Cilvēks – kas viņš ir?

Viens no filozofijas pamatjautājumiem ir jautājums par cilvēku kas es esmu? Ja pirmajā brīdī šis jautājums šķiet lieks, pat muļķīgs, tad, brīdi pakavējoties pie tā, ikviens kļūst domīgs. Jā, kas tad es īsti esmu? Man kā visiem cilvēkiem ir vārds un uzvārds, savs garums un svars, acu un matu krāsa, darbs, ģimene, draugi, paziņas utt., tomēr tas viss taču neesmu es pats! Jo vairāk es domāju par sevi, jo skaidrāks top tas, ka man jābūt kaut kam citam. Bet kam? Nu labi, es esmu cilvēks. Jā, bet kas tas īsti ir cilvēks? Kas ir tas, kas mani padara par to, kas es esmu par cilvēku? Jo vairāk es domāju par to, jo sarežģītāks šis jautājums šķiet. Un beigu beigās man ar izbailēm nākas secināt es nezinu, kas es esmu, es nezinu, kas ir cilvēks. Tad, it kā drusku nokaunējies par savu nezināšanu, es ķeros pie cerību salmiņa varbūt kāds man pateiks to, kas es esmu. Varbūt kāds filozofs, zinātnieks vai kāds cits gudrs cilvēks man sniegs atbildi uz šo jautājumu un nomierinās manu pieaugošo satraukumu? Ja tu nopietni esi sekojis manam domu gājumam, tad arī tev, mans cienījamais lasītāj, būs pielipis šis satraukums. Tādēļ, mēģināsim kopīgi atgūt dvēseles mieru.

Vispirms savu jautājumu “kas ir cilvēks?” uzdosim ateistiem. Tā kā ateisti, protams, netic Dieva esamībai, tad viņi arī netic tam, ka cilvēku radījis Dievs jeb Viņam līdzīga būtne. Pēc ateistu domām cilvēks patiesībā ir tas, kas radījis jeb izdomājis Dievu. Tā kā nav Dieva, tad nav arī nekāda gara cilvēks ir materiāla būtne jeb matērijas kustības forma, kas apzinās pati sevi. Ateisti ir pārliecināti, ka ārpus cilvēka smadzenēm nav iespējama nekāda saprāta eksistence. Daži ateisti gan uzskata, ka cilvēkam ir dvēsele, taču tā esot pilnīgi atkarīga no materiālā ķermeņa. Līdz ar ķermeņa nāvi mirstot arī dvēsele. Tādējādi cilvēka liktenis ir nāve. Pēc F. Nīčes domām augstākais, ko cilvēks var vēlēties, ir atgriezties uz zemes, lai vēlreiz izdzīvotu savu dzīvi. Taču tā arvien paliks tikai vēlēšanās. Kāds cits ateists vācu filozofs L. Feierbahs uzskata, ka cilvēks ir dzīvnieks, kas sācis apzināties pats sevi un uzskata sevi par “Dievu”. Tādējādi cilvēks, pēc viņa domām, ir reliģisks dzīvnieks. Cilvēka rašanos ateisti izskaidro ar to, ka cilvēks esot attīstījies pamazām, ilgstošā laika periodā, vienkāršākajām dzīvības formām topot arvien sarežģītākām. Tomēr šai attīstībai reiz ir jābeidzas, un konsekvencēs cilvēka dzīve ir bezjēdzīga. Žana Paula Sartra vārdiem sakot cilvēks ir tukšs burbulis neesamības jūrā.

Ja ateisti netic Dieva esamībai un, kā redzējām, neko daudz nevar pateikt arī par cilvēku, tad varbūt to spēs panteisti, kas domā, ka Dievs ir viss visā? Vieni no raksturīgākajiem panteisma pārstāvjiem hinduisti domā, ka universs vispār neeksistē, bet viss, ko cilvēks redz, dzird vai sajūt ir ilūzija jeb maja. Kad cilvēkam izdodas atbrīvoties no šīs ilūzijas jeb majas, viņš atklāj, ka viņa patiesā būtība atmans patiesībā ir brahmans universa būtība. Tātad cilvēks savā būtībā ir tas pats, kas brahmans. Tomēr brahmans nav ne izsakāms, nedz definējams viņa vārds ir klusums. Cilvēka dzīves jēga ir saplūst ar šo klusumu un izzust tajā. Pēc hinduistu domām, cilvēks nemaz nav īsti reāla būtne. Pie līdzīgas izpratnes pieturas arī budisti. Savukārt panteisti, kas pieder tā saucamajai New Age kustībai cilvēkam piešķir nedaudz lielāku realitātes devu. Viņi uzskata, ka cilvēkam ir gan miesa, gan dvēsele. Tā kā miesa aizkavē cilvēka atkalapvienošanos ar dievību, tad cilvēka dzīves jēga ir dvēseles atbrīvošanās no miesas, lai sasniegtu vienību ar Dievu jeb nirvānu. Tomēr panteisti domā, ka kaut ko zināt par Dievu vienkārši nav iespējams. Līdz ar to diemžēl nebūs iespējams kaut ko īsti zināt arī par to kas ir cilvēks, kāda ir viņa būtība. Tātad ne ateisti, ne panteisti mums neko daudz par cilvēku pasacīt nevar.

