Cilvēki nav vienlīdzīgi

Ir neprāts domāt par kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar saprātu, dabu un pieredzi. Senatnes pagāni pat ir pasmējušies šādiem vārdiem: “Un pat, ja tu censtos ar dakšu izdzīt dabu no cilvēka, tev tas neizdosies.” (Naturam expellas furca, tamen usque recurret. [Horat, 1., 10., 24. s.]) Dabu nevar izdzīt, tā pēc būtības jau ir kļuvusi viens veselums ar mums, tas ir, mēs paši esam mūsu iemiesotā daba.

Pirmā lieta, kas mums jāņem vērā, ka cilvēki nav vienlīdzīgi.

Uz zemes nav divu absolūti identisku lietu. Protams, šie komunisti netic Dieva esamībai; bet tāpēc vien viņi nav dabūjuši Viņu prom no sava ceļa. Šis lielais, visuvarenais, visuzinošais Dievs ir parādījis, ka Viņš neko nerada otro reizi tādu pašu. Viņš nav radījis divas vienādas lietas. Nav divu pilnīgi vienādu lapu; jā, nevar pat atrast atomu, kas būtu tieši tāds pats kā cits atoms. Visā radīšanas laikā ik lieta atšķiras no visa pārējā. Attiecīgi Dievs nav izlīdzinātājs, bet gan tas, kurš rada dažādas lietas. Cilvēks nevar, lai glābt savu dzīvību, radīt divas vienādas lietas (tas ir, nevar otrreiz radīt sevi pašu). Princips, ka visām lietām jābūt vienādām, nav dabā pamatots. Tas pats ir redzams cilvēkā. Viens cilvēks ir dziļi domājošs, bet viņam nav ne ideju bagātības, ne ražīgas atjautības; cits ir vesels un stiprs, cits invalīds; viens cilvēks ir īpaši apdāvināts garīgajam darbs, cits mehāniskam darbam; vienam ir tieksme uz to, citam uz kaut ko pavisam citu; viens ir dabiski vērsts uz vienkāršību, cits ir dabiski vērsts uz ekstravaganci; viens ir noskaņots uz dusmām, cits uz mieru jebkuros apstākļos; viens cilvēks kļūst dusmīgs tikai tad, kad tiek pakļauts vissmagākajam pārbaudījumam, cits iedegas dusmās par vismazāko provokāciju. Šie ir tikai daži piemēri; bet tagad pārdomājiet paši, ko esat piedzīvojuši attiecībā uz cilvēku dažādību. Šīm pieminētajām lietām var pievienot lielu skaitu piemēru no dzīves, kurās cilvēku attiecības ir visdažādākā rakstura. Tāpēc tas būtu pilnīgi pretdabiski censties izveidot cilvēku sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi.

Komunisti nenoliegs, ka, ja arī viņi nodibinātu komunistisku valsti, neatkarīgi no tā, kādā veidā viņi to uzņemtos darīt, viņiem būtu jāsakārto lietas tā, lai cilvēku sabiedrība kļūtu par organizētu ķermeni. Tajā tad būtu jābūt valdniekiem un pavalstniekiem. Tāpēc, tiklīdz viņi realizētu savas idejas, viņiem būtu jāsāk ar savu ideālu galēji pretējo uzdevumu, viņiem būtu jāieceļ valdnieki un jāpaziņo pārējiem: “Jums būs jāpacieš, ka tagad šie cilvēki jūs pārvaldīs.”
Bet komunisti varbūt pret to iebildīs un teiks, ka mēs viņus pārprotam. Viņi saka, ka viņi nebūt nevēlas, lai visi vīrieši būtu vienādi, viņi tik vēlas, lai būtu vienlīdzība īpašumos, priekos un tamlīdzīgi. Citādi viņi ir ar mieru atstātu cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Šis iebildums ir bezvērtīgs. Vienlīdzība šajās lietās iepriekš paredz garīgo vienlīdzību. Jo tiklīdz nebūs garīgās vienlīdzības, komunisti nevar izveidot vienlīdzību īpašumu jautājumā, vēl jo mazāk laimē. Viņiem būtu vienlīdzīga manta, lai visi būtu vienlīdz laimīgi; bet, kad cilvēce ir tik dažāda, laime tiek radīta pavisam citādākā veidā. Vienu dara laimīgu šis, otru tas. Daudzi domā: “Es gan negribētu atrasties tā vai cita cilvēka vietā.” Bet vēl kāds domā: “Es nekad nebūšu jūsu pozīcijā.” Es, piemēram, priecājos, ka esmu teologs, cits domā, ka tā gan būtu suņa dzīve sēdēt pie šīm grāmatām no rīta līdz vakaram, dienu no dienas. Viņš negribētu savu laiku tērēt dīkā, tomēr šāds darbs nav viņa gaumē. Patiešām ir komunisti, kas saka, ka tad, kad viņi būs nodibinājuši savu kārtību, tad viņi jautās katram par viņa vēlmēm un talantiem. Viņi tad teiktu: “Tu šūsi mums vajadzīgās drēbes, tu taisīsi kurpes visiem, tu nodarbosies ar tirdzniecību un tamlīdzīgi.” Bet jau pati doma par šādu ideju īstenošanu ir smieklīga. Kurš tad teiktu: “Es tīrīšu aizsērējušo kanalizāciju!” Kurš gan teiktu: “Es esmu īpaši tendēts uz šo darbu!” Visticamāk, ka šādam darbam neviens brīvprātīgi netiktu atrasts, jo visi gribētu darīt ko skaistāku.

