Cilvēks Dieva priekšā var tikt attaisnots vienīgi žēlastībā
“Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” [Ap.d.15:11]
Mācība, ka cilvēks Dieva priekšā ir attaisnots un izglābts tikai ticības dēļ vien, šķiet ļoti aizvainojoša daudziem cilvēkiem. Tas ir tāpēc, ka šie cilvēki rada sev nepatiesu priekšstatu par ticību un tās darbību. Viņi domā, ka cilvēkam ir jātiek izglābtam viņa ticības dēļ. Viņi saka: “Vai ticības dēļ cilvēkam nevajadzētu būt labākam Dieva priekšā, jo viņš tic tieši tam, kas ir rakstīts Bībelē? Vai ticībai nevajadzētu būt kā labam darbam Dieva priekšā, piemēram, kā mīlestībai, lēnprātībai, pazemībai, šķīstībai, patiesīgumam un citiem kristīgiem tikumiem?” Viņi vēlas padarīt ticību par savas pestīšanas cēloni. Bet no Svētajiem Rakstiem mēs zinām, ka neviens tikums – pat ne tas, kas nāk no ticības – nevar nopelnīt Debesis.
Šāda pārliecība balstās uz acīmredzamu pārpratumu. Nekur Svētajos Rakstos nav mācīts, ka cilvēks tiek glābts dēļ viņa ticības, nedz, ka ticība būtu pestīšanai pietiekams darbs.
Pretēji tam, Raksti māca, ka cilvēks tiek izglābts caur ticību. Pestīšana ir ticības beigas. Neviens nevar nopelnīt ceļu uz Debesīm ar kādu darbu, tikumu vai nopelnu. Kristus pats ir paveicis nepieciešamo darbu, Viņš pats mums visu ir nopelnījis, un Viņš pats ir sagatavojis mums mūžīgās svētītās dzīves kāzas.
Tādējādi, cilvēks Dieva priekšā var tikt attaisnots vienīgi žēlastībā.
Ja viņš vēlas izbaudīt šo neaptveramo labumu, viņam tas ir jāsatver un tam jātic. Ticība līdz ar to nav nekas cits kā roka, ar kuru cilvēks satver Kristus iegūto pestīšanu, kā trauks, kurā viņš savāc žēlastības dārgumus, kā atslēga, ar kuru viņš atver Debesu vārtus. Ticība var nopelnīt pestīšanu ticīgajam tik pat lielā mērā, kā ubags var iedomāties, ka ir pelnījis dāvanu, izstiepjot roku.
Kristīgā mācība, ka ticība attaisno un glābj, ir aizvainojoša tikai tiem, kuri jau ir aizvainoti par to, ka cilvēks var iegūt visu no Dieva bez saviem nopelniem, – tikai no Viņa žēlastības un žēlsirdības. Tie, kas iet bojā, tiem tā notiek tikai tāpēc, ka viņi atsakās pieņemt bezmaksas glābšanas dāvanu. Svarīgs pierādījums tam, ka ticība neglābj kā labs un Dievam tīkams darbs, ir tas, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem pat patiesu ticīgo ticība nekad nav pilnīga, – tai vienmēr ir kādas iegribas un vājības. Kristietis savu pestīšanu nedrīkst balstīt uz savu ticību, bet tā vietā pestīšanu ir jābalsta tikai uz Kristu, kas ir viņa pestīšanas iemesls. Tas, kurš domā, ka var paļauties uz savu ticību un ka ar to var kaut ko nopelnīt, vēl nav nonācis pie patiesās ticības. Drīzāk šāds cilvēks joprojām ir tikpat paštaisns Dieva priekšā kā atklāti neticīgais, kurš vēlas tikt izglābts, pateicoties saviem tikumiem un labajiem darbiem.
Ieskaties