Cietēja Mesijas tēls praviešu grāmatās

Pirmoreiz to izdzirdot, šķiet nedaudz savādi, ka Pāvilam bija jāraksta korintiešiem, ka, būdams kopā ar tiem, viņš negribēja “neko citu zināt”, “kā vien Kristu Jēzu un to pašu krustā sistu”. Viņš sacīja, ka sludina “Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1.Kor.2:2 un 1:23). Jūdam sludināšana par Mesijas ciešanām tiešām ir skandalon, jo viņš saprot tās nozīmi, un tas aizskar viņa pašcieņu. Pagānam tās savukārt ir muļķības, jo viņam ir grūtāk aptvert salīdzināšanas mācības pamatu. Ar savu rabīnistisko pagātni Pāvils bija īpaši labi apguvis zināšanas par cietēja Mesijas gaidīšanu saistībā ar praviešiem.

Komentējot praviešu grāmatas un, it īpaši, runājot par 22. psalmu, vienmēr iezīmējas kāds principiāls jautājums: vai Vecās Derības apraksti par Cietēju Kunga Kalpu attiecas uz Israēla tautu vai arī tie norāda uz kādu īpašu personu? Jozefs Klausners atklāti apgalvoja, ka, kaut arī “mēs varam atrast daudzus pravietojumus no praviešu laikmeta, kuros ir neapšaubāmas norādes uz cerēto atbrīvošanu, tai visā nav neviena mājiena uz Mesijas personu.” Par I gadsimta rabīniem viņš saka: “Tie noteikti ticēja atbrīvošanas iespējai nākotnē, bet bez personīga pestītāja.” Pēc viņa domām, pat “Cilvēka Dēla” jēdziens norāda tikai uz Israēla tautu. Ja, kā uzskata Klausners, pašiem senākajiem rabīniem “nav pat mājiena uz cietēju Mesiju”, tad attiecībā uz šo jautājumu ir bezjēdzīgi meklēt kristīgās ticības saknes jūdaismā. Tomēr šāda Klausnera attieksme bija izveidojusies no tā, ka viņš atbalstīja “pravietisko cionismu”, kas gaidīja, ka uz zemes nodibināsies plaukstoša valsts, kur valdīs labklājība. Bet viņš savukārt ļoti maz pazina Targuma un Midrash izvirzītās problēmas, kas, kā mēs jau novērojām, vienmēr runā par “Mesiju Ķēniņu” un vispār nepiemin kaut kādu mesiānisku ideālu.

Ideja par Cietēju Kalpu visspēcīgāk parādās Caharijas 12:9-14, 13:6-7 un Jesajas 53. Par Caharijas vārdiem – “tie raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši” – RaSHI, RaDaQ un Ibn Ezra saka, ka tā ir norāde uz Mesiju, Jāzepa Dēlu, Ēfraimu. Talmuds šai interpretācijai piekrīt. Par Cietēja Kalpa rētām “starp rokām” Ibn Ezra saka, ka tās ir jāattiecina uz Mesiju, Jāzepa Dēlu. Mēs redzējām, ka tas pats princips tika izmantots 22. psalma skaidrojumā.

Kristieši Cietēja Kalpa portretu vispirms saskata Jesajas 53. nodaļā, kura, kā mēs jau redzējām, ir izņemta no sinagogas ikgadējā praviešu haphtarôth nodaļu lasījuma un viduslaiku rabīnu komentāriem. Tomēr izrādās, ka par šo nodaļu diskutēja vēl Jēzus laikā, jo Apustuļu darbu 8. nodaļā mums tiek stāstīts par etiopiešu ķēniņienes Kandakes dižciltīgo galminieku, kurš jautā Filipam, par ko runā pravietis – “par sevi pašu vai par kādu citu”. It īpaši ierēdni mulsināja šie vārdi:

“Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.”

Šeit Lūka citē Septuagintu. Arī mēs jautāsim: “Kas ir tas, par ko runā pravietis?”

