Cilvēka lielākā problēma
Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, kas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]
Ko jūs sacītu, ja jums vaicātu: cik labi jūs pazīstat savus apkārtējos? Vai jūs teiktu: labi, ļoti labi vai tikai virspusēji? Domāju, ka piekritīstit, ja sacīšu, ka māka pazīt cilvēkus ir tiešām svarīga cilvēku savstarpējās attiecībās. Vai jūs varat zināt un paredzēt savu apkārtējo cilvēku domas un rīcību? Vieniem tas padodas labāk, citiem sliktāk, taču liekas, ka neviens nepārvalda šo māku pilnīgi. Nereti dzīvē gadās tā, ka cilvēka āriene un izturēšanās ir maldinoša, ka bieži vien cilvēkiem ir, kā saka, kaut kas aiz ādas, ko mēs neredzam un nezinām.
Jā, ir jājautā: cik labi mēs pazīstam cilvēkus un cik labi mēs pazīstam paši sevi? Par to domājot, mēs nonākam pie kāda vēl nopietnāka jautājuma: cik dziļi mēs vispār varam ieskatīties cilvēka būtībā? Gadsimtiem ilgi civilizācijas vēsturē cilvēki ir centušies to izpētīt un izprast, taču cilvēks ir izrādījies tik sarežģīta un daudzšķautņaina būtne, ka vēl aizvien ir ļoti daudz mīklu un neskaidrību. Tāpēc arī šai lietā cilvēkiem neiztikt bez Dieva palīdzības.
Mēs lasījām evaņģēlijā aprakstītus notikumus, kur Jēzus atklājas kā visuzinātājs un visuvarens Palīgs visās cilvēku nelaimēs. Mēs dzirdējām par to, kā Jēzus palīdzēja triekas ķertam cilvēkam gan garīgā ziņā, gan fiziskā. Viņš piedeva viņam visus grēkus un dziedināja viņa neārstējamo kaiti. Patiešām, brīnumaini notikumi! Mēģināsim dziļāk ielūkoties šai situācijā. Kas notika šā slimā cilvēka sirdī? Ko viņš gaidīja un uz ko cerēja? Katrā ziņā, gan pats slimnieks, gan tie, kas viņu nesa, sagaidīja no Jēzus kādas lielas un brīnišķīgas lietas. Cerība dega šo cilvēku sirdīs, un viņi ticēja, ka Jēzus spēj palīdzēt.
Svētajos Rakstos mēs lasījām, ka “Jēzus redzēja viņu ticību”. Ievērojiet, ka Jēzus uz cilvēkiem skatās citādi nekā visi citi. Viņš neskatās tikai uz to, kā šie cilvēki izskatās, kā viņi ģērbjas, kā viņi runā un kā uzvedas. Jēzus uz cilvēkiem skatās daudz dziļāk, jo Viņa acis ir Dieva acis. Viņš pilnībā redz un pazīst cilvēka domas un sirdi. Viņš ir visuzinātājs un nav nekā, ko Viņš nezinātu, nav nekā, kas būtu Viņam apslēpts. Ko tad Jēzus īsti redzēja šo vīru sirdīs? Ir rakstīts Viņš redzēja viņu ticību.
Ne tikai Mateja rakstītajā, bet arī citos evaņģēlijos ir aprakstīts šis notikums, un no tiem mēs varam gūt pilnīgāku informāciju par šo notikumu, it īpaši par to, kas norisinājās, iekams šis slimnieks nonāca Jēzus priekšā. Tur mēs lasām, kā vairāki vīri nesa triekas ķerto slimnieku un lauzās cauri pūlim, kas pulcējās pie nama, kurā bija iegriezies Jēzus. Taču pašā namā viņi nespēja iekļūt, jo pie durvīm drūzmējās un spiedās ļoti daudz cilvēku, kas visi vēlējās tikt iekšā.
Tad šie vīri uzrāpās uz kāda netālu esoša nama jumta un pa jumtiem nonāca līdz namam, kur atradās Jēzus. Tur nonākuši, viņi noņēma jumta segumu tā, ka varēja nolaist slimo cilvēku tieši Jēzus priekšā. To viņi darīja pārliecībā, ka tur lejā bija Viņš Dieva sūtītais cilvēku Glābējs. Viņi ticēja, ka Viņš taču spēs palīdzēt viņu slimajam draugam! Viņi ticēja, ka Jēzum piemīt Dieva spēks un ka ar šo spēku Jēzus ir vislabākais ārsts visā plašajā pasaulē.
