbūtnei, jo Dievs nav licis mums ticēt šādām augstām, neaptveramām lietām.” Ar to Cvinglijs apšaubīja visu kristietību, tā ka pat Melanhtons, kas citkārt ir bijis gatavs šur tur piekāpties, paziņoja, ka Cvinglijs ir atkritis pagānismā.
Tad baznīca jau toreiz būtu pagrimusi racionālismā, kas prātu vērtē augstāk par Dieva skaidro vārdu.

Lai svētīti tādēļ visi tie uzticīgie, kuri ir cīnījušies, netīkojot iegūt cilvēku labvēlību un arī nebaidoties no tiem, cīnījušies par katru kristīgās mācības punktu! Negods, ko tiem ir nācies piedzīvot, nav bijis veltīgs, kaut arī tas dažkārt ir bijis ļoti liels. Kā nolādēti tie ir staigājuši līdz pat savai nāvei, taču tagad viņi nes goda vainagu un ir svētlaimīgo pulkā ar Kristu, eņģeļiem un izredzētajiem.

Viņu darbs un sīvā cīņa nav bijusi veltīga, jo vēl tagad, pēc vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša, vai vismaz pēc vairākiem gadsimtiem, baznīca vāc to ražu, ko viņi ir sējuši.

Tāpēc, mani draugi, turēsimies arī mēs pie skaidrās mācības dārgumiem! Nebūsim pārsteigti, ja arī mums nāksies nest šādu negodu, bet apdomāsim, ka tad arī par mums būs sacīti vārdi, ko lasām Sīraka gudrības grāmatā 4:33: “Aizstāvi patiesību līdz nāvei, tad Dievs tas Kungs cīnīsies par tevi!”

Tas lai būtu jūsu moto!

Cīnieties par patiesību līdz nāvei, tad Dievs tas Kungs cīnīsies par jums!

Tagad esam nokļuvuši pie tēzes, kas saka: tā kā abas šīs mācības bauslības un Evaņģēlija mācības ir tik atšķirīgas, tad arī sludināšanā tās ir jāatšķir.

II TĒZE

Tikai tas ir patiess mācītājs, kas ne vien māca visus ticības artikulus atbilstoši Rakstiem, bet arī pareizi atšķir bauslību no Evaņģēlija.

Šī tēze dalāma divās daļās.

Pirmā daļa prasa, lai
1. patiess mācītājs visus ticības artikulus māca atbilstoši Rakstiem.

Tā mūsdienās ir gandrīz nedzirdēta prasība.

Ja kāds saka: “Es esmu atradis patiesību, man ir droša pārliecība par katru atklāsmes mācību,” tad klausītājus šādi vārdi pārsteidz un šokē, it īpaši tā saucamos ticīgos. Šādu apgalvojumu uzskata par augstprātību. It īpaši tā par sevi nevajadzētu sacīt jaunam studentam. Vācijā jums teiks: “Nesāciet domāt, ka jūs jau esat atraduši patiesību! Studējiet vien tālāk, līdz esat pie mērķa!” Taču neviens mērķi tā arī nesasniedz, jo, ja kāds kādreiz teiktu: “Es esmu mācības pabeidzis, mērķi sasniedzis,” tad tas tiktu ļoti apšaubīts.

Ir cilvēki, kas sev patiku nemeklē ne ēšanā, ne dzeršanā, arī ne bagātībā, ne labās dienās, bet gan savas zinātkāres apmierināšanā. Teorētiski tas netiek vērtēts īpaši pozitīvi, bet patiesībā tieši to iesaka mācību spēki, kad viņi saviem studentiem brīdinoši saka: “Tikai nerunājiet par kristīgo mācību kā par skaidru un pabeigtu!” jo tie baidās, ka kādu ticības mācības gabalu varētu uzskatīt par pabeigtu, tā vietā, lai zināšanu akmeni līdzīgi Sīzifam turpinātu velt un velt, lai sasniegtu augstāku virsotni. Tādēļ arī Kānis, kurš agrāk bija pārliecināts luterānis, ir mēģinājis savas nožēlojamās dogmatikas priekšvārdā attaisnoties ar vārdiem: Dies diem docet, t. i., diena māca dienu, ar ko viņš grib sacīt: “Pirms gada es ticēju tam un tam, bet tad nāca citas domas, tad es atradu citas mācības.” Nožēlojams, briesmīgs stāvoklis!

Nē, Dieva vārdi prasa, lai mēs tos turētu skaidrus un nesagrozītus, lai mēs, kāpjot no kanceles, varētu sacīt: “Es esmu godīgi sludinājis Dieva vārdus, un es varu to apzvērēt kaut vai Debesu eņģelim!”

