Cīnītājs Merķelis [1.daļa]

Katra cilvēka dzīve un veikums ir kā pērļu krātuve. Ar pērlēm es šeit domāju vērtīgu pienesumu savai un nākamai paaudzei. Citam tās ir vairāk, citam mazāk. Cits ir sakustinājis plašākus sabiedrības slāņus un pagriezis vēsturisko gājumu, cits ir palicis uzticīgs un rūpīgs mazumā.

Nav būtiski, vai esi labs tēvs savam dēlam, vai sabiedrībā pazīstams zinātnieks, vai abi kopā. Šie abi aicinājumi ir jādara vienlīdz nopietni, un ar līdzvērtīgu atbildību, jo runa nav tikai par aktuālo un pārejošo, un ne vien par šā brīža norišu vadīšanu, bet visas lietas ir jāskatās daudz plašākā kontekstā, tas ir, jāsaskata mūsu uzdevumi nākamo paaudžu un mūžības perspektīvā. Jāpiebilst, ka mūžības perspektīva, par ko māca Dievs Bībelē, pasludinot priecīgo vēsti par Glābēju no grēka, Jēzu Kristu, mūsdienu materiālistiskajā un postmodernajā – visu relativizējošā, laikmetā neskan gudri un zinātniski. Bet tāda tā nav bijusi nekad, tomēr tā ir realitāte, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai ticam tam vai nē. Turklāt tieši mūžības perspektīva dod daudz lielāku jēgu mūsu eksistencei un visam tam, ko darām, un par ko cīnāmies. Katrā ziņā laikā, kad dzīvoja Garlībs Merķelis, cilvēki cīnījās ne vien par savu laicīgo eksistenci un vietu zem saules, bet arī par Dieva dāvāto ticību, no kuras izrietēja kristīga dzīve šajā pasaulē, ar turpinājumu mūžībā pēc nāves, jo kas gan cits ir kristīga dzīve, tas ir, dzīve no Dieva žēlastības, ja ne mūžīgās dzīves iesākums.

Pievēršoties Garlība Merķeļa pērļu meklēšanai un spodrināšanai, mums jārunā gan par viņa darbības iespaidu tā laika sabiedrībā un tuvākajā nākotnē pēc viņa, gan arī par viņa ideju, un to realizācijas, noderīgumu mūsdienās.

Pirmā šāda pērle ir drosme, un otra, tai līdzīga, ir neatlaidība. Cik gan daudz cilvēku patur sveci zem pūra, neceļot to gaismā, baidoties paust patiesību un saukt lietas to īstajos vārdos. Šādā klusēšanā aizrit dienas, mēneši un gadi. Šādā klusēšanā nomainās paaudzes un tiek zaudētas iespējas un apslāpēts potenciāls. Protams, cilvēks vēlas “domāt,” izsvērt un analizēt, bet viņa atskaites punkts nav taisnība, bet gan izdevīgums, komformisms un tā sauktais “mīļais miers,” kas ne vienmēr ir mīļš un vajadzīgs. Šāda attieksme ir neciešami tuvredzīga. Šķiet, ka tā ir tik tuvredzīga, ka cilvēks apzog pats sevi, nemaz nerunājot par sabiedrību un cilvēci plašākā perspektīvā.

Iespējams tieši jaunā censoņa, Merķeļa, iedvesmots Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendents Kārlis Gotlībs Zontāgs Vidzemes landtāga atklāšanas sprediķī 1818.gada jūnijā, no kanceles izteica patiesības pilnos vārdus: “taisnībai būs būt taisnībai”, zemniekiem brīvība būs jādod, tā nebūs dāvana, bet gan viņu dabisko tiesību restaurācija.

Līdz tam Merķelis bija panācis savas grāmatas “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” iespiešanu 1797.gadā, un kļuvis par sabiedrībā, precīzāk sakot, pat Eiropā, ievērojamu vīru.

Merķeļa “Latvieši” nav jāuzlūko kā negaidīta parādība, bet gan jāvērtē kā sava laika tipiska publikācija, kas reprezentē vienas konkrētas sabiedrības daļas centienus pārveidot sabiedrību apgaismības ideju garā, t.i., to demokratizēt, piešķirt vienlīdzību, tiesiskumu, brīvību un dodot izglītību. Kaut arī zināmas piesardzības dēļ grāmata tika izdota Vācijā [Leipcigā], tās parādīšanās izraisīja neapmierinātību. Drīz sekoja uzbrukumi Merķelim, tomēr tie bija bezrezultatīvi. Tika apcerēti viņa rīcības savtīgie motīvi, izskanēja apvainojumi slavas kārē un tamlīdzīgi. Bet tādas lietas jau piederas pie lietas.

Lai arī bērnībā un pusaudžu gados Merķelis sastapās ar virkni problēmām, kas liedza viņam gūt sistemātisku izglītību, 1801.gadā universitātē Frankfurtē pie Oderas Merķelis ieguva doktora grādu.

Šie viņa dzīves veikumi brīnišķīgi apliecina viņa drosmi un neatlaidību mīlot un ceļot gaismā taisnīgumu, un cīnoties par iespējām izglītoties pašam, kā arī sniegt iespēju mācīties citiem. Viņa piemērs ir ne vien ievērības cienīgs paraugs, bet arī iedvesmojošs un iedrošinošs.

Turpinājums sekos