Ko darīja Jēzus, kad Viņš ieraudzīja šo slimo cilvēku? Vispirms Viņš sacīja: “Turi drošu prātu.” Bet tad Viņš rīkojas visai neparasti. Visi gaidīja, ka lielais brīnumdaris tūlīt sāks dziedināt slimnieku, taču vispirms viņš darīja ko citu. Viņš nesacīja “Topi vesels!” vai: “Celies un staigā!” Jēzus pārsteidza visus, sacīdams slimajam: “Tavi grēki Tev ir piedoti.” Kādēļ Jēzus runāja par grēkiem un grēku piedošanu, kad pat bērnam ir skaidrs ka visvairāk šim cilvēkam vajadzīga veselība.
Vai nav tā, ka arī mēs ikdienā mēdzam domāt un runāt ļoti līdzīgi: galvenais lai būtu veselība. Lai Dievs dod veselību un tad jau viss būs labi. Tad varēs kārtīgi strādāt, tad būs nauda un labklājība. Ko tad vēl šai dzīvē var vēlēties? Veselība taču ir galvenais priekšnosacījums laimīgai dzīvei virs zemes.
Šeit Jēzus mūs pārsteidz nesagatavotus. Viņš nevis dziedina, bet gan piedod!
Ikreiz, kad Jēzus mūs pārsteidz, tad mums būtu tam īpaši jāpievērš sava uzmanība un vērīgi jāieklausās, ko Jēzus mums vēlas ar to pateikt. Parasti jau ir tā, ka mēs Viņu un Viņa darbus neizprotam tad, kad uz tiem raugāmies no nepareizas perspektīvas.
Bet Jēzus mums šeit māca raudzīties uz lietām no mūžības perspektīvas, no Dieva un patiesības perspektīvas. Viņš māca ar gara un ticības acīm ieraudzīt, ka ir vēl kaut kas lielāks un svarīgāks par veselību un labklājību. Un izrādās, ka no mūžības viedokļa citas lietas ir svarīgākas, nekā mums tas šķiet.
Parasti mēs domājam, ka mūsu dzīves lielās problēmas ir ciešanas, slimības, nabadzība un netaisnība. Un mēs bieži domājam, ka Jēzus ir nācis, lai palīdzētu mums cīnīties tieši ar šīm problēmām. Jēzus nenoliedz, ka tās patiešām ir īstas problēmas un ka arī ar tām Viņš ir nācis cīnīties.
Tomēr Jēzus šeit arī rāda, ka aiz visām šīm problēmām ir kāds dziļāks cēlonis, kāda nopietnāka nelaime, kurai ir jātiek izlabotai vispirms. Viņš rāda uz visu nelaimju sakni uz grēku un velna varu, kas ir sacēlušies pret Dievu un kas grauj un posta Viņa radību. Šī ļaunuma vara ir iespiedusies it visur visās vietās un visās lietās. Tā ir sastopama mums visapkārt: sākot jau ar mums pašiem mūsu egoismā un lepnībā; netaisnībā un ciešanās, kas skar mūsu apkārtējos; mēs to redzam karos un agresijās; mēs to redzam ienaidā un nesaskaņās, kas valda cilvēku starpā; un mēs to redzam visā tajā drausmīgajā un postošajā, kas sastopams dabā, kā slimības, fiziskās nepilnības, sērgas un indes, dabas katastrofas un stihijas tas viss liecinās par to, ka kaut kas šai pasaulē ir aizgājis greizi. Grēks ir kā inde, kas ir saindējusi un samaitājusi visu radību un arī radības kroni cilvēku.
