Cīņa pret patērētāju ideoloģiju
Dievs ar mums cilvēkiem negrib citādi darboties kā vienīgi ar savu ārējo vārdu un sakaramentu. Iepretī šai ticības patiesībai Baznīcas ticības apliecības atklāj arī baismīgo reliģiskas pievilšanas spēku – Taču viss kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par labu ir velns! Mūsdienās šāda reliģija bez Dieva vārda ir kļuvusi ļoti populāra.
Piemēram, dažu Latvijas baznīcu vidū populāras ir kļuvušas tā saucamās meditācijas. Tā LELB arhibīskaps savā 18.novembra uzrunā saka:
“Kristīgajā pieredzē ir pazīstama meditācijas metode, kad cilvēks sēž klusumā un mācās ignorēt visas domas, kas klejo ap un caur viņu. Lai noturētu uzmanību nemainīgi pievērstu Dievam, cilvēks atkārto kādu “sakrālo vārdu”. Līdzīgs vingrinājums varētu derēt, lai iegūtu iekšēju brīvību no patērētājideoloģijas. Klusumā mācoties ignorēt domas un idejas, ar ko tā bombardē apziņu, un turot uzmanību pievērstu Dievam, atkārtot pie sevis: “Man nevajag daudz… Man nevajag daudz…” Vai varbūt pat tā: “Man jau ir par daudz… Man jau ir par daudz…” Un sajust, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums.”
Lai cik labu nodomu vadīts bija šis padoms, tomēr tāda prakse nav saistāma ar kristīgo ticību. Ikviens, kam ir pazīstama reliģiju vēsture zinās, ka tā ir dzenbudisma metode, kuras mērķi nav savienojami ar kristīgo ticību.
Lai iegūtu brīvību no patērētāj- tāpat kā no jebkuras citas ideoloģijas, nav nepieciešamas mehāniski atkārtot kaut kādu noslēpumainu vārdu, nedz nodarboties ar pašsuģestiju. Pietiks, ja jūs zināsiet Jēzus vārdus: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” [Jņ.8:31-32]
Savukārt par cilvēciskas gudrības radītām metodēm Jēzus saka: “Ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.” [Jņ.8:34]
Patērētāju ideoloģija ir tāds pats grēks ka visi citi grēki un tās sekas ir nāve. To nevar dziedināt ar koncentrēšanos uz Dievu.
Neskaitāmās vietās savos rakstos doktors Luters atkārto, ka tā iespējams vienīgi atrast velnu. Bet brīvību no grēka un dzīvību nes Jēzus pats, kas vienīgi ir Gars, Dzīvība un Patiesība.
Turklāt diezin vai mūsu tautu tā vispārīgi vajadzētu vainot patērētāju ideoloģijā. Kas tad ir tie patērētāju ideoloģijas upuri? Vai tie ir nabaga pensionāri, skolotāji, ārsti un zinātnieki? Vai tie kas strādā trijos darbos, lai kaut kā savilktu galus kopā? Vai tiem vajadzētu mācīt atkārtot mantru: “Man ir diezgan, man pietiek, man ir par daudz.”
Ja arī ir kāds, kam pietiek un ir par daudz, tad tā ir pavisam neliela mūsu tautas daļa. Pārējiem jādomā kur ņemt dienišķo maizi, kā atrast darbu, samaksāt rēķinus un izskolot bērnus.
Rodas iespaids, ka arhibīskaps dzīvo kāda citā realitātē un sprediķo kādai citai tautai, kura par daudz tērē un patērē, kur cilvēkiem ir tik vien ko darīt, kā sēdēt klusumā un skaitīt mantras.
Mums šādām lietām par laimi laika nav.
Tādēļ mēs pievērsīsimies Jēzus vārdiem, kas nav vis kaut kādi vārdi, bet gan ļoti konkrēti vārdi, kas dod un dara ko tie saka. Un tā šīs pirmās baznīcas gada svētdienas kontekstā mums jārunā par Kristus lēnprātīgo nākšanu pie mums sakramentos.
Būtu jāuzdod un jāaktualizē jautājumu kuru uzdod Kristus – Vai man nākot otrreiz Es vēl sastapšu uz šīs zemes ticību? [Lk.18:8] Kādēļ Viņš tā vaicā? Viņš zina, ka ticība vienmēr ir dzīvojusi un priecājusies svētajā absolūcijā, kur katrs ticīgais personiski saņem visu savu grēku piedošanu.
Mūsdienu baznīcai vairāk nekā jebkad agrāk šajos pēdējos grūtajos laikos ir saviem ļaudīm jāmāca nevis austrumnieku vēsa meditācija un koncentrēšanās, bet jādod tiem pestīšanas prieks, miers un brīvība, ko dod grēku atlaišana Jēzus vārdā. Jāmāca mīlēt tos dārgumus, ko Jēzus devis savai Baznīcai ar saviem svētajiem vārdiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” [Jņ.20:22-23]
Luteriskā baznīca īsteno šo Jēzus pavēli, kad mācītājs grēku sūdzētājam personīgi un tieši pasludina: “Es tev piedodu tavus grēkus Tēva, Dēla un Svēta Gara vārdā. Āmen, ej ar mieru.”
Dievbijība bez sakramentiem ir profāna vienaldzība. Baznīcas, kas to ir aizmirsušas, māca cilvēkiem savādus un izdomātus ceļus pie Dieva, ir bezgalīgi aklas un bezcerīgas, patiesi nežēlīgas pret savām avīm, aizmirstot diženās Kristus pavēles savai Baznīcai – mācīt, kristīt, piedot grēkus un izdalīt Svēto Vakarēdienu.
