Cilvēcei ir nepieciešams privātīpašums

1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā [26-29] mēs lasām: Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla .. un sacīja uz tiem: “.. Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi. Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.”

No šī teksta, tas ir tiesa, mēs uzzinām, ka Dievs ir devis cilvēkiem zemi kopā ar visu, kas uz zemes dzīvo un kustas, kā viņu īpašumu. Bet mēs no šiem vārdiem nevaram mācīties, kā jāizmanto visas cilvēku dzimtas īpašums, ne arī kādā veidā tiks izmantota zeme un viss, kas uz zemes dzīvo un kustas. Dievs attiecīgi ir atstājis šo lietu sakārtošanu paša cilvēka ziņā, tas ir, viņa saprāta ziņā. Ja bagāts vīrs iedotu galdniekam, kuram nav paveicies un kura manta ir izūtrupēta, zāģi, ēveli un citus instrumentus, maizi, gaļu, kafiju, šujmašīnu, lelli, rotaļu zirgu un citas lietas, viņš būtu šīs lietas uzdāvinājis visai nabaga galdnieka ģimenei; un, ja viņš nedotu norādījumus, kā šīs lietas izmantot, galdnieks zinātu, ka visas šīs lietas, kas tika pasniegtas viņam un viņa ģimenei, ir jālieto saskaņā ar viņa paša pareiziem un saprātīgiem spriedumiem. Galdnieks zinātu, ka rotaļu zirgs un pārējās rotaļlietas nav domātas viņam, bet gan viņa bērniem, un, ja viņš būtu dabūjis šūpuli, viņš labi zinātu, ka tas nav paredzēts viņam gulēšanai. Tāpat viņš nedomātu, ka šujmašīna ir domāta viņam, bet gan viņa sievai.

Īsāk sakot, šīs visas mantas būtu paredzētas ģimenei, un tie būtu jāsadala starp tās locekļiem. Dieva darbi ir bijuši līdzīgi. Visu zemi un visu, kas tajā atrodas, viņš ir devis cilvēkam, bet viņš nav noteicis, kā cilvēks to visu izmantos. Cilvēks nav rupjš, bez saprāta un bez zināšanām par dzīves mērķi. Cilvēkam ir saprāts, un tas viņam ir jāizmanto. Pats par sevi saprotams, ka sākumā, kad uz visas zemes nebija saimnieku, tad, cik tas attiecas uz indivīdu, katrs varēja iegūt sev, ko vien gribēja. Viss, ko viņš piesavinājās, bija viņa paša. Tas pats būtu spēkā pat mūsdienās. Ja, piemēram, apkalpe nonāktu kuģa avārijā un tiktu aizvesta uz neapdzīvotu salu, kas nevienam nepiederētu, apkalpe vienkārši paņemtu salu savā īpašumā. Katram būtu tiesības tur apmesties uz dzīvi un piesavināties sev noteiktu salas daļu.

Bet kas notika pēc tam, kad Dievs Tas Kungs bija devis zemi un visu, kas uz zemes bija, visai cilvēku dzimtai? Vai varbūt cilvēki senākos laikos iedibināja komunismu, preču kopienu vai kopīgu darbu ar kopīgu peļņu? 1. Mozus grāmatas ceturtajā nodaļā [2-4] lasām: “Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem.” Mēs tātad redzam, ka Ābels bija aitu gans un nodarbojās ar lopu audzēšanu, un Kains bija zemnieks un ka katrs upurēja Tam Kungam to, kas viņam piederēja. Ne Kains, ne Ābels neuzskatīja savējo par abu kopīgo īpašumu, bet katrs piedāvāja to, ko viņš varēja pamatoti saukt par savu personīgo īpašumu. Citādi viņš to nebūtu varējis pasniegt kā savu upurdāvanu.

Attiecīgi mēs redzam, ka saprāts jau pirmajiem cilvēkiem, kas dzīvoja uz zemes, mācīja, ka personīgā īpašuma turēšana cilvēku vidū ir nepieciešamība, jo bez šī iemesla dēļ, tas ir, bez personīgās mantas turēšanas ne miers, ne vienotība nevar tikt uzturēts. Komunists Furjē patiešām teica, ka viņa komunistiskajā republikā ikvienam ir jādabū tas, kas viņam ir vajadzīgs, un ka ikvienam ir jāiesaistās tajā darbā, uz ko viņš ir īpaši apdāvināts. Bet jāatceras, ka iepriecinājumi ir ļoti dažādi. Tiek ražots labs vīns un arī slikts vīns. Ir ļoti daudz sliktu augļu un daži īpaši labi. Kurš tagad teiktu: “Es ņemšu slikto vīnu?” Kurš teiktu: “Es jāšu ar šo vārgo zirgu?” Kurš teiktu: “Es darīšu visnepatīkamāko darbu?” Ikviens gribētu nodarboties ar labāko, vieglāko un godājamāko darbu, un miers drīz beigtos. Tikpat cik cilvēcei ir vajadzīgs saticība un miers, tik daudz ir nepieciešams arī privātīpašums.