Izraēlas skolu mācību grāmatās tiek populāri izskaidrots, ka šī rakstu vieta runā par Izraēlas tautu, kas cietusi citu tautu dēļ, lai salīdzinātu par viņu grēkiem. Tomēr salīdzināšanas upuru priekšrakstos ir teikts, ka upurim jābūt nevainojamam – un es nekad neesmu dzirdējis, ka kāds jūds to sacītu par savu tautu. Bet ko mēs mācāmies no rabīnu avotiem, kas tiek uzskatīti par likumīgiem un atzītiem? Vai tie atbalsta Klausnera tēzi?

Jesajas 52:13-15 ietver vissatriecošāko paradoksu visā pestīšanas vēsturē:

“Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies, – jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem, – tāpat viņš radīs izbrīnu daudzas tautās.”

Targums komentē šo pantu ar vārdiem – “Tā mans kalps Mesija rīkosies gudri.” Tas savukārt nākamos pantus interpretē kā norādi uz Israēlu. Tanhuma Midrash no IX gadsimta un vēlākais Yalqut Shimeọni saka: “Šis ir Ķēniņš, Mesija, kas celsies un tiks ļoti paaugstināts – augstāks nekā Ābrahāms, lielāks nekā Mozus, pāri pielūdzošiem eņģeļiem.” RaDaQ savukārt secina, ka “šī nodaļa attēlo Israēlu dispersijā”. Rabīns Elija de Vidas, kas XVI gadsimtā darbojās Safedā, Palestīnā, saka: “Tātad Mesija cieta mūsu grēku dēļ un tika ievainots; tas, kurš nevēlas, lai Mesija tiktu ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, var izvēlēties pats ciest un nest savus grēkus.” Labi pazīstamais rabīns Mozus Alšehs, kas arī darbojās Safedā XVI gadsimta beigās, par Jesajas 53. nod. rakstīja: “Senlaiku gudrie mums ir saglabājuši liecību par tradīciju, kurā teikts, ka tas norāda uz Mesiju. Tādēļ arī mums, sekojot viņiem, vajadzētu aplūkot šā pravietojuma tēmu kā attiecināmu uz Dāvidu, Mesiju, kurš parādīsies šādā veidā.”

Arī Talmuds pieskaras Jesajas 53. nodaļai. Masechet Sanhedrin runā arī par laiku, kad nāks Dāvida Dēls. Viņš nāks tikai paaudzē, kura ir vai nu “pilnīgi taisna vai pilnīgi grēcīga”. Ja Israēls nav taisns, viņš “nāks nabadzībā, jājot uz ēzeļa”. Un “rabīns Jehošûạ Ben Levi redzēja Ēliju rabīna Šimeọna Ben Johai alas kalnā un sacīja viņam (Ēlijam, kurš zina mesiāniskos noslēpumus): “Vai es nonākšu nākamajā pasaulē?” “Ja šis Kungs tev to dāvās,” atbildēja Ēlija. Rabīns Jehošûạ Ben Levi sacīja: “Es redzu divus un dzirdēju trešo balsi [skaitļa trīs noslēpums]. Kad nāks Mesija?” viņš atkal jautāja. “Ej un jautā viņam pašam!” Ēlija atbildēja. Tad rabīns Jehošûạ jautāja: “Kur viņš mājo?” “Pie Romas vārtiem!” “Un kāda ir zīme, pēc kā viņu varētu pazīt?” “Viņš sēdēs ar nabagiem un slimiem, un visus, ko viņš atbrīvo, viņš vienlaicīgi sasaista; viņš atbrīvos vienu, un viņš saistīs otru”.“

