Cīnītājs Merķelis [2.daļa]

Lasi arī 1.daļu

Treškārt, jārunā par cīņas sparu un bezbailību. Protams, šīs pērles ir cieši saistītas ar pirmajām divām, bet tomēr šeit ir nianses.

19. gs. sākumā Merķelis pievērsās literatūras kritikai un žurnālistikai. 1800. gadā nāca klajā papildinātais “Latviešu” izdevums ar apceri “Vidzemes zemnieku nopratināšana tiesā pret viņu lielkungu”.

Šajā laikā atraisījās viņa žurnālista spējas, un viņam bija lemts kļūt par vienu no Berlīnes ievērojamākajiem žurnālistiem un kritiķiem.
1803.gada jūlija sākumā Merķelis nodibināja laikrakstu “Ernst und Scherz” (“Nopietnība un joks”). 1804. gadā tas tika apvienots ar vācu rakstnieka, advokāta un dramaturga Augusta Frīdriha Kocebū “Der Freimütige” (“Vaļsirdīgais”), un tapa izdevums “Der Freimütige oder Ernst und Scherz” (“Vaļsirdīgais jeb nopietnība un joks”), kura faktiskais vadītājs bija G. Merķelis.

Sevišķa nozīme šim izdevumam bija cīņā pret Napoleonu. Izdevums faktiski kļuva par veselas nācijas (vāciešu) konsolidētāju un saucēju cīņā pret despotu. Merķeļa vārds parādījās franču nevēlamo un sodāmo personu sarakstā, tādēl Merķelis izlēma atgriezties Vidzemē.
Cīņa pret Napoleonu turpinājās, kad 1805. gadā Merķelis nodibināja laikrakstu “Der Zuschauer” (“Skatītājs”). Tas nokaitināja Francijas imperatoru, tādēļ viņš izdeva speciālu pavēli karaspēkam Rīgas ieņemšanas laikā sagūstīt dumpīgo vidzemnieku. Šīs anti-napoleoniskās cīņas augstākais sasniegums bija Merķeļa ieguldījums Tauraģes konvencijas parakstīšanā, kā rezultātā prūšu vienības pameta mazo franču tirānu un pārgāja krievu pusē. Vēlāk Baltijas ģenerālgubernators itāļu marķīzs Pauluči, kurš 1812. gada vasarā pārņēma Rīgas aizsardzības un visas guberņas vadību, Merķeļa publicistikas devumu šajā karā pielīdzināja 20 000 vīru lielas militāras vienības spēkam.

Tas ir brīnišķīgs piemērs un motivējošs piemērs, kad tiek apliecināts (rakstām)spalvas spēks, kas nonākusi īsta vīra rokās.

Ceturtkārt, ir jāatzīmē cīnītāja panākumi. Varbūt nedaudz pārsteidzīgs, bet viņa situācijā noteikti pamatots bija „Latviešu” jaunā varianta iznīcināšana. Pēc zemnieku brīvlaides Kurzemē 1817. gadā un Vidzemē 1819. gadā Merķelis naivā ticībā Krievijas cara humānajiem likumiem saplēsa manuskriptu, jo uzskatīja, ka tajā skartās problēmas nu ar vienu Krievijas patvaldnieka parakstu ir likvidētas. Viņš pat 1820. gadā sarakstīja darbu “Brīvie latvieši un igauņi”, kas bija caram Aleksandram I veltīts sacerējums. Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.

Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā agrāk iegādātajā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalnā pie Rīgas. Pamazām noplaka viņa aktivitāte rakstniecībā, jo nepatīkama tās piedeva bija cenzūra. To nebija iespējams apiet, lai gan autoru ar savu uzmanību bija pagodinājis Krievijas cars. Kaut arī tapa vēl daudzi darbi gan literatūrzinātnē, gan ekonomikas jomā, tie tomēr neguva tik lielu sabiedrības uzmanību un piekrišanu kā agrāk. Dzīves novakarē viņš arī nonāca pie atziņas, ka bija maldījies savās cerībās par dzimtbūšanas atcelšanas likumu humāno un zemniekiem draudzīgo raksturu.

Viņš bija sācis raustīt bīstamas stīgas savā laikā un situācijā, bet skaņa, ko tās radīja, nepaslīdēja garām tā laika pasaulei un nesa rezultātus, gan konkrēti viņa laikā, gan nākošajām paaudzēm.

Kāds bija viņa ieguldījums? Cik augstu vērtējams tas būtu šodien, kad mēs gandrīz neko nezinām par vīru, kurš bija viens no tās pasaules veidotājiem, kādā mēs tagad dzīvojam? Kāds sacīs, ka tas ir skaļi teikts. Protams, šo pasauli nepārvalda cilvēks vien, jo katrs esam ar saviem trūkumiem, vājībām un nepilnībām. Visa pasaule kopā nespētu izdomāt un sakārtot dzīvi tā, lai būtu labi gan mums, gan nākamajām paaudzēm.

Jāsaka un jāsecina tā – Dievs pārvalda šo pasauli nevis pateicoties cilvēkiem, bet gan neskatoties uz to, ko vēlas cilvēki, un izrauga personības, kas nebīstas runāt par būtisko nepakļaujoties kārdinājumam to aizvietot ar aktuālo. Varbūt kādam liekas, ka labāk jāpaklusē un jādzīvo vien „drošībā” un „mierā,” kamēr tiek apspiesti un verdzināti zemnieki, un kamēr Napoleons iekaro pasauli, tomēr ir cilvēki, kas nespēj uz to noraudzīties un meklē patiesu drošību un mieru. Tas ir svarīgi šajā dzīvē un sadzīvē mūsu laikmetā, kā arī tuvākajā nākotnē, nemaz nerunājot par „nezinātnisko” perspektīvu – ticību un mūžīgo dzīvošanu, ko vēlas dāvā Dievs savā žēlastībā ikvienam.

Šīs pērles es vēlos izcelt un spodrināt. Tā ir Garlība Merķeļa bagātība, kas nesusi augļus gan viņa laikā, gan arī liekot pamatus mūsdienu sabiedrībai, kā arī kalpo par piemēru un iedvesmojošu paraugu visos laikos.

Tās ir – drosme, neatlaidība, cīņas spars, bezbailība un ceļš līdz mērķa realizēšanai, tas ir, panākumiem.

Pat ja viņš to, ko darīja, būtu darījis savtīgu motīvu vadīts, par ko viņu apsūdzēja viņa pretinieki, tad neskatoties uz to, viņš ir īsts cīnītājs un varonis.
Viņa darbs, nemaz nerunājot par viņa darba augļiem, ir viņa un mūsu tautas vislielākā bagātība – īstās pērles.