Mums vēl šeit ir jāpiebilst: Saprāts vēl bez tam vēlas turēt privātīpašumu arī tāpēc, ka dabiskajā cilvēkā mājo zināma tieksme pēc brīvības un neatkarības. Ja cilvēks nav brīvs un neatkarīgs, viņš nevar būt laimīgs. Atņemiet cilvēkam viņa personīgo īpašumu, un jūs izbeigsiet viņa brīvību. Pēc tam citi viņam noteiks, kas viņam jādara, kā viņam jādzīvo, ko viņam vajadzētu ēst un dzert, kur viņam jādzīvo un kur viņam jāstrādā. Patiešām, es nepaliktu sabiedrībā, kurā man nebūtu pilnīgas pašnoteikšanās brīvības. Tad jau labāk es dzīvotu zem Krievijas soda rīkstes, Ķīnas policejisma vai Turcijas despotisma. Jo tad es vismaz apzinātos faktu, ka esmu spiests daudz ko darīt pretēji savai gribai — bet šeit vai es lai labprātīgi pakļaujos tam visam? Nekad, nē, nekad! Šī iemesla, kad pēc slepkavības izdarīšanas, sabiedrība pret Kainu kļuva nosodoša un radīja apgrūtinošus dzīves apstākļus, viņš aizgāja prom un devās uz citu zemi, un tur uzcēla sev un ģimenei pilsētu un nosauca to par Ēnohu.

Kāds mūsdienu rakstnieks sniedz grafisku aprakstu par nožēlojamo stāvokli, kas komunistam ir jāaptver attiecībā uz komunistisku valsti. Viņš saka:

“La loi” (t.i., likums vai pavēle) plāno un stāsta 50 miljoniem ikāriešu visu, kas viņiem jādara, un visu, ko viņi var atstāt nedarītu. “La loi” nosaka darba laiku, cik tas būs stundas un minūtes; “la loi” nosaka jaunajām dāmām un kungiem, kad un cik ilgi viņiem ir jāpucējas; “la loi” ievieš “jaunu dārzeņu ēdienu” katrā Ikāriešu ģimenē; “la loi” nodrošina ar aukstu gaļu ikāriešus viņu piknikos; “la loi” pavēl, līdzīgi kā Babefa komunistiskajā valstī, ka visa literatūra, kas nav oficiāli atzīta, ir jāsadedzina kā nevērtīga literatūra.

Tas nav pārspīlēts. Patiešām, komunisti paši nemaz neiedomājas, ka tā notiktos, ja viņu idejas tiktu realizētas. Viņi teiks: “Tas viss ir meli, mēs nedomājam par tādas valsts izveidi. Mēs uzskatām sevi par brīviem cilvēkiem, un mēs nodrošināsim, ka šādā komunistiskā valstī mums nevajadzēs upurēt savu brīvību.” Bet viņi var teikt, ko vēlas, un var izgrozīt sevi, kā vēlas: kas pieņem principu, tam ir jāpieņem arī secinājums, un tas ir, ka cilvēks zaudē savu personisko brīvību; jo tā, kā runājām iepriekš, galvenokārt, ir balstīta uz privātīpašuma turēšanu; un uz to, ka atbilstoši savām spējām es varu izvēlēties darbu, ko veikt, kā arī aicinājumu, kurā darboties. Man ir jābūt iespējai atkal pamest savu amatu; Man ir jābūt brīvībai rīkoties ar savējiem, kā es uzskatu par pareizu. Tas viss man tiek liegts brīdī, kad es ienāku komunistiskā sabiedrībā. Jo, tiklīdz šāda brīvība tiks piešķirta, princips, uz kura balstās komunisms, tiktu iznīcināts.