RaSHI par šo savādo sarunu saka, ka “Romas vārti” nozīmē tā saucamos Paradīzes vārtus. Vai šeit varētu atspoguļoties tas, ko rabīni sauca Sheol (pazemes valstība) “Paradīze” un “Ābrahāma klēpis”? Turpmākajās lappusēs Masechet Sanhedrin atklāj diskusiju: vispirms tiek izvirzīts jautājums, kas cilvēkam būtu jādara, lai aizbēgtu no “mesiāniskām ciešanām”, un atrodamā atbilde ir “Toras lasīšana un žēlastība”. Pēc tam seko tipiska diskusija par Mesijas vārdiem, kas noslēdzas ar vārdu HIVRâH jeb “spitālīgais”. Šī norāde uz “spitālīgo” nāk no vārda nagûạ Jesajas 53:4, kas nozīmē – “slimības pārņemts”. Talmudā ir pat īpaša nodaļa – negạim –, kas saistīta ar spitālības identifikāciju un izolāciju. Aramiešu vārds HIVRâH sākotnēji nozīmēja “balts” un vēlāk – “spitālīgais”, jo šī šausmīgā slimība noteiktā attīstības stadijā veido kaut ko līdzīgu baltai, plānai kārtai uz ādas. Attiecībā uz Mesiju HIVRâH tiek identificēts ar slima cilvēka likteni.

Saistībā ar 22. psalmu mēs jau redzējām, ka Midrash Ruth, viens no pašiem agrīnākajiem Midrash, ilgi diskutē par “mesiānisko mielastu”, kurš kādu dienu tiks baudīts “nākamajā pasaulē”. Šis apraksts, kas balstās uz Rutes 2:14, runā par “maizi” un “etiķi” un tos atkārtoti asociē ar Mesijas ciešanām. “Maizes gabals”, ko piedāvāja Boāss, ir “valstības maize”, un “vārdi “iemērc to etiķī” ir tās pašas ciešanas, par kurām ir rakstīts: “Viņš cieta mūsu pārkāpumu dēļ”.” Šis mielasta apraksts savā laikā acīmredzot bija ļoti svarīgs, jo arī Midrash par 3. Mozus, kas atkal ir viens no pašiem senākajiem, runā par to mesiāniskās idejas kontekstā. Pats fakts, ka Mesijas gaidīšana no vissenākā Midrash to saista ar Jesajas 53. nodaļu, liecina par tā mesiānisko raksturu.

Zohar tradīcija, kas ir viena no salīdzinoši mazāk cenzētajiem rabīnu avotiem, piedāvā materiālu par Jesajas 53. nod. mesiānisko interpretāciju. Pēc Zohar domām, Mesijam Ēdenes dārzā bija būdiņa, ko sauca par “putna ligzdu”, un, kad viņš pacēla uz augšu acis un redzēja, ka “patriarhi ieiet sagrautajā Dieva Templī” un ka “Rahēlei uz vaigiem ir asaras”, “tad viņš pacēla balsi un raudāja tik ļoti, ka Dārzs ietrīsējās un visi Taisnie, kas bija tur kopā ar viņu, žēlojās un raudāja līdz ar viņu”. Arī paradīzes pieminēšana šeit gluži labi varētu norādīt uz nāves valstību. Pašā senākajā Midrash ir arī diskusija par to, ka tajā pašā laikā, kad Israēls būvēja Templi, Svētais Saviem eņģeļiem lika uzcelt “mājokli jauneklim, kura vārds ir Metatrons, lai viņš varētu pārvietot taisno dvēseles pie Dieva un salīdzināt par grēkiem, ko Israēls ir izdarījis dispersijas laikā”.

Zohar, kas, taisnību sakot, nav tikai tradīcija no pirmajiem kristiešu gadsimtiem, ir ieguvis goda vietu līdzās Talmudam gan austrumu, gan rietumu jūdaismā. Tajā atspoguļojas jūdaisma sirdspuksti. Viena no Zohar domām par Jesajas 53. nod. ir šāda:

“Aizgājušās dvēseles ieradīsies un pastāstīs Mesijam [par savu dzīvi], un, kad tās viņam apraksta ciešanas, ko pārdzīvo Israēls dispersijā, ka viņi ir vainīgi tāpēc, ka negrib zināt savu Kungu, viņš pacels balsi un raudās to dēļ, kuri pie tā ir vainīgi, kā stāv rakstīts: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” Un tad šīs dvēseles celsies un nostāsies savos posteņos. Dārzā ir pils, ko dēvē par “slimo namu”. Tai dienā Mesija ieies pilī un sauks: “Lai visas Israēla slimības un sāpes nāk pār mani!” – un tās nāks. Ja viņš neatvieglotu Israēla sāpes un neņemtu tās uz sevi, neviens nebūtu spējīgs ciest Israēla apspiestības dēļ, par ko Torā ir teikts: “Un stāv rakstīts: Patiesi viņš nesa mūsu slimības”.” [Skatīt arī 5.Mozus grāmatas 28. nodaļu]

