Cilvēka līdzība ar Dievu

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Tā. Kunga Gars ir īpaši vēlējies izcelt ko tik svarīgu un atkārtojis to vēlreiz: “Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības..” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja.”

Ar vairākiem uzsvērtiem izteikumiem šeit pateikts tas, ka cilvēkam ir jābūt Dieva tēlam vai līdzībai. Un, pat ja mēs šajā laikā nespējam pa īstam aptvert dziļāko Dieva tēla būtību, tomēr tas ir nozīmīgi — cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un Tas Kungs, radīdams cilvēku, ir vēlējies Sev līdzinieku. Tas pauž ko neizteicami dižu un godības pilnu: mēs esam paredzēti būt Dieva līdzība, Dieva bērni un mantinieki, lai arī nekādā ziņā neesam vienlīdzīgi ar Viņu!

Te rodams dziļākais iemesls, kāpēc bija jānāk Dieva Dēlam un jākļūst par cilvēku, mūsu brāli un līdzinieku un kāpēc Viņš nekaunējās mūs saukt par Saviem brāļiem (Ebr.2:11). Viņš nāca, lai atjaunotu to, ko bija izpostījusi grēkākrišana, un lai mēs varētu nākt tajā pašā godībā, kurai bijām paredzēti radīšanā. Ar jaunpiedzimšanu un jaunradīšanu (Jņ.3:3; Ps.51:12; Ef.2:10) un ar to, ka Kristū esam jaunas radības (2.Kor.5:17) un līdzdalīgi dievišķajā dabā (2.Pēt.1:4), mēs ik dienas kā jauni cilvēki varam atjaunoties atziņā pēc sava Radītāja tēla (Kol.3:10).

Taču, iekams nav notikusi mirušo augšāmcelšanās un iekams neesam ieguvuši jaunu, šķīstu un nemirstīgu miesu, mūsos nevar izveidoties pilnīgs Dieva tēls. Tikai pēc augšāmcelšanās Kristus beidzot atklāsies visos ticīgajos, kā raksta apustulis Jānis: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir” (1.Jņ.3:2).

Patiesībā mēs nekā daudz nezinām par Dieva tēlu un to, cik lielā mērā pirmie cilvēki ir līdzinājušies Dievam, tāpēc ka ar grēkākrišanu mēs visi Dieva tēlu esam pazaudējuši un mums pašiem nav nekādas pieredzes, un arī Svētie Raksti mums nav tuvāk paskaidrojuši, ko tieši šis Dieva tēls nozīmē. Taču no Svētajiem Rakstiem mēs zinām un saprotam, lūk, ko: Vēstulē kolosiešiem apustulis raksta: “Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla,” (3:10) un Vēstulē efeziešiem sacīts, ka mums ir “jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā” (4:24).

No šiem un vairākiem citiem Svēto Rakstu tekstiem varam uzzināt, ka Dieva tēls reiz kā zīmogs ir ticis iespiests cilvēka garā un bijis patiesā gaisma cilvēka saprašanai., kā arī svētums un brīvība viņa gribai. Bet, kad mēs mēģinām aptvert grēkākrišanas sekas, tad ieraugām un konstatējam, ka šajā ziņā ir notikušas lielas izmaiņas: cilvēka domas par Dievu ir kļuvušas muļķīgas un neprātīgas, griba tapusi ļauna un sākusi mīlēt grēku.

Mārtiņš Luters saka:

“Tāpēc Dieva tēls, pēc kura Ādams tika radīts, bija pats brīnišķīgākais un cēlākais viņa prātā un gribā nebija pat ne mazākā grēka traipa, gan iekšējie gan ārējie jutekli bija pilnīgi tīri un skaidri. Prāts bija pavisam skaidrs, atmiņa bija laba un asa, griba bija krietna un uzticama, kas deva skaidru, tīru un labu sirdsapziņu bez jebkādām raizēm un nāves bailēm. Šī iekšējā pilnība bija saskaņā ar ķermeni un visiem ķermeniskajiem jaukumiem un labumiem, un tas darīja cilvēku pārāku pār visām citām dzīvām radībām.”

Ādamam un Ievai piemita viss, pēc kā. ticīgie tagad ilgojas. Viņi varēja būt tik dievbijīgi, cik vien vēlējās, un tiem nebija iemesla sūdzēties: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19). Nē, viņiem piemita brīva griba, par kādu mēs varam tikai sapņot — gluži kā par savu bērnību, jo patlaban mēs vairs neesam brīvi, mums nav brīvas gribas, bet, kā Pāvils saka par jūdiem un grieķiem, tie visi atrodas zem grēka kā vergi savu kungu jūgā, rakstīdams, ka “..es esmu miesīgs, pārdots grēka vara” (Rom.7:14).

Kopš grēkākrišanas visi cilvēki pēc dabas ir Dieva “dusmības bērni” un paši nespēj kļūt brīvi, un tiem jāseko varenajam grēkam, iekams nav ieradies kāds spēcīgāks. Ādamam un Ievai piemita brīva griba, tāpēc arī tika pārbaudīti un viņu paklausībai vai nepaklausībai bija dzīvības un nāves cena. Toreiz tiem abiem vēl bija īstās un pareizās domas par Dievu. Tie skaidri zināja, kā pret viņiem attiecas Dieva sirds, un viņiem kā labiem bērniem piemita iekšēja paļāvība uz Viņu kā uz savu mīļoto Tēvu. Turpretī pēc grēkākrišanas mūsu prātu apņēma bieza garīga tumsa, apjukums un neprāts, kas aizvien vairāk zaudēja īstu Dieva izpratni — tagad mūsu prāts jūtas pārdrošs, kad vajadzētu baidīties, un sajūt bailes tad, kad vajadzētu būt priecīgam un drošam.

Dieva tēls ietver arī to, ka dvēseles būtība ir gars, tātad nemirstīgs gluži kā Dievs, un dvēselei ir spēja saprast, atcerēties, domāt un spriest par neredzamām un garīgam lietām, kas cilvēku ļoti būtiski atšķir no dzīvniekiem. Arī miesa sākumā nebija nodota nāves varai, bet bija brīva no jebkādām slimībām un sāpēm. Tāpēc Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 15. nodaļā runā par miesīgu nāvi, sacīdams: “Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanas” (1.Kor.15:21).

Beigu beigās cilvēka līdzība ar Dievu nozīmē arī to, ka cilvēks ir likts par valdnieku par dzīvniekiem un visām dzīvām radībām, kas ir virs zemes. Kā Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”

Ja mēs to visu saliekam kopā, izveidojas brīnišķīga bilde, patiess Dieva būtības atspulgs! Ādams un Ieva dzīvoja paradīzē ar Dievu kā uzticami un priecīgi bērni ar savu mīļo Tēvu, bija šķīsti un svēti, ar tīru sirdsapziņu un pilnīgā drošībā Dieva tuvumā, tiem piemita brīnišķīgs un gaišs prāts, ar ko tie viegli uztvēra Debestēva brīnumainos darbus, tiem bija jauneklīga un nemirstīga miesa un dvēsele, lai tie valdītu pār pasauli un visām dzīvām radībām.

Taču pēc grēkākrišanas pasaule vairs nav redzējusi tik labu cilvēku virs zemes kā vien cilvēku Jēzu Kristu, par ko ir skaidri sacīts, ka Viņš ir Dieva būtības atspulgs (Ebr.1:3; sal. Kol.1:15; 2.Kor.4:4). Tieši šāds cilvēks bija nepieciešams, lai atjaunotu to, kas ar pirmo cilvēku tika zaudēts.