Cīņa par valdīšanu

“Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā. Un tad nāk gals, kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve. Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, – tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis. Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa.” [1.Kor.15:20–28]

Negācijai seko pozitīvs apstiprinājums un afirmācija, tas ir, otrs domu gājiens. Jo vēsturiskajā notikumā, kuru apstiprinājuši uzticami, tolaik vēl dzīvojoši liecinieki, izšķiras tas, kas attiecas uz visiem, kuri dodas pretī nāvei. Tas tiek izklāstīts plašā, universālā – tātad visu pasauli un visus cilvēkus aptverošā – veidā. Ādams, pirmais radītais cilvēks, ietver sevī visus cilvēkus līdz pat šodienai – grēka dēļ visi neizbēgami pakļauti nāvei kā Dieva tiesas spriedumam. Bet Kristus ir pirmais – no visiem cilvēkiem, kuriem jātiek atbrīvotiem no grēka un izglābtiem no Dieva tiesas sprieduma (salīdz. Rom.5:12–21).

Ja iepriekšējā daļā varēja rasties jautājums par to, vai mirušo augšāmcelšanās saistībā ar Kristību attiecas tikai uz kristiešiem, tad tieši Ādama un Kristus pretstats ļauj skaidri saprast, ka šeit ir runa par visu cilvēci, kurai pēc augšāmceltā Kunga pavēles ir sludināms Evaņģēlijs un sniedzama Kristība (Mt.28:18–20). Bet vispirms: ko Dievs ir darījis Jēzū Kristū, tas attiecas uz visiem cilvēkiem – arī tad, ja ne visi cilvēki to atzīst un tam tic. Te nav runa par statistiski nosakāmu kristīgās baznīcas izplatību, bet gan – par Dieva visvarenību. Kas iesācies ar Kristus krusta nāvi un augšāmcelšanos, tas piepildīsies, kad Viņš nāks atkal (1.Kor.15:23). Kas notiek laikā starp augšāmcelšanos un otro atnākšanu – tā tomēr nav augšupejoša vai lejupejoša attīstība, bet skarba cīņa par valdīšanu un varu (1.Kor.15:24). Daudzu varu un spēku vidū nāve ir “pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts”.

Tādējādi nepietiek aplūkot uz nobeigumu virzošos pasaules situāciju tikai no trūkumu, ciešanu un iztrūkstošās pilnības viedokļa. Drīzāk jāpamana, ka tiek izcīnīta cīņa par valdīšanu un ka to izcīna Kristus, nevis kristieši. Kristus cīnās par viņiem un viņu labā. Šī norise, cīnīšanās, rit vislielākajā nopietnībā; lai gan iznākums ir zināms jau tagad – tā ir uzvara. Izziņas pamats tam, ko pieredzētā īstenība nemaz neļauj izzināt, ir Dieva vārds – tas skaidri tiek norādīts, citējot psalmus (110:1 un 8:7). Tas, ka galu galā Dievs būs viss iekš visa, ir tas, kas, atbilstoši Viņa būtībai, paliek spēkā kopš pirmsākumiem un visos laikos – kaut arī nevaram to redzēt savām acīm. Visa pasaules vēsture, sākot no Ādama līdz Kristum, ir grēkā krišanas sekas un cīņa par šo seku pārvarēšanu – Kristus cīņā ar grēka, velna un nāves pazudinošajiem spēkiem.