Kā mēs varam redzēt, šeit attieksme pret praviešiem ir tāda pati kā pret “Toru”, kas ebreju valodā burtiskā nozīmē ir vienkārši “mācība”.

Jaunā Derība interpretē Jesajas 53. nodaļu kā norādi uz Jēzu. [Piemēram Mt.8:17, Lk.22:37, Ap.d.8:32 vai 1.Pēt.2:22-25] Tas, protams, ir iespējams vienīgi tad, ja pret to ir bijusi mesiāniska attieksme Jaunās Derības sarakstīšanas laikā.

Pati salīdzināšanas ideja balstās uz jūdaismu. 3. Mozus, kuru Luters uzskatīja par visevaņģeliskāko Vecajā Derībā, pirmajās piecās nodaļās runā par dažādiem upurēšanas priekšrakstiem. Šeit izmantotie ebreju vārdi atklāj to, kas būtībā tiek apšaubīts. Pirmā nodaļa runā par “dedzināmajiem upuriem” – ebreju valodā ọlâh. Šā vārda sakne nozīmē “pacelšana”. Otrā nodaļa apraksta “maizes upurus” – minhâh, un vārds menuhâh – “miers” – cēlies no tās pašas saknes. Trešajā nodaļā tiek aprakstīti “sadraudzības upuri” – shelamim, kas saistīti ar vārdiem “miers” – shalom –, “maksa” – shilum – un “pilnība” – shalem. Ceturtajā nodaļā ir runa par “grēka upuri”, kurā grēka apzīmēšanai izmantotais vārds ir het, un tā varētu būt vārda “šķīrējsiena” attīstība; arābu valodā atbilstošie apzīmējumi atrodas tuvāk viens otram – hatâya un hît. 5. nodaļas apraksts tiek koncentrēts uz “upuriem par pārkāpumiem”. Šeit vārds asham burtiski nozīmē “vaina”. Turklāt Vecā Derība runā par “kopējo upuri” – kalil, un šis vārds ir cēlies no kôl jeb “viss”. Vārds “upuris” – ebreju valodā lehakrîv – nozīmē “tuvošanās”.

Vecās Derības upurēšana bija lieli tautas svētki, kuros cilvēki sapulcējās kopā ar savām ģimenēm un dzimtām. Viņi vēlējās “tuvināties” Dievam un viens otram: “tikt pacelti”, piedzīvot “norimšanu” un “mieru”, salauzt “šķīrējsienas” savā starpā un tikt atbrīvoti no “vainas”. “Vainas upuris” ietvēra pārkāpumu atzīšanu. Tomēr it īpaši 16. nodaļa par lielo Salīdzināšanas dienu tiek pilnīgi veltīta “salīdzināšanai” par grēkiem. Āronam bija jāatzīst “visas Israēla bērnu nešķīstības un viņu pārkāpumi” un jāuzliek tie uz grēku āža galvas. Par šo tēlaino “salīdzinātāju” tika izlemts, lai tas “uz sevis nes visas viņu vainas uz kādu neauglīgu vietu” tuksnesī nomirt. Galvenais bija: “Tad jūs būsiet šķīsti no visiem saviem grēkiem TĀ KUNGA PRIEKŠĀ.” Luteram patika frāze “Tā Kunga priekšā”, latīņu valodā – CORAM DEO!

Salīdzināšana it īpaši norāda uz mūsu vainu Dieva priekšā. 1. Samuēla 2:25 tiek uzdots jautājums: “Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu – kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?” Uz šo mūsu jautājumu atbild Kristus salīdzināšanas darbs: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi!” Jēzus bija “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”. “Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis!”