Amen.
Šo rindiñu autoram noteikti nav sveša meditâcija- blenzt uz dollâru un atkârtot-man vajag vairâk, man vajag vêl vairâk!
luterāni, vai ir dzirdēts, ka šo rindiņu autors kaut ko tādu būtu sprediķojis?
Vai kristieša liecîba ir tikai doktrinâli uzpucêti sprediki?
luterāni, vai kristieša liecîbā ietilpst dzenbudisma ideju sludināšana?
Roberto,
aizstāvot Vanagu varētu teikt, ka patiesībā jau šis 18. novembra pasākums NAV Dievkalpojums, bet gan konfesiju vadītāju un politiķu kopā sanākšana iesākot svinēt Valsts svētkus, svētki kopīgi beidzas ar koncertu operā, bet iesākas ar koncertuzrunpasākumu Domā.
Ko lai Vanags sludina? Solos jau nesēž draudze, bet politiķi, kas arī vainojami pie stāvokļa valstī ,- daļa vainīgo vairs nesēž.
Varbūt, ka Vanags to arī ir sapratis, ka no viņa nedz tauta, nedz politiķi šai dienā negaida runas par pestīšanu un Kristus krusta upuri. Dieva Bauslību sludināt arī nav jēga, jo Doma baznīcas jumts jāsalabo par valsts un pašvaldības naudu. Nedrīkst šos sadusmot, savādāk vēl atņems finansējumu. Jo viena no pirmajām reakcijām uz bauslības sludināšanu ir DUSMAS: “Kā viņš uzdrošinās MAN kaut ko TĀDU teikt!?!”
Jeb kā tautas paruna saka: Nekod rokā, kas tevi baro vai tmldz. …
ac,
jean
Nu bet protams, jean, tas ir skaidri redzams (un dzirdams), ka arhibīskaps ir pilnībā izpratis, kas ir un kas nav jāsludina 18.novembrī no Doma baznīcas kanceles (2.Tim.4:2-4)
jeans,
uz 18.novembra dievkalpojumu pamatā iet vienu un tie paši cilvēki,
tostarp politiķi.
Šai laikā no kanceles ir sprediķota gan bauslība,
līdz pat atteikšanai vadīt šo dievkalpojumu,
gan Evaņģēlijs.
roberto, šo rindiņu autors ir vnk pārcenties, mēģinot izspiest no arhibīskapa teksta to, kas tajā nav, (dzenbudismu?) 8-).
Lasi vēlreiz rūpīgi:
.
Līdzīgs vingrinājums varētu derēt, lai iegūtu iekšēju brīvību no patērētājideoloģijas. Klusumā mācoties ignorēt domas un idejas, ar ko tā bombardē apziņu, un turot uzmanību pievērstu Dievam, atkārtot pie sevis: “Man nevajag daudz… Man nevajag daudz…” Vai varbūt pat tā: “Man jau ir par daudz… Man jau ir par daudz…” Un sajust, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums.” Smalka ironija.
Kas attiecas uz – “Kristīgajā pieredzē ir pazīstama meditācijas metode, kad cilvēks sēž klusumā un mācās ignorēt visas domas, kas klejo ap un caur viņu. Lai noturētu uzmanību nemainīgi pievērstu Dievam, cilvēks atkārto kādu “sakrālo vārdu”
Austrumu kristietībā šādā veidā atkārtoja lūgšanu – “Kungs , Jēzu Kristu Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs!”
Autentisks kristīgas lūgšanas veids, nekā dzenbudiska.
plus, jeans, lai iegūtu iekšēju brīvību no patērētājideoloģijas. Klusumā mācoties ignorēt domas un idejas, ar ko tā bombardē apziņu, un turot uzmanību pievērstu Dievam, atkārtot pie sevis: “Man nevajag daudz… Man nevajag daudz…” Vai varbūt pat tā: “Man jau ir par daudz… Man jau ir par daudz…” Un sajust, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums.”
Vai šis teksts nav retoriski perfekts bauslības pasludinājuma veids atbilstošai auditorijai?
Vai tiešām tu domā ka šī teksta uzdevums iemācīt cilvēkus atkārtot kā papagaiļiem –“Man nevajag daudz… Man nevajag daudz…” … “Man jau ir par daudz… Man jau ir par daudz…”
Tas labi, luterāni, ka tu to sev uztvēri, kā bauslības pasludinājumu.
Tad es redzu divus ceļus, atkārtojot šo vingrinājumu: vai nu tu atslābsi un teiksi: jā, nu es esmu brīvs no pateretajidelogijas un sajutīsi, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums.
Vai arī: tu sagumsi zem bauslības nastas, jo tu atzīsi, ka nespēj atbrīvoties no tā …. un tu nesajutīsi, kā atslābst spriedze, kā vairojas brīvība un mierinājums
ac,
jean
jeans, nu tu sâc kâ tas evañgelija farizejs uz muitnieku…
Tev taçu nav svešs konfesionâlais farizejisms- sak, “Dievs, tu redzi, esmu no viñiem visiem norobežojies, šiem luterâñiem…gan mêtrâs, gan dillês…“8-)
Bet pateicoties Kristum, varu droši lûgt – Dievs, esi man grêciniekam žêlîgs.