Cilvēku rīcība atbilstoši savas sirds vēlmēm

“Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” [Ef.2:3]

Mūsdienās* bieži tiek runāts par principu, ka viens cilvēks nevar pieprasīt otram neko vairāk kā vien to, lai viņš vienmēr rīkojas pēc savas pārliecības. Ja tiek jautāts, vai kāds ir izdarījis pareizi vai nepareizi, un vai šī persona kādu dienu spēs stāties Dieva priekšā, tad atbilde ir tāda, ka viss ir atkarīgs no tā, vai viņš būs sekojis savai pārliecībai. Ja cilvēks kaut ko dara, uzskatot, ka tas ir labs, tad tiek pieņemts, ka tad tas arī ir labi.

Sekošana šim principam rada lielu vienaldzību pret reliģiju. CIlvēks secina, ka nekas vai ļoti maz kas ir atkarīgs no cilvēka ticības un reliģijas. Kad pagāns pielūdz sauli, mēnesi un zvaigznes vai cilvēkus, dzīvniekus un elkus, tad tiek uzskatīts, ka Dievam tas ir tikpat patīkami kā tad, ja kristietis pielūdz patieso Dievu patiesā ticībā, kamēr vien šis pagāns uzskata, ka šīs radītās lietas ir viņa dievi, kam viņam jākalpo. Tiek uzskatīts, ka darbības, kas balstītas uz pārliecību, ka tās bijušas labas, attaisno cilvēku Dieva un cilvēka priekšā. Bet, ja tie, kas tic šim principam, Bībelē izlasa, ka viņi ir lieli grēcinieki un ka viņiem ir jānožēlo grēki, tad viņi bieži atbild: “Kāpēc? Ko tad tik ļaunu esmu darījis? Kopš bērnības es esmu ievērojis principu, rīkojies pareizi un neaizvaino nevienu. Ko vēl Dievs no manis var gribēt?”

Nav svarīgi, cik plaši šis princips ir izplatījies, tas tomēr ir pilnīgi nepareizs. Protams, tā ir taisnība, ka tad, ja cilvēks izdara kaut ko ļaunu ar pārliecību, ka tas ir ļauns, tad tas ir daudz lielāks grēks nekā tad, ja viņš kļūdaini ir uzskatījis, ka tas ir kaut kas labs. Svētais Pāvils saka šādus vārdus sevis paša mierinājumam: “Iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā.” [1.Tim.1:13] Pēc tam, kad Svētais Pēteris Jeruzalemes jūdiem pasaka, ka viņi nonāvēja Dzīvības valdnieku, viņš piebilst, lai viņus nedaudz mierinātu: “Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi.” [Ap.d.3:15, 17]

Tomēr no tā mēs nevaram secināt, ka tas, ko cilvēks uzskata par pareizu, arī ir pareizi vai kļūst pareizs. Mūsu Kungs teica: “Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu,” bet Viņš nekavējoties piebilda, “bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz.” [Lk.12:47-48] Dieva vārds iet vēl tālāk. Tas mums parāda, ka gan bezdievība, gan patiesa dievbijība var izpausties tad, kad cilvēks rīkojas, nesekojot savām domām, saviem uzskatiem vai tā dēvētajai savai pārliecībai. Jo tieši cilvēku rīcība atbilstoši savas sirds vēlmēm un sava dabiskā prāta spriedumiem parāda cilvēces lielo morālo pagrimumu. Un bez tam viens no veidiem, kā Dievs soda cilvēkus ir tāds, ka Viņš ļauj viņiem darīt to, kas, viņuprāt, ir pareizs. Tāpēc Jesaja [55:7] pieprasa: “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas.” Citur, Tas Kungs dusmās pār saviem ļaudīm saka: “Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta.” [Ps.81:13]

Tāpēc neviens cilvēks, kas rīkojas pretrunā ar Dieva Vārdu, nav attaisnots tamdēļ vien, ka viņš ir rīkojies atbilstoši savai pārliecībai. Tā vietā, lai viņu attaisnotu, Dieva vārds viņu nosoda. Domas, uzskati un principi, kas cilvēkam piemīt pēc viņa miesīgās dabas, ir tieši tās lietas, kuras katram cilvēkam, ja viņš vēlas tikt izglābts, ir jāatstāj un jāpamet. Ne jau pārliecība par to, ka miesīgais prāts zina, kas ir labs un ļauns, ļaus cilvēkam stāties Dieva priekšā, bet gan pārliecība, ko pats Dievs dod ar Savu Svēto Garu.