Bet ko mūsdienu jūds domā par salīdzināšanu? Te vispārējā izpratne ir tāda, ka pēc Tempļa sagraušanas īpašās salīdzināšanas vietu ieņem lūgšana un gavēšana. Dievbijīgs jūds ik rītu no savas Sidûr lūgšanu grāmatas lūdz: “Visuma Kungs, Tu esi licis mums upurēt mūžīgu upuri īstajā laikā, un Tu esi licis priesterus un levītus savos posteņos un īpašā stāvoklī, un tagad Templis ir sagrauts mūsu grēku dēļ, mūžīgā upurēšana ir atlikta, un mums nav priestera vai levīta, kas veiktu savu darbu, ..tāpēc lai notiek pēc Tava prāta, ..ka mūsu lūpu runa tiktu uzskatīta par mūsu upuri.” Talmuds uzsver, ka “pat taisnā cilvēka nāve var salīdzināt”. Diskusijā tiek izvirzīts jautājums: “Kā Ārona nāve var ietekmēt priesteru amata tērpus?” Tas māca, ka tieši tāpat, kā priesteru amata tērpiem ir salīdzinošs mērķis, vēl jo vairāk salīdzinās taisnā nāve.” Labiem darbiem pašiem par sevi ir salīdzinoša nozīme attiecībā uz jūdu.

Tomēr it īpaši lielajā Salīdzināšanas dienā jūds jūt, ka viņa grēkiem Dieva priekšā ir jābūt piedotiem. Tai dienā reizēm tiek pieminēta pat Jesajas 53. nodaļa, un, kaut arī tās nav ikgadējos praviešu grāmatu lasījumos, tā parādās ievērojamā lūgšanā, kas tiek lasīta sinagogā. Atsevišķa lūgšanu grāmata svētku dienām Mahzôr Rabbah ietver burtisku rabīna Eleạzara Ha-Kvalira lūgšanu, kura varētu būt no IX gadsimta p. Kr. un, iespējams, kā uzskata dažas Israēla autoritātes, pat no VI gadsimta. Lūgšana sākas poētiski: “Tolaik, pirms radīšanas, Viņš jau izveidoja oāzi un Yinnon,” – vārds “oāze” norāda uz Templi un “Yinnon” uz Atvasi – Mesiju.

Lūgšanas galvenajā daļā lasām: “Toreiz, pirms radīšanas, Viņš jau iedibināja Templi un Mesiju [rabīnu interpretācija].. Mesija mūsu Taisnība ir novērsies no mums, mēs esam satriekti un nevaram atrast nevienu, kas varētu mūs taisnot. Grēku un pārkāpumu jūgs ir mūsu nasta; un viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, viņš nesa uz saviem pleciem mūsu pārkāpumus; tur ir piedošana par mūsu grēkiem. Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti; ir laiks veidot uz visiem laikiem jaunu radību. Sūti viņu atpakaļ no apļiem, nes viņu atpakaļ no Seiras, tā lai mēs varētu viņu dzirdēt Libanonā otrreiz caur Yinnon. Viņš ir mūsu Dievs, mūsu Tēvs, mūsu Ķēniņš, viņš ir mūsu Pestītājs, un viņš mūs atbrīvos un atpestīs otrreiz, un ļauj mums dzirdēt par viņa žēlastību otrreiz visu acu priekšā, kā ir teikts: “Es jūs pestīšu beigās tāpat kā sākumā, tā lai Es būtu jūsu Dievs.” [Vārdu forma ir tāda pati kā Sephardic lūgšanās.]