Varbūt kaut kas vairāk sakāms būs teistiem, kas tic viena visvarena Dieva esamībai? Pie teistiem pieder jūdi, musulmaņi un kristieši. Pēc teistu domām, Dievs ir radījis cilvēku pēc savas līdzības un iecēlis viņu par savu vietnieku zemes virsū. Cilvēks tāpat kā Dievs ir persona, un viņa dzīvība ir nozīmīga un svēta. Tā kā cilvēka dzīvības avots ir Dievs, tad pats cilvēks nav pavēlnieks pār savu dzīvību. Tā kā cilvēka dvēsele ir radīta, tad tā nav mūžīga, kā tic panteisti, jo tai ir sākums laikā. Taču teisti pretēji ateistu uzskatiem tic, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga.

Jūs varbūt būsit pārsteigti, bet lielos vilcienos tas arī ir viss, ko mēs varam uzzināt par cilvēku. Protams, pastāv dažādas ateisma un panteisma variācijas un paveidi, tāpat kā teisma paveidi un atvasinājumi. Dažreiz šos pasaules uzskatus izdala un apskata atsevišķi, taču neko būtiski jaunu par cilvēku tie nepasaka. Te nu mēs esam ar savām domām par sevi! Turklāt mums nav ļauts domāt bezgalīgi. Vienīgā pilnīgi drošā lieta, ko mēs zinām par sevi, ir tā, ka mēs visi mirsim. Un kas būs pēc tam? Vai nekas? Par to savdabīgais spāņu domātājs Migēls de Unamuno raksta:

“Pats par sevi zinu tikai, kad biju bērns un pusaudzis, mani nemaz neuztrauca drausmīgie elles attēlojumi, jau tad man nelikās neviens stāvoklis tik šausmīgs kā “Nekas” (la nada). Tas bija neizsakāms bads “būt”..”

Un kādā citā vietā M. Unamuno saka:

“Ja apziņas, kā teicis kāds domātājs, nav nekas vairāk kā zibsnis starp divām mūžības tumsām, tad nav nekas tik atbaidošs kā eksistence.”

M. Unamuno šīs cilvēka dziļi personiskās un dramatiskās ilgas pēc mūžības sauc par dzīves traģiskajām jūtām. Un, lai gan es ne vienmēr un visur varētu piekrist šim spāņu domātājam, tomēr ir jāpiekrīt, ka traģiski ir tas, ka mēs, īsti nezinādami, kas esam, tomēr tiecamies būt mūžīgi un nespējam panest domas par neesamību. Turklāt šī vēlēšanās ir tik stipra, ka šaubu mocītais domātājs saka:

“Jātic šai aizkapa dzīvei, lai varētu dzīvot un panest šo dzīvi, tai piešķirot nozīmi un mērķtiecību. Un varbūt jātic šai aizkapa dzīvei, lai mēs būtu cienīgi to iegūt, jo varbūt nav cienīgs to iegūt tas, kas pēc tās nav alcis ārpus prāta, un, ja vajadzētu būtu pat pret to. Un it sevišķi jājūt un jādzīvo tā, it kā mums būtu rezervēta bezgalīga turpināšanās pēc mūsu zemes dzīves mūsu nāves. Un ja patiesi tas ir Nekas, kas mums ir rezervēts, tad citu nevaram darīt, kā tikai to uzskatīt par netaisnību..”

Mēs vēl atgriezīsimies pie šā spāņu domātāja, bet pašreiz apmierināsimies ar jautājumu: no kurienes mums šīs traģiskās ilgas pēc mūžības, kas ir stiprākas pat par mūsu skeptisko prātu? Uz šo jautājumu atbild gudrais Salamans: “Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs.” (Sal. māc. 3:11) Ar šiem Salamana vārdiem pievērsīsimies Bībelei, cerot, ka tā palīdzēs mums labāk saprast sevi un rast atbildi uz jautājumu: kas mēs esam?