Tādēļ Luters var sacīt šos diezgan paradoksālos vārdus: kad mācītājs kāpj lejā no kanceles, viņam nav jāskaita Tēvreize, tas esot jādara pirms sprediķa; patiesam mācītājam neesot pēc sprediķa jāsaka: “Piedod man manus parādus,” bet gan: “Es esmu sludinājis tīru patiesību.” Taču, ja kāds šodien kaut ko tādu teiktu, to uzskatītu par pusjukušu.

Tik ļoti mēs esam ieslīguši skepticismā.

Dieva vārds saka: “Kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?” (Jer. 23:28) Tātad tikai kviešiem, bet ne salmiem jābūt mūsu sprediķos.

Apustulis Pāvils atgādina galatiešiem: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (Gal. 5:9) Viņš grib sacīt, ka pat viena aplama mācība sabojā visu mācību.

Un jau Mozus brīdina: “Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums dodu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet” (5. Moz. 4:2), un Jānis noslēdz visu Bībeli ar šiem vārdiem. Tagad mēdz sacīt: “Tā tas nebūs nekad, ka kāds spētu izklāstīt visas kristīgās mācības saskaņā ar Svētajiem Rakstiem,” tas ir velnišķīgs apgalvojums. It īpaši, ja to dzird studenti, tad tās ir kā elles nāves zāles, ko tie uzņem savās sirdīs; jo tad viņi vairs necentīsies nokļūt patiesības dziļumos un noskaidrot patiesību.

Un pat gadījumā, ja kāds sacītu: “Manā sprediķī nebija nevienas nepareizas mācības,” arī tad viss sprediķis var būt nepareizs. Vai tā var būt? To apliecina mūsu tēzes otrā daļa.

2. Tikai tas ir patiess mācītājs, kas pa īstam spēj atšķirt bauslību no Evaņģēlija.

Tas ir patiesa sprediķa pēdējais pārbaudes kritērijs.

Ne tikai tas ir svarīgi, vai visas sprediķa patiesības ir ņemtas no Dieva vārdiem un saskaņā ar tiem, bet arī tas, vai bauslība ir atšķirta no Evaņģēlija. Diviem celtniekiem var izsniegt pilnīgi vienādu materiālu, bet, kamēr viens no tā uzcels lielisku celtni, otrs to pašu materiālu var galīgi sabojāt. Ja tam nebūs īstas sajēgas, viņš var iesākt ar jumtu, iekārtot vienā pašā istabā visus logus vai šķībi uzmūrēt sienas. Šai greizajai mājai tad nu arī jāsabrūk, kamēr otra pastāvēs, būs apdzīvojama un mājīga.

Tā divos sprediķos var būt visas mācības, un tomēr viens no tiem var būt teicams, lielisks, kamēr otrs viscaur aplams.

Jūs taču būsiet to pamanījuši! Noklausoties kādu sektantu sludinātāju sprediķus, jums var likties: “Viņš taču sludina patiesību.” Un tomēr jūs nejutīsities apmierināts. Šīs mīklas atrisinājums ir šāds sprediķī nav izšķirti bauslība un Evaņģēlijs, tāpēc viss ir nepareizi.

Mācītājs bija sludinājis bauslības patiesību tur, kur tam vajadzēja sniegt Evaņģēlija patiesību, un Evaņģēlija patiesību tur, kur bija jāsludina bauslība. Un tas, kurš seko šim sludinātājam, nomaldās un nesasniedz dievišķās patiesības pamatus, neiegūst drošu pārliecību par Dieva žēlastību un pestīšanu. Tas bieži gadās arī studentu sprediķos. Mēs dzirdam, piemēram, mierinājumu: “žēlastība ir pāri visam”; tad seko pamācība: “jādara labi darbi”; pēc tam atkal dzirdam vārdus: “mūsu darbi mūs neglābj.” Viss ir sajaukts tā, ka neviens neko nevar saprast, vismazāk tas, kuram būtu vajadzīga kāda no šīm mācībām.

Tādēļ ir nepieciešams pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija to ievērojiet, veidojot savus sprediķus! Ja arī izdodas svētrunu sacerēt skaistu un gludu, izlasiet to vēlreiz, pārbaudot, vai ir atšķirta bauslība no Evaņģēlija! Bieži jūs pamanīsiet, ka tieši tas nav izdarīts. Un tad sprediķis ir nepareizs, kaut arī tajā nav nepareizu mācību.

Tagad ielūkosimies Bībeles tekstā, kas apliecina sacīto.

“Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca [dala] patiesības vārdu.” (2. Tim. 2:15) “Pareizi mācīt” gr. orthotomēin, vāc. recht teilen. Vārdi “recht teilen” [teilen = dalīt, dalīties] acīmredzot ir lietoti metaforiskā nozīmē: dalīt, līdzdalīt, vai nu kā priesterim, dalīt, dalīties, vai arī kā namatēvam, kuram jāapgādā savi ļaudis ar ēdienu un dzērienu. Šķiet, šī pēdējā izpratne būs pareizā, lai gan daudzi mūsu teologi dod priekšroku pirmajai.

Mūsu Kungs saka: “Kas gan ir uzticīgais un sapratīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgu barību.” (Lk. 12:42) No šāda nama pārvaldītāja var prasīt divas lietas, lai viņu varētu vērtēt kā labu. Pirmkārt, lai tas visai saimei kalpiem, kalponēm un bērniem laikus izsniegtu visu to, kas tiem nepieciešams; otrkārt, lai katrs atsevišķi saņemtu to, kas tieši viņam nepieciešams. Nebūtu prātīgi visiem nolikt priekšā visu, kas ir virtuvē un pagrabā, nešķirojot un nevērojot, ko katrs paņems, jo tad daži paņemtu to, kas tiem nepienākas, bet citi paliktu bešā. Un ir jādala arī pēc tā, cik smagi katrs ir strādājis. Un, ja tur būtu bērni un pieaugušie, tad tikai nelga dotu bērniem gaļu un vīnu, bet pieaugušajiem tikai pienu un dažādus vieglus ēdienus. Bet, cik grūti ir atzīt, ka bieži vien līdzīgas kļūdas tiek pieļautas arī sprediķī.

Mācītājs nedrīkst visas mācības samest, kā pagadās, tās jāpasniedz katram atbilstoši tā vajadzībām. Viņam jābūt kā aptiekāram, kam jāizsniedz zāles slimniekiem tieši pret to slimību, ar kuru tie slimo.

Tā arī sludinātājam jādod katram tas, kas tam vajadzīgs.

Pašapzinīgiem, bezrūpīgiem, tīšiem grēkotājiem jādzird bauslības pērkons, bet satriektajiem grēciniekiem Pestītāja žēlastības balss. Tas arī nozīmē dot katram viņa tiesu.

“..tā saka Dievs tas Kungs: vai tām sievām, kas šuj burvju apsējus katrai roku locītavām un izgatavo katra lieluma galvassedziņas, lai gūstītu dvēseles! Jūs gūstāt dvēseles, kas pieder Manai tautai, un savas dvēseles jūs gribat paturēt dzīvas? Jūs laupāt Man svētumu Manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokaujat dvēseles, kurām nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus Manai tautai, kas melus labprāt arī uzklausa. Tādēļ Dievs tas Kungs saka tā: Es celšos pret jūsu burvju apsējiem, ar ko jūs gūstāt dvēseles kā putnus. Es jums tos izraušu no rokām un tās dvēseles, kuras jūs gūstāt, Es palaidīšu vaļā kā putnus. Un Es saplēsīšu jūsu galvassedziņas un atsvabināšu Savu tautu no jūsu rokām. Tā vairs nebūs jūsu rokā par laupījumu, un jums būs atzīt, ka Es esmu tas Kungs. Tādēļ, ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc, ka jūs stiprinājāt bezdievju rokas, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunā ceļa, lai paliktu dzīvi..” (Ecēh. 13:18-22) Tālāk seko nosodījums mācītājam, kurš zina, ka viņa draudzei vajadzīga bauslība, taču maizes kumosa dēļ klusē.

Jā, lai nosodīts katrs, kas pārliecinātiem grēciniekiem klāj spilvenus un pēļus! [Tikko citētajā Rakstu tekstā vācu variantā ir runa par spilveniem un pēļiem, nevis par apsējiem un sedziņām. Tulk. piez.].

Tos, kurus no miega būtu jāsapurina ar bauslību, iemidzina ar Evaņģēliju. Evaņģēlijs tiek lietots nepareizi, ja to sludina tādiem, kuri nebaidās grēka. Tāpat ir briesmīgi, vēl briesmīgāk, ja mācītājs ir bauslības sludinātājs un negrib savai draudzei sludināt Evaņģēliju, spriezdams: “Viņi taču to izlietos aplami.” Vai tādēļ nabaga grēciniekiem jāatņem Evaņģēlijs? Lai bezdievji iet bojā! Bet Dieva bērniem ir jāzina, cik tuvu ir palīdzība un cik viegli tā sasniedzama.

Kas noklusē Evaņģēliju cilvēkiem, kam vajadzīgs mierinājums, tas neatšķir bauslību no Evaņģēlija; vai tādam sludinātājam!

“Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā; un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par Laipnību un otru par Vienprātību [Vācu tekstā Sanft un Wehe, t. i., Maigums un Sāpes. Tulk. piez.]. Un tā es ganīju avis.” (Cah. 11:7)

Patiešām, garīgam ganam ir divas gana nūjas. Nūja Maigums ir Evaņģēlijs, bet nūja Sāpes bauslība. Viņam labi jāzina, pret kuru viņš pacels vienu un kuram vajadzīga otra. Mesija saka, ka Viņš bargo nūju esot lietojis pie kaujamām aitām, kuras nav paredzētas ganīšanai. Žēlojamās avis ir nabaga grēcinieki. Tur viņam vajadzīgs mierinošais spieķis, Evaņģēlijs.

Lielais vairums sludinātāju rīkojas aplami un met avīm ar bozi, bet pret ļaundariem vēršas ar maigo spieķi.

Starp citu, Lutera tulkojums šajā vietā ir nepārspējams. Kaut nu tie ļaudis, kuri grib revidēt Lutera Bībeli, atrastu sev kādu citu nodarbošanos!

Arī daba māca, ka ne visu drīkst sajaukt.

Tā, piemēram, ir vielas, kurām, tās lietojot atsevišķi, ir dziednieciskas īpašības, bet sajauktas tās kļūst par indi. Tā tas ir arī ar bauslību un Evaņģēliju.

Iedomāsimies krāsas: sajauksim dzelteno ar zilo, un nebūs vairs ne dzeltenās, ne zilās, būs zaļā. Un, ja sprediķī būs sajaukta bauslība ar Evaņģēliju, radīsies kāda trešā viela (tertium genus), kas nepavisam tur neiederas, un abas daļas būs zaudējušas savu spēku.

Savā rakstā par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju Luters saka (IX, 412 utt.):

“Tādēļ ir jo svarīgi, lai šīs abas mācības pareizi un pietiekami tiktu atšķirtas. Tur, kur tas netiek darīts, tiklab bauslība, kā Evaņģēlijs paliek neizprasti un dvēselēm, akli maldoties, jāiet bojā. Jo bauslībai ir savs mērķis, kas tai jāpaveic un cik tālu tai jāsniedzas, proti, līdz tam brīdim, kad jānāk Kristum.

Tie, kas nav gatavi nožēlot grēkus, ir biedināmi ar Dieva dusmām un nežēlastību. Arī Evaņģēlijam ir savs uzdevums noskumušajām dvēselēm sludināt grēku piedošanu. Šīs abas mācības nav jaucamas viena otrā, tāpat tās nav viena ar otru aizvietojamas. Jo kā bauslība, tā Evaņģēlijs ir gan Dieva vārdi, bet ne viena un tā pati mācība.”

Jūs varat pavisam precīzi pateikt, ko māca bauslība un ko Evaņģēlijs. Bet, ja jūs to darāt tā, ka abas tiek sajauktas, tad rodas nāves zāles dvēselēm. Kā bauslība, tā Evaņģēlijs ir Dieva vārdi, bet tās ir arī divas mācības.

Kas šo patieso atšķirību nesaprot, tam nav nekā, ko sniegt ļaudīm. Neko nepalīdz arī vienkārša zināšana, iemācīšanās. Faktus par šo atšķirību var iemācīties pāris stundās, tā lai par to varētu stāstīt eksāmenā; bet ir nepieciešama arī pieredze. Tikai tad, kad dota arī tā, mēs spējam patiesi ieraudzīt, ka atšķirība starp šīm mācībām ir kaut kas brīnišķīgs un nepieciešams!

Luters šī sava raksta sākumā saka:

“Sv. Pāvila uzskats ir šāds: kristietībā kā mācītājiem, tā arī viņu klausītājiem jāmāca un jāsaprot noteikta atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju, starp darbiem un ticību; tā, kā to darīt viņš mudina Timoteju, aicinot patiesības vārdu mācīt pareizi (2. Tim. 2:15). Jo šo būtisko atšķirību, kas pastāv starp bauslību un Evaņģēliju, saskatīšana un ievērošana ir augstākā māksla kristietībā, kas jāzina un jāprot katram un visiem, kuri dižojas ar kristieša vārdu. Jo kur tās trūkst, tur kristieti nevar atšķirt no pagāna vai jūda, tik svarīga ir šī atšķirība. Tādēļ Sv. Pāvils tik stingri prasa to, lai kristieši pareizi un labi atšķirtu šīs divas mācības.

Abas gan ir Dieva vārds bauslība jeb desmit baušļi un Evaņģēlijs; pēdējo Dievs devis no paša sākuma Paradīzē, pirmo Sinaja kalnā. Bet šo mācību patiesais spēks atklājas tur, kur šos divus vārdus pareizi atšķir un nejauc vienu otrā; citādi ne vienu, ne otru nevarēs ne pareizi izprast, ne paturēt prātā.”

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Piektais vakara priekšlasījums