Cieņa vai necieņa pret dzīvību?

Medicīnā kopš senseniem laikiem ir pastāvējis ētikas likums, saskaņā ar kuru ārsta aicinājums ir glābt un saglabāt dzīvību tik ilgi, cik vien iespējams. Pēdējos laikos šo likumu apšauba vai pat apstrīd, piemēram, ar likumiem par abortu, eitanāziju, utt.

Tomēr ir lietas, kurās situācija ilgākā laika posmā ir vēl vairāk pasliktinājusies, piemēram, gēnu – visu mantoto faktoru – izmainīšana. Sākumā vai, respektējot to, ko drīkst atklāti teikt, sabiedrībai paskaidro, ka zinātnieki meklē veidu, kā izārstēt noteiktas slimības. Šo paskaidrojumu tomēr apgāž fakts, ka tās pašas metodes izmanto, lai noteiktu, kurus nedzimušos bērnus var uzskatīt par “nevēlamiem” gaidāmo vai tikai “iespējamo” nepilnību dēļ.

Tas, ko cilvēka dzīvībai var nodarīt tuvākajā nākotnē, jau visādi ir izmēģināts ar augiem un dzīvniekiem, kā jau iepriekš minējām. Jau senos laikos bija zināmas daudzas metodes, kā selekcionēt sēklu labākas ražas iegūšanai. Zināja arī to, kā ietekmēt sēklu īpašības. Te rodas daudzas problēmas: mūsdienās zinātnieki zina, kā ietekmēt vai pat izmainīt gēnus, iedzimtību, kā mainīt augu, augļu u.c. īpašības, pat zināmā mērā pārvērst vienu augu par otru. Un tas ir tikai sākums. Jau ir iespējams pārstādīt dzīvnieku gēnus augiem, lai palielinātu produkta lielumu un citas īpašības. Kur ir robeža? Kur iestājas cilvēka atbildība? Kas notiks, ja citu dzīvu radību gēnus pārstādīs cilvēkam vai cilvēka gēnus – dzīvniekiem? Galvenais jautājums tomēr ir: kur ir robeža starp eksperimentiem ar dzīvību un tās radīšanu?

Zinātne jau daudzkārt ir kļūdījusies, izraisot lielas ciešanas un ļaunumu. Kas var apstādināt šo notikumu virzību? Noteikti jāpārdomā un jāapsver tas, vai mēs strādājam, lai saglabātu dzīvību radītajā pasaulē, vai arī mēs esam gatavi ar to riskēt? Laiku pa laikam jāuzdod jautājums: kāds ir ar dzīvību saistīto zinātnisko eksperimentu mērķis? Noklusēšana var būt par pamatu lēmumam vai vismaz nodomam radīt dzīvību, varbūt pavisam cita veida, jaunu. Ja tas tā ir, atkārtoti izskan divi mūžveci, ārkārtīgi svarīgi un draudīgi jautājumi: vai tiešām aizliegts ēst “no laba un ļauna atzīšanas koka”? Vai šīs ēšanas rezultāti nebūs tādi, ka “jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (2.Moz.2:17; 3:5)?

Lai kā mēs arī nerisinātu šos zinātniskos jautājumus, ir zināšanas, kas cilvēkam nav pieejamas, un ja viņš mēģinās tās iegūt vai tajās ieskatīties, robeža tiks pārkāpta. Uzskatāms piemērs ir dažu zinātnieku rotaļāšanās ar domu par “pārcilvēka” radīšanu. Kaut ko tādu nav radījis pat Dievs. Tikai grēkā kritušais cilvēks var iedomāties, ka spēj to izdarīt.

Ja zinātni izmanto saskaņā ar patiesību, veselo saprātu, godīgumu un sirdsapziņu, arī domājot par dabas un cilvēces labklājību, tiks novērstas daudzas problēmas un briesmas. Šīs briesmas ir vienpusība, iedomība, alkatība un materiālisms. Ja mēs – cilvēki – spētu izvairīties no Mamona kalpības, ikviens varētu veicināt un atbalstīt zinātnes darbu. Nav jānoliedz ieguvumi un lielie zinātnes sasniegumi. Nepieciešams tikai pazemīgs prāts, kas spēj kalpot, patiesa vēlēšanās būt dabas un cilvēces kalpiem, nevis kungiem vai “pārcilvēkiem”.

Kristiešu un baznīcas uzdevums

Baznīcai, protams, nav savas konkrētas zinātnes. Tomēr tai ir neapgāžams pamats PATIESĪBĀ, ko Dievs pats atklājis savā vārdā un Jēzū Kristū, mūsu Kungā un Pestītājā. Neviens, kas patiesi meklē Patiesību, netiek uzskatīts par baznīcas ienaidnieku, “jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību” (2.Kor.13:8). Patiesības meklējumos mums tomēr ir ierobežojumi, piemēram: vai mūsu darba mērķis ir celt vai graut sabiedrību? Vai mēs strādājam, lai kalpotu cilvēcei un vairotu tās labklājību, vai arī tikai dažu cilvēku materiālam un finansiālam labumam? Vai mūsu mērķis ir ātrs ieguvums un, ja kļūdīsimies, daudz lielāks zaudējums vēlāk? Vai vēlamies ātru slavu tagad, bet kļūdīdamies – sliktu slavu vēlāk, kad mūsu darba augļi būs nogatavojušies? Vai mēs rīkojamies ar tīru sirdsapziņu vai arī, apzināti vai neapzināti, kā meļi, “kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta” (1.Tim.4:2).