Sākotnējais stāvoklis

Bībele māca, ka cilvēks nav ne ilūzija, ne ilgstoša matērijas attīstības procesa rezultāts, bet ka Dievs radījis cilvēku īpašā radīšanas aktā, veidojot to no zemes un iedvešot tajā dzīvību. Tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni. Bībele vēsta, ka jau no paša sākuma cilvēks bijis nošķirts no dzīvniekiem un viņam piemitusi morāla atbildība. Tādēļ ateistisko evolucionistu uzskats, ka cilvēks sākotnēji bijis mežonis, bez savas valodas un morāles, neapšaubāmi ir nebiblisks. Cilvēka miesa gan ir veidota no zemes, bet viņa dzīvības avots ir Dievs. Savas radošās darbības spēkā Dievs izveidoja cilvēku divkāršām attiecībām cilvēkam vajadzēja būt vienā un tajā pašā laikā saistītam gan ar dabu, gan ar Dievu.

Cilvēks tātad neizveidojās pašas matērijas attīstības rezultātā, bet Dievs to radīja no jau eksistējošas matērijas. Tā kā cilvēkā ir arī zemes jeb materiālā daļa, tad, protams, viņš ir ne tikai ir saistīts ar dabu, bet viņā ir arī līdzība ar pārējo Dieva radīto dabu. Šo līdzību ļoti uzsver evolūcijas treorijas piekritēji, taču tā nebūt nepierāda to, ko viņi grib ar to pierādīt.

Tātad starp cilvēku un dabu reiz pastāvēja ļoti cieša noslēpumaina saistība. Kad cilvēks krita grēkā, Viņa dēļ arī visa daba tika izkropļota un pakļauta ciešanām. Taču, tāpat kā daba cilvēka dēļ tika pakļauta ciešanām un nāvei, tāpat arī tā, pateicoties cilvēka pestīšanai, tiks glābta. Tādēļ, piemēram, 96. psalmā un Jesajas grāmatas 35. nodaļā ir teikts, ka arī daba priecājas par Mesijas jeb Kristus nākšanu. Un Jesaja11. nodaļā raksta, ka līdz ar Kristus miera valstības nākšanu tiks iznīcināts arī ienaids, kas valda, gan dzīvnieku, gan cilvēku starpā. 1. Mozus grāmatas radīšanas stāsts uzsver arī būtisku atšķirību starp dabu un cilvēku. Uzmanīgi lasot šo stāstu, rodas iespaids, ka cilvēks ir ne tikai visas radības kronis, bet ka visa apkārtējā daba, viss universs ir radīts ar noteiktu mērķi, lai cilvēkam būtu kur dzīvot.

Cilvēks tika radīts pēc trīsvienīgā Dieva tēla jeb līdzības. Citiem vārdiem sakot, pats Dievs bija tas paraugs jeb arhetips, pēc kura cilvēks tika radīts, un atšķirībā no pārējās matērijas viņam ir īpašas personīgas attiecības ar Dievu. Lai izteiktu cilvēka attiecības ar Dievu un dabu, Vecajā Derībā trīs visbiežāk lietotie vārdi ir nepeš (dvēsele), rūah (gars) un bāšār (miesa). Vārds bāšār, lai arī lietots nedaudz citādā nozīmē, galvenokārt uzsver cilvēka dabas nepastāvību un atkarību no Dieva. Savukārt rūah attiecas uz cilvēka pārdabisko garīgo daļu, bet nepeš uz viņa individualitāti un dzīvību. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks tiek saprasts tā, itkā sastāvētu no atsevišķām daļām. Patiesībā cilvēka iedalījums garīgajā un miesīgajā daļā ir relatīvs. Dieva dvesma, kas darīja cilvēku par dzīvu dvēseli, izveidoja viņu par vienotu, viengabalainu būtni.