Šajā lūgšanā, kas ir izteikta nedaudz mīklainā valodā, izskan apgalvojums, ka “Mesija mūsu Taisnība” ir novērsies no savas tautas. Rabīns Sạadia Gạons šo Mesijas apzīmējumu saista ar Cilvēka Dēla jēdzienu. Kaut arī lūdzējs ir satricināts, viņš atzīst, ka Mesija ir jau nesis viņa nastas. Līdz ar to piedošana ir atrodama caur Jesajas 53. nodaļas piepildījumu. Tā tiek izveidota “jauna radība”. [Skat., piem., Gal.6:16 un 2.Kor.5:17] “Apļa” ideju izvirza pati lūgšanu grāmata ar nozīmi “zemes apļi”. “Seir” ir slepens vārds, kas apzīmē kristietības centru Romu, kur, vadoties pēc Talmuda, Mesija sēd “ar nabagiem un slimiem”. “Libanons” nozīmē Templi, kas “šķīsta” cilvēku grēkus caur to upuriem, jo sakne laban ir vārda “balts” ekvivalents. Vienā lūgšanā tiek atkārtots, ka Dievs pestīs Savu tautu “otro reizi”. Vai tā varētu būt rabīna Sạadia Gạona ideja par Cilvēka Dēla atgriešanos godībā? Tā kā mēs pieminējām Mesijas iespējamo “otro atnākšanu”, nu būtu jānorāda uz to, ka Sidûr lūgšanu grāmatā ir lūgšana gan darbdienu rītiem, gan sabatu pēcpusdienām: “Kaut tas būtu Tavs prāts.., lai mēs pelnītu un dzīvotu, un redzētu, un mantotu labestību un svētību DIVĀS MESIJAS DIENĀS.“

Visu Jesajas 53. nodaļu raksturo vēl divas pamatiezīmes. Pirmkārt, Cietēja Mesijas tēls pārsteigs viņa paaudzi: “Kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz.” “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai?” – citiem vārdiem sakot, te nav runa par pazīstamu ideju, kas ir atrodama tautās ap seno Israēlu, vai par mirušu un augšāmcēlušos Dievu. Lai viņu neredzētu, cilvēki “aizklāja vaigu”. Viņš bija “tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām”. Rabīni sacīja, ka viņš bija tik šausmīgs, ka neviens nevarēja paciest skatīties uz viņu. “No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu?” Varbūt tieši tas, ka “viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam”, palīdz cietējam, kurš jūt, ka ir zaudējis pat savu cilvēcisko vērtību un cilvēcību. Tas ir kā ilustrācija tam, ka cilvēces vispazemotākā daļa – spitālīgie – saņēma palīdzību caur šo HIVRâH. Reiz bagātais aristokrātu jauneklis Asīzes Francisks, kad viņš jau bija sastapis Kristu, jādams mājup, ceļmalā ieraudzīja spitālīgo. Viņa sirdi piepildīja Dieva mīlestība, un viņš nokāpa, piegāja pie šā cilvēka un to apkampa. Drīz vien viņš šiem cietējiem nodibināja īpašas slimnīcas, ko darīja arī vairāki mūki, kas sekoja viņa pēdās, un tas viss galu galā noveda pie uzvaras pār spitālību Eiropā.

Otra pamatiezīme ir “viņš” un “mēs” izmantošana: “Taču viņš nesa mūsu sērgas.” “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ.” “Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” Viņš bija “mūsu grēku dēļ satriekts”. Šai pēdējā rakstu vietā izmantotais vārds “viņš” – lâmô – tiešām var nozīmēt gan vienskaitli, gan daudzskaitli. Tādējādi Ibn Ẹzra, piemēram, interpretē šo rakstu vietu tā: “Par manas tautas pārkāpumiem viņi bija satriekti.” Tomēr, izmantojot šādu interpretāciju, lai izvairītos no domas par Mesiju – indivīdu, mēs tiešām bēgam no vilka, bet tikai lai uzskrietu lācim, jo tas nozīmētu, ka Israēla tauta saņem sodu par saviem grēkiem. RaDaQ vēlas izvairīties no šāda iespaida, sacīdams, ka “katrai tautai ir jādomā par to, ka viņi tiks sodīti par saviem grēkiem”. Tomēr aiz Jēzus ciešanām mums ir jāsaskata Jesajas vārdi: “Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt.” Jēzus bieži atkārtoja grieķu frāzi, ka Viņam vajadzēja ciest, lai salīdzinātu par mūsu grēkiem.