Vai vēl viens piemērs: komunistiskā valstī būs uzbūvēta liela slimnīca. Bet ak vai! Komunisti nevar padarīt visus cilvēkus vienādus veselības ziņā. Tas viņiem būtu jāspēj paveikt visu pirmām kārtām, jo tā ir būtiska universālas laimes sastāvdaļa, lai vienam cilvēkam būtu tikpat laba veselība kā citam. Tagad iedomājieties: Šeit ir slimnīca, kurā atrodas slimi cilvēki, kas cieš no visbriesmīgākajām slimībām. Dienu un nakti tur ir baisa smaka. Pat viena pavadīta stunda šajā atmosfērā var izraisīt slimību. Komunistiskais valdnieks tad teiktu: “Kurš vēlētos doties uz šo vietu un rūpēties par slimajiem?” Kapa klusums būtu atbilde. Ikviens teiktu: “Kāpēc tieši man vajadzētu turp doties? Ir jābūt vienlīdzībai!” — un tad vienlīdzības vārdā neviens nedara neko. Vai tā nav ārkārtēja muļķība? Paradīze, kuras uzbūvēšana pieprasa, lai visiem viss būtu vienādi, ļoti labi izskatās tikai uz papīra. Tam tad sociālists tic; bet tic tikai tik ilgi, kamēr viņam izdodas nedomāt par attiecībām, kuras tiktu izveidotas, īstenojot viņu principus. Viņu idejas ir tikai fantomi.

Komunisms glezno muļķu paradīzes ainu un domā, ja tikai viss īpašums kļūtu par kopīpašumu, tad visiem būtu vienādas prasības uz to, un tad šī pasaule kļūtu par brīnišķīgu pasauli. Taču viņi neņem vērā, ka būtu iesaistītas daudzas lietas, kas to padarītu neiespējamu. Komunistiem visi īpašumi būtu vienādi sadalīti. Bet, ja ar šādu sadalījumu šodien visi tiešām būtu vienādi, kā tas būs rīt? Viens ieslēdz savu naudu atvilktnē, cits iztērē savu naudu krodziņā, bet kāds izkaisa naudu vējā vēl sliktākās vietās. Jau nākamajā dienā vienlīdzība ir iznīcināta.

Apmātie komunisti! Viņi labi saprot, ka ir nelaimīga tauta. Viņi rūgti pārdzīvo par pasaules nožēlojamo stāvokli un jo īpaši tagad, šajos riskantajos laikos. Viņi to redz, bet neapsver visa tā cēloni. Viņi ir pazaudējuši Dievu un kopā ar Viņu pašu cēlāko labumu; tāpēc viņiem nav mierinājuma un iedrošinājuma. Tā nu viņi nonāk pie slēdziena, ka pasaule tagad ir jāuzlabo, un ka to var panākt ar vienlīdzības palīdzību; jo viņi iedomājas: “Pasaulē noteikti ir pietiekami daudz bagātības, lai ikviens varētu baudīt tik daudz, cik vien viņa sirds vēlas.” Bet kāda gan tā ir muļķība! Pat, ja visi piekristu šādai kārtībai, ir skaidrs, ka viņiem pašiem drīz apniktu būt līdzvērtīgiem ar citiem.