Bibliskajai domāšanai ir svešs ne tikai metafiziskais, bet arī ētiskais duālisms starp dvēseli un miesu. Tas nozīmē, ka cilvēks bija bezgrēcīgs un dzīvoja taisnu un svētu dzīvi. Gan uz cilvēka morālo, gan fizisko stāvokli pēc radīšanas Svētie Raksti attiecina paša Dieva vērtējumu: “Ļoti labs.” Dieva tēls nenozīmē tikai to, ka cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem bija apveltīts ar saprātu un gribu. Drīzāk tas saprotams tā, ka cilvēka saprāts un griba bija pareizi orientēti. Šī pareizā orientācija izpaudās tā, ka cilvēks ar savu prātu pazina Dievu un viņa griba saskanēja ar Dieva gribu. Tas pats sakāms arī par cilvēka jūtām, tieksmēm, spējām un dotībām. Cilvēka intelektuālās dotības tātad bija ļoti augstas, un viņš ne tikai pazina Dievu, bet viņam bija arī izcilas zināšanas par Dieva radību. Tādu zināšanu pakāpi par apkārtējo pasauli, kāda bija Ādamam, nav sasniedzis neviens zinātnieks. Cilvēka sākotnējā gudrība un svētums nebija pārdabiska Dieva dāvana, bet tika cilvēkam dota viņa radīšanas brīdī. Šo dāvanu cilvēks pilnīgi zaudēja tūdaļ pēc grēkā krišanas. No šā traģiskā brīža cilvēka mīlestība ir novērsta no Dieva un pievērsta radībai. Cilvēks ir zaudējis arī savu sākotnējo nevainību, gudrību un svētumu un atrodas garīgā tumsā. Lai gan Dieva tēls mājoja cilvēka dvēselē, tomēr līdzdalīga tajā bija arī cilvēka miesa, jo tā ir dvēseles mājoklis un rīks. Šā iemesla dēļ arī cilvēka miesai piemita nemirstība. Viņš bija brīvs arī no destruktīvām ciešanām un cilvēka sākotnējo stāvokli var saukt par pilnīgas laimes stāvokli. Cilvēks bija gudrs un svēts, brīvs no nāves un ciešanām, un viņš mita ideālos dzīves apstākļos, baudīdams pilnīgu Dieva labvēlību. Dieva tēla klātbūtne cilvēkā izpaudās nemirstībā un valdīšanā pār pārējo radību. Ja cilvēks nebūtu grēkojis, viņam nekad nenāktos mirt. Tomēr cilvēka nemirstība nebija absolūta, jo grēkā krišanas gadījumā sekas būtu nāve jeb cilvēka nemirstīgās dvēseles atdalīšana no miesas.

Cilvēka valdīšana pār dabu izpaudās tādējādi, ka pārējā radība viņam labprātīgi pakļāvās. Pēc grēkā krišanas radība kļuva cilvēkam naidīga, atgādinot par viņa sacelšanos pret Dievu. Cilvēka vara pār pārējo radību tagad ir ļoti niecīga, salīdzinot ar to, kāda tā bija iesākumā, un to pat daļēji iespējams realizēt vienīgi ar spēku un viltību.

Dieva tēls tika piešķirts ne tikai Ādamam, bet arī Ievai. Ieva tika radīta kā Ādama palīgs, bet nekādā gadījumā nebija viņa verdzene.

Samaitātības stāvoklis

Pēc grēkā krišanas cilvēks ir zaudējis Dieva tēlu un līdz ar to savu gudrību un Dieva svētību. Šo stāvokli sauc par samaitātības stāvokli. Atrodoties tajā, cilvēks ir kļuvis ļauns un nožēlojams. Tādēļ būtu maldīgi uzskatīt grēkā krišanu par cilvēka paaugstināšanu, kā to saprata, piemēram, gnostiķi. Tā nebija arī vislaimīgākais notikums cilvēces vēsturē, kā to uzskatīja Šillers, nedz nepieciešams solis cilvēka morālajā un intelektuālajā progresā, kā to domā panteisti. Cilvēka grēkā krišana bija viņa atkrišana jeb novēršanās no Dieva, un tādēļ tā gan pēc sava rakstura, gan tās izraisītajām sekām ir ļaunums. Visa kristīgās ticības būtība, jēga un uzdevums ir atbrīvot cilvēku no šā ļaunuma un atjaunot cilvēka zaudēto stāvokli ticībā Jēzum Kristum.

Mēģināsim tagad izprast: ko tad īsti nozīmē vārds grēks? Svētie Raksti definē grēku gan kā nepakļaušanos Dieva likumam, gan arī kā pretošanos Dieva likumam un tā pārkāpšanu. Grēks tātad ir netaisna, nelikumīga un ļauna rīcība. Zaudējot sākotnējo taisnumu, cilvēks atrodas pastāvīgā aktīvā pretdarbībā Dieva gribai. Citiem vārdiem, cilvēks apzināti atsakās pildīt savus pienākumus Dieva priekšā un pastāvīgi pārkāpj Dieva noteikto kārtību. Tas notiek tādēļ, ka cilvēka grēcīgais prāts atrodas kara stāvoklī ar Dievu. Pēc Bībeles mācības grēki ir ne tikai ļauni darbi, bet arī domas un tieksmes. Arī pati cilvēka nosliece uz grēku ir grēks.