Bībele apliecina, ka radība, kad tā tika Dieva rokas veidota, sākotnēji bija ļoti laba un pilnīga. “Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis, un, redzi, viss bija ļoti labs.” Taču šajā labajā Dieva radības darbā ir ielauzies ļaunais ienaidnieks, atkritušais eņģelis, un pastrādājis ļoti daudz ļauna. Šis ļaunums neattiecas tikai uz pasauli apkārt mums, bet tas attiecas arī uz mums pašiem, uz mūsu sirdīm, kas ir kļuvušas naidīgas Dievam un grēku mīl vairāk par Dievu. Mūsu cilvēciskā daba ir līdz dziļumiem samaitāta ar savtību, lepnību un egoismu, ar traģisku noslieci uz ļauno. To baznīcā sauc par iedzimto grēku, grēku, kas piemīt ikvienam cilvēkam.
Jēzus grib mums sacīt, ka grēks ir mūsu īstenā problēma, jo tā ir visu pārējo problēmu sakne un avots. No grēka ir cēlušās visas bēdas un ciešanas, slimības un galu galā arī nāve.
Ja mēs atgriežamies pie jautājuma: Ko Jēzus redz un saskata cilvēkos? Kas Viņam visvairāk rūp un sāp cilvēkos? Atbilde ir tas ir grēks un samaitātība. Te arī rodams skaidrojums, kāpēc Jēzus pasludina šim slimajam cilvēkam grēku piedošanu, proti tāpēc ka tas ir vienīgais ceļš atpakaļ uz Paradīzi, uz Debesu Valstību, kur nav nekāda ļaunuma un vairs nekādu problēmu. Ar šo grēku piedošanas pasludinājumu Dievs mums vēlas sacīt: tu esi apžēlots, tavi grēki tev ir piedoti, tu esi Mans mīļais bērns, tu piederi Man un Es tev došu mūžīgo dzīvību.
Tā ir pati lielākā lieta, kas var ar cilvēku notikt, kad Dievs sava varenā vārda spēkā mums saka: Tavi grēki tev ir piedoti. Tā Jēzus triekas ķertajam cilvēkam deva pašu lielāko dāvanu Debesis un mūžīgu dzīvi. Lai arī šķietami ārēji nekas nemainījās triekas ķertajā cilvēkā, tomēr tai brīdī viņš iemantoja tiešām kaut ko lielu un dižu Dieva labvēlību, mieru un savas dvēseles glābšanu, glābšanu no visiem grēkiem, velna un elles.
Un tikai pēc tam Jēzus viņu dziedināja fiziski. No šā notikuma mēs gūstam mācību, ka vispirms ir jātiek dziedinātai dvēselei ar grēku piedošanu, ka tikai tad nāk visas pārējās vajadzības, arī veselība. To pašu var attiecināt uz mums visiem. Arī mūsu vislielākā problēma ir grēks, un no tā izriet viss pārējais. Arī mūsu vislielākā vajadzība ir grēku piedošana.
Paldies Dievam, kas devis kristīgais baznīcai virs zemes varu piedot visus grēkus. Kristus saviem mācekļiem sacīja: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti”, kam jūs piedosit virs zemes, tam būs piedots arī Debesīs. Tātad saskaņā ar dievišķo kārtību Dievs piedod grēkus caur cilvēkiem, caur savu baznīcu virs zemes, ar savu mācekļu starpniecību. Tātad, kad grēksūdzē jūs no mācītāja mutes dzirdat šos vārdus: “Tavi grēki tev ir piedoti”, tad tas nenotiek cilvēku, bet gan paša Dieva varā. Tā ir kā balss no Debesīm, no paša Dieva mutes, kas pasludina mums Dieva piedošanu un labvēlību.
Bet, protams, Kristus rūpējās ne tikai par mūsu grēkiem, bet arī par slimībām un citām nelaimēm, kas skar cilvēku. Arī šai ziņā mēs varam paļauties uz Kristus palīdzību. Palīdzēt Viņš var dažādi: Viņš var dziedināt mūsu slimības un kaites, Viņš var arī dot mums spēku un pastāvību izturēt šīs slimības un ciešanas. Bet savu palīdzību un atbalstu Viņš ir solījis stingri un noteikti.
Kristus ir tikpat varens kā toreiz, kad Viņš dziedināja triekas ķerto, tā arī tagad. Viņš tāpat piedod grēkus ar savas baznīcas starpniecību un tāpat dziedina cilvēku kaites. Tāds ir Viņa Pestītāja darbs un kalpošana palīdzēt mūsu bēdās un nelaimēs, it īpaši tajās lielākajās.
Āmen.
Ieskaties