Citādā Ķeņča lūgšana

Kāda teoloģijas mācību iestādes studenta reiz sacerētā brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” personāža Ķeņča lūgšana.

Ak, mīļais Tētīt!

Tu nu redzi manus sirds skaidros nodomus un zini, ka es negaužos vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu savā gaišajā sirsniņā tik to, lai tu dotu Arķibīskapa cienīgtētiņam, kā sacīt jāsaka, Alma Pater, tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Gunteriņu un Bēmanīšu robežām.

Gan trešā gada gājēji – tu jau gan viņus zini – saka un rāda arķibīskapa cienīgtētiņam, ka tām ataugām vajagot krist viņu robežās, jo tas esot kā sacīt jāsaka, taisni viņiem kā piemērots, bet tu vari likt cienīgtētiņam, lai viš dod mums – ceturtā gada gājējiem, tās jo dāsnos, liekos gabalos. Bet šiem var iedot kaut kur kādu gabalu vietā tur Čangalienā. Trešā gada gājējiņi labāk lai veltīgi necerās, bet, kā sacīt jāsaka, turi šos pie visas pazemības.

Bet tad vēl es gribu, mīļais Tētīt, izliet savu sirdi par visām tām pārestībām, ko mums dara Kūrsistorija. Ak vai! Jo kurš vēl, ja ne es Tev, mīļais Tētīt, visu kā sacīt jāsaka patiesību atklās, kas šai pasaulē darās! Tiekam gan mēs grūstin grūsti uz tiem purvainajiem Čangalienes zemes gabaliņiem kā tādi izraēļi uz Bābeles gūstu. Vai tad lai priekšlaicīgi tur no bada pēdējo elpas pūtienu, kā sacīt jāsaka, izlaižam! Vakara vēlumā, kad tu godīgs cilvēks ar pēdīgo lūgšanu krīti savās siltajās cisās, un piepeši kāds klauvē pie tavām durvīm, tevi pārņem skurbinošas bailes. Tu jau nezini, kas tur stāv – draugs vai, kā sacīt jāsaka, Kūrsistorija ar pavēsti par izsūtīšanu uz Čangalieni. Ak vai! Bet kā sacīt jāsaka, baznīcai vienmēr jābūt iekš vajāšanām un patiesi Dieva vīri savās pašu mājās nekad nav ieredzēti, ak vai!

Bet tad vēl es gribēju tevi lūgt par tiem mūsu skolmeistarim. Iedodi arī tiem kādu gabalu klātī, lai, kā sacīt jāsaka, cilvēks pie miera tiek. Bet jo labāk būtu, Tētīt, ka tu dotu skolmeistarim tādu prātu, ka šis dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras dvēselei nāk par labu, jo tad viš būs daudz gudrāks, nekā plēsdamies ar studentiem un arķibīskapa cienīgo tēvu dažādi uz ļaunu pierunādams. Lai viš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ior žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šais pasaules lietām un neierauj viņu ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka skolmeistaris ir pliks šai pasaulē ienācis, un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti, ko tad gan viņam līdz tik daudz ar studentiem plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās vieglās drāniņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi – aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu.

Bet otrā gada gājēji dzīvot var, ja vien grib, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņiem nepaliek vēl diezgan platības pāri tur čangalienā? Un arī mēs paliekam ik rītiņu un ik vakariņu par šo lietu, kā sacīt jāsaka, lūgumā priekš viņiem. Lai šie labāk domā ar visu pazemību, kā sacīt jāsaka, par mācībām tā ka vairs nezinātu, kur rīti, kur vakari, lai pēcāk šie varētu paldiesus visiem teikt un par augstiem profesoriem tapt!

Bet pirmā gada gājējus – tu gan sabaidi viņu prātu, lai šie nesaceras par daudz un neiedomājas par labiem amatiem un siltām vietiņām, kā sacīt jāsaka, sadomāties, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie Arķibīskapiņa cienīga tēva rādīties, bet gan pie pazemības viņus vedi un vecāku kursu sveicināšanas, kas ir viens, kā sacīt jāsaka, un tas pats.

Bet nu vēl viens grūtums un žēlaba guļ uz sirds: tu redzi mūsu pašu, kā sacīt jāsaka, vārgumu un trīcošās kājas no mācību cīkstēšanas. Dodi mūsu skolmeistariem tādu žēlīgu prātu, ka šie negrūstu turpmāk katru mīļu dienu eksāmenus virsū, kā sacīt jāsaka, savus jūdasa kumosus mums rīklē kā Daniels pūķim. Bet lai viņiem ir žēlīgs prāts un lai viņi neatstumj mūsu necienīgās zināšana kā no sirds pasniegtu, kā sacīt jāsaka, nabaga sievas grasi, ko mēs baiļodamies varam viņiem sniegt un atbildes turēt, un netur uz mums niknu prātu kā savulaik Zauls uz Dāvidu.

Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Paklausi, ak paklausi, un esi jel šo reizīti vien žēlīgs. Tu zini, ka es bez vajadzības tevis nelūdzu negribēdams tevi apgrūtināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tad tev atminēšu un vai visu mūžu kalpošu tā pat kā līdz šim – iešu tā pat baznīcā, cik vien spēdams un došu savu ārtaviņu tā pat mīļam arķibīskapiņam, kuru tu Kungs lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko kreisā dara. Un mans prāts brīžiem nesaprot, ko mana mute runā. Dari ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!