Lai arī cilvēki savā samaitātības stāvoklī mēdz vainu par grēku uzvelt Dievam, tomēr grēka cēlonis nav Dievs. Galējās konsekvencēs grēka cēlonis ir velns. Grēka patiesā mājvieta cilvēkā ir nevis viņa miesa, bet dvēsele. Grēka sekas ir taisnīgā Dieva sods laicīga, garīga un mūžīga nāve. Laicīgā veidā grēks tiek sodīts ar slimībām un beidzot ar nāvi. Visi Ādama pēcteči no viņa pārmanto iedzimto grēku un tādēļ ir pakļauti nāvei. Cilvēka samaitātības sekas izpaužas viņa gribas un prāta samaitātībā. Pēc grēkā krišanas cilvēkam pilnīgi trūkst garīgās gaismas, viņš ir garīgi dezorientēts un apmāts. Šo garīgo tumsību nespēj kliedēt ne izglītība, ne kultūra, ne saprāts, to spēj vienīgi Svētais gars, kas apgaismo cilvēku ar Evaņģēliju. Pēc grēkā krišanas cilvēkam arī trūkst brīvas gribas garīgās lietās. Garīgos jautājumos grēcīgais cilvēka prāts ir pilnīgi akls un stulbs un nespēj izprast dievišķās patiesības. Tieši šā iemesla dēļ mēs pat vairs nespējam saprast to, kas mēs esam, kāda ir cilvēka būtība. Tikai vienu mēs sajūtam savā sirdī bezgalīgas ilgas pēc zaudētās mūžības un briesmīgas, prātu stindzinošas bailes no nāves. Nāve ir gan sods, gan Dieva brīdinājums, ar kuru Dievs uzrunā ikvienu cilvēku, pārliecinoši norādot, ka ar viņu patiesi noticis kaut kas īsti traģisks. Šo skaudro nāves balsi nespēj apklusināt cilvēka saprāts. Pat tādā izteikti racionālistiskā laikposmā, kā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad, Zentas Mauriņas vārdiem runājot, intelekuālizētās Eiropas labais tonis prasīja, lai par nāvi un nemirstību nerunātu, radās tādi vīri kā dzejnieks un zinātnieks Migēls de Unamuno, kas šos jautājumus padarīja par savu galveno tematu. Viņš saprata, ka mēs dzīvojam nāves ielenkumā un nāve padara dzīvi bezjēdzīgu. Tieši tādas pašas domas vienā no savām intervijām nesen pauda arī kāda jauna latviešu dziedātāja Linda Leen. Lai gan viņa pati nav kristiete, Linda pareizi konstatē, ka vienīgi kristiešu dzīvei ir jēga, bet jebkura cita, pat visizcilākā cilvēka dzīve ir bezjēdzīga, ja nāvei pieder pēdējais vārds.

“Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”

Kristiešu dzīvei patiešām ir jēga. Viņi zina, ka nāvei nepieder pēdējais vārds, jo Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvošanu. Kristus ir jaunais Ādams, jaunais Cilvēks, pēc kā tiek radīta jauna cilvēce. Viņā mēs atkal tiekam atjaunoti, proti, mūsos tiek atjaunots zudušais Dieva tēls. Apustulis Jānis par to raksta: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi.” (1. Jņ. 3: 12)

Protams, šie nav filozofiskas gudrības, bet ticības vārdi, ar kuriem apustulis Jānis atbild uz jautājumu: kas es esmu? Taču ievērojiet, cik tomēr liela atšķirība ir starp apustuļa Jāņa un M. Unamuno vārdiem: “Un, ja patiesi tas ir Nekas, kas mums rezervēts, tad citu nevaram darīt, kā tikai to uzskatīt par netaisnību.” Cik daudz gan šeit patiešām ir traģisku jūtu jeb filozofisku šaubu! Un apustuļa vārdi: “Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi.” Cik dziļa un nesatricināma “mēs zinām” ir Jāņa ticības pārliecība! Ar šādu pārliecību ir iespējams aptvert ne tikai savas esamības jēgu, ne tikai dzīvot, bet arī stāties nāves priekšā.