Šīs nodaļas sākumā mēs pieminējām slavenā Mozus Alšeha vārdus, ka uz “tradīcijas liecības” pamata ir pareizi saskatīt Mesiju Kunga Cietējā Kalpā. Tālāk viņš piebilda, ka “ir ciešanas, kas ir grēka rezultāts, un citas, kas ceļas no mīlestības, kad taisnais cieš savas paaudzes grēku dēļ.., un te nevainīgs taisnais, kas nav darījis grēku, ir spiests nest visu ļaundaru grēkus, tā lai viņi varētu gūt iepriecu, bet tas būs skumju pilns; viņu veselība tiks saglabāta, bet tas būs satriekts un nomocīts.., un tā ir liecība par Mesiju Ķēniņu, kurš cietīs par Israēla bērnu grēkiem, un tā alga būs pie viņa”. [Skat. arī Jes. 62:11]

Mēs jau redzējām Bībeles mesiāniskās pārpilnības ragu. Kristīgās ticības saknes var atrast jau Vecajā Derībā. Apustuļu sludināšana radās no pārliecības, ka “raksti ir piepildīti” Kristū. Šādā veidā viņi pārmeta tiltu starp Veco un Jauno Derību. Pēc jūdu izpratnes, Mozus bija praviešu tēvs, un Torā bija redzama ne tikai “bauslība”, bet arī pravietiskā vēsts. Kad Jēzus runā par Sevi Mozus bauslības, praviešu grāmatu un psalmu gaismā, mēs varam redzēt, ka šāds izejas punkts ir pilnīgi dabisks. Kāds klasisks teiciens saka, ka Jaunā Derība ir “apslēpta” Vecajā, un mēs to varējām saskatīt saistībā ar katru kristīgās ticības pamatdoktrīnu. Pat Cietēju Kristu var atrast visā Vecajā Derībā.

Pētnieki ir parādījuši, ka kopumā mūsu domāšana norisinās drīzāk tēlos nekā vārdos, un tāpēc mēs savu sniegumu viscaur mēģinājām “apgaismot” ar ilustratīviem piemēriem no reālās dzīves. Jesajas 53. nod. ir bijis kā pagrieziena punkts daudzu jūdu dzīvē. Kā vienu no tiem var minēt rabīnu Jozefu Rabinoviču, Kišiņevas “Izraēlas Jaunās Derības draudzes” dibinātāju Krievijā. Viņš piedalījās arī Mūdija sanāksmēs Vispasaules izstādē Čikāgā 1893. gadā.

1881. gadā Rabinovičs aizbēga no Krievijas grautiņiem uz Palestīnu, cerot nodibināt tur koloniju. No kāda radinieka viņš bija dabūjis Jauno Derību, jo šī grāmata bija “viens no labākajiem ceļvežiem pa Svēto Zemi”. Kādu dienu, kad viņš bija uzkāpis Eļļas kalnā un skatījās pāri Kidronas ielejai uz Jeruzalemi otrā pusē, uzplaiksnīja jautājums: “Kāpēc Dāvida pilsēta visus šos gadsimtus bija pamesta un joprojām ir? Kāpēc mana tauta tik ilgi dzīvo dispersijā? Kāpēc mēs atkal un atkal tiekam vajāti?”

Pārdomājot šīs lietas, viņa skatiens apstājās uz Golgātas kalna, un apziņā izgaismojās pravieša Jesajas vārdi. Viņš tos atkārtoja sirdī: “Taču Viņš nesa mūsu sāpes un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” Un tai pašā mirklī pār viņu nāca apgaismība, ka Jēzus bija apsolītais Mesija, kurš cieta un nomira par Savas tautas grēkiem. Šī izpratne izmainīja visu viņa dzīvi. Atgriezies Krievijā, viņš visur sludināja, ka “Svētās Zemes atslēgas ir mūsu brāļa Jēzus rokās, un Viņa vārdi ir iesakņoti mūsu sirdīs, kur tie nes taisnības augļus.”