Iemesls, kāpēc senākie cilvēki jau ar prātu bija izsecinājuši, ka privātīpašuma turēšana ir būtiska pasaulīgai laimei, ir šāds: ja nevienam nebūtu privātīpašuma, tad šis stimuls, kas gandrīz katram ir vajadzīgs, lai viņš nodotos darbam un to darītu labi, trūktu. Kāpēc daudzi cilvēki strādā no rīta līdz vakaram? Jo viņi ar to kaut ko iegūst. Tas, protams, nav pareizais motīvs. Kristiešus nevajadzētu mudināt uz cītīgu darbu ar vēlmi kaut ko iegūt, bet viņiem ir jāstrādā Dieva dēļ, Dieva kārtības un Viņa pavēles dēļ. Bet gandrīz visi strādā tikai labuma gūšanai; ne vienmēr tikai naudas un mantu dēļ, reizēm arī, lai iegūtu godu, cieņu un slavu. Šis stimuls tiek atņemts cilvēkam, tiklīdz viņš pārstāj turēt privātīpašumu.

Pirmo cilvēku paaudzi prasību pēc privātīpašuma pamudināja izvirzīt intuitīva taisnīguma uztvere. Tas nosaka ikvienam, ka ikvienam ir jāsaņem atbilstoši padarītajam darbam. Uzcītīgam, uzticīgam un veiksmīgam darbam ir jātiek dāsnāk atalgotam. Taču, tiklīdz cilvēki ienāk sabiedrībā, kurā apvienotā darba peļņa pieder visiem, patiesā vienlīdzība, ko pieprasa taisnīgums, beidzas. Un turklāt kas notiktu ar mākslu un zinātni komunistiskā valstī? Ja kāds, piemēram, nodarbotos ar astronomiju vai filozofiju, vai pat teoloģiju vai arhitektūru, vai glezniecību, daudzi uz viņu skatītos kā uz dīkdieni. Bet kāpēc? Jo viņš ar savu mākslu vai zinātni nepelnīs sabiedrībai naudu. Māksla un zinātne neapšaubāmi tiktu izraidīta no patiesi komunistiskās valsts.

Katram cilvēkam ir noteiktas reliģiskās vēlmes. Lai gan daudzi no viņiem neko nezinātu par reliģiju, dažiem ir zināms impulss kalpot Dievam. Komunisti saka:

Mūsu komunistiskajā valstī nebūs sastopama neviena reliģija, un galvenais, mēs necietīsim nevienu reliģijas skolotāju, viņu nodarbošanās netiks pieļauta.

Bet kāds labums viņiem ir pieņemt šādas rezolūcijas? Viņi nekad nespēs izraidīt no cilvēka dabas reliģiskās vajadzības, pat ja cilvēks no jaunības nedzirdēs par Dievu itin neko, pat ja šādā valstī Dievs nekad netiks pieminēts. Sirdsapziņa pamodīsies jebkurā gadījumā. Bet komunistiskā valsts nepiešķirtu līdzekļus baznīcu celtniecībai un evaņģēlija sludinātāju atbalstam.

Šie ir dažādi iemesli, kāpēc mūsu pirmie senči neieviesa mantas kopību, bet sadalīja savā starpā visu īpašumu un tādējādi ieviesa privātīpašumu, lai gan Dievs bija devis cilvēkiem visu zemi un visu uz zemes.

Ir pat taisnība, ka ar privātīpašuma turēšanu ir saistītas lielas briesmas un liels ļaunums, jo mēs esam spiesti redzēt to ik dienas. Bet šeit valdībai vajadzētu veikt pasākumus, lai nepieļautu, ka daži visu piesavinās sev. Arī šis grēks tiek nopietnā veidā nosodīts Svētajos Rakstos. Piemēram, Jesajas grāmatā 5:8 mēs lasām: “Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek, un jūs esat vienīgie zemes īpašnieki!” Protams, ir kaitinoši redzēt, kā daži izpērk visu zemi un tādējādi palielina tās vērtību. Ir labi zināms, ka dzelzceļa kompānijas kā ziedojumu ir saņēmušas miljoniem akru zemes, kas piederēja ASV, lai varētu īstenot savus projektus. Tas ir skandalozi. Jo, ja nabags tagad vēlētos pirkt labu zemi, viņš vairs nevarētu to nopirkt par tik zemu cenu, par kādu viņš to agrāk varēja nopirkt no valdības. Ar to pietiks attiecībā uz Rakstu vietu [1.Moz.1:26-29], kas citēta, lai attaisnotu komunismu.