Dabiskās zināšanas par Dievu

Visu, ko cilvēks zina par Dievu, viņš zina, pateicoties paša Dieva sniegtajai atklāsmei par sevīm vai nu dabas, vai žēlastības sfērā, proti, vai no Dieva radīšanas un providences darba, vai no Viņa svētās grāmatas, Bībeles. Tādējādi, mēs pamatoti runājam par dabiskajām un pārdabiskajām jeb atklāsmēs sniegtajām (kristīgajām) zināšanām par Dievu. Ja Dievs nebūtu sevi atklājis, cilvēks Viņu nekad neiepazītu, jo Dievs ir absolūtā, pilnīgā Personība, kura mīt “nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis” (1.Tim.6:16).

Pateicoties savām dabiskajām zināšanām par Dievu, cilvēks zina, ka pastāv kāda personīga, mūžīga, visuspēcīga, dievišķa Būtne, kura ir radījusi šo pasauli un joprojām uztur un pārvalda visas lietas, kura ir svēta un taisnīga, kura pieprasa to, kas ir labs, un soda par to, kas ir ļauns. Šīs dabiskās zināšanas par Dievu cilvēkam tiek atklātas šādi:

• Dieva radīšanas darbos (ποιήματα θεου, creaturae Dei), kuri paši par sevi liecina par to Radītāja visuspēcīgumu. Rom.1:20 Sv. Pāvils apliecina, ka, lai arī pats Dievs ir neredzams, cilvēks tomēr zina, ka Viņš ir, zina par Viņa personību, mūžību, visuspēcīgumu un suverenitāti “no Viņa darbiem.” To, ka tā ir patiesība, apliecina daudzu pagānu filozofu, piemēram, Aristoteļa un Cicerona, atstātās liecības. Cicerons raksta (Tuscul. Disput., I, 28):
  

  “Deum non vides; tamen Deum agnoscis ex operibus eius[1].”

  Šīs dabiskās zināšanas par Dievu ir tik pārliecinošas, ka apustulis par visiem agnostiķiem un ateistiem, kuri noliedz Viņa pastāvēšanu un Viņa pavēles, saka, ka “viņiem nav ar ko aizbildināties” [Rm.1:20] (Dieva pastāvēšanas kosmoloģiskais pierādījums).

• Dieva pastāvīgajā darbībā dabas un cilvēces vēstures jomā. Ap.d.14:15-17 Sv. Pāvils apgalvo, ka Dievs “sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” Zināšanas, kuras cilvēks gūst no Dieva pastāvīgās atklāšanās cilvēces vēsturē, apustulis apraksta Ap.d.17:26-28, kur viņš pasludina, ka Dievs ir radījis un vada visus cilvēkus tā, “lai tie meklētu Dievu,” un ka “Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam” tā, ka pat pagānu dzejnieki ir atzinuši: “Arī mēs esam Viņa dzimums” [Ap.d.17:28] (Dieva pastāvēšanas vēsturiskais pierādījums).

• Ar cilvēku sirdīs ierakstīto dievišķo bauslību. Ar šīs bauslības palīdzību cilvēki zin “Dieva taisno likumu” (Rom.1:32) un bez atklāsmē sniegtās bauslības, “sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības. [..] To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno” (Rom.2:14-15; Dieva pastāvēšanas morālais pierādījums).

Ņemot vērā šos faktus, cilvēku aizstāvētās antiteiskās teorijas nav loģiskās domāšanas rezultāti, bet gan sekas tam, ka cilvēks savā samaitātībā apzināti noraida dabiskās zināšanas par Dievu, kuras Viņš ir ielicis cilvēka sirdī (Rom.1:18). Tās neliecina par cilvēku reliģiskās domas progresu, bet gan drīzāk par garīgu un morālu dekadenci.

Ateisms noliedz Dieva eksistenci, lai arī cilvēkam no dabas piemīt skaidras zināšanas par Dievu (Rom.1:19; Ps.14:1). Politeisms sadala Dievu daudzās dievišķās vienībās, lai tās zināšanas par Dievu, kuras cilvēkam piemīt no dabas, ir monoteiskas (Rom.1:20: “Viņa mūžīgā vara”). Hilozoisms[2] apvelta ar dzīvību matēriju un noliedz, ka Dievs ir cilvēku pārpasaulīgais mūžīgais Valdnieks un Tiesnesis, lai arī pēc savas dabas cilvēks zin “Dieva taisno likumu.” Materiālisms noliedz gara realitāti un ignorē atšķirības starp matēriju un saprātu, tādēļ materiālismā nav Dieva, cilvēka dvēseles un nemirstības, bet vienīgi matērijas un spēka neatlaidība. Panteisms ir mācība, ka Dievs ir viss un viss ir Dievs, tā kā ārpus Dieva nekas nepastāv. Deisms atzīst, ka Dievs pastāv kā personība, kura ir radījusi pasauli un uzspiedusi tai savus likumus, kuri to pārvalda, taču tas māca, ka pēc tam Dievs ir atstājis šo pasauli un ļāvis tajā valdīt dabiskajiem likumiem. Pesimisms pamatā domā, ka pasaule un dzīve ir ļauna, un uzskata, ka pasaule, ja arī tā nav tik slikta, cik tā varētu būt, ir vismaz pietiekoši ļauna, lai būtu sliktāka, nekā vispār nekāda. Ateistiskā evolūcijas mācība noliedz Dieva pastāvēšanu, apliecina matērijas un spēka mūžīgumu, un piedēvē kosmosa attīstību tīri dabiskiem spēkiem (Keisers). Teistiskā evolūcijas mācība uzskata, ka Dievs ir radījis pirmatnējo materiālu un kopš tā laika evolūcija ir bijusi Viņa modus operandi[3], attīstot to līdz patreizējam statusam. Agnosticisms uzskata, ka mēs nevaram zināt, vai Dievs pastāv, vai nē. Pozitīvisms māca, ka mēs varam pazīt vienīgi fenomenu, bet nevis nomenu, jeb lietu būtību. Tādējādi, attiecībā uz Dievu, dvēseli un lietu būtību tas ir agnosticisks.

Visas šīs antibibliskās teorijas atrodas opozīcijā dabiskajām zināšanām par Dievu, kuras Raksti ļoti skaidri un nepārprotami piedēvē cilvēkam (Rom.1:19-20.32; 2:14-15).

Dabiskās zināšanas par Dievu, tik tālu, cik tās sniedzas, ir patiesas (Rom.1:18), jo tas, ko tās māca par Dieva personību, mūžīgumu, visuspēcību, svētumu un taisnumu, saskan ar atklāsmē sniegto reliģiju. Lai arī šīs zināšanas ir iedzimtas (notitia innata; Rom.2:14-15: “Paši sev ir likums;” “likuma prasība ierakstīta viņa sirdīs”), tās tomēr var paplašināt un gūt tām aizvien jaunus apstiprinājumus (notitia acquisita)[4], pārdomājot Dieva darbus un ceļus dabā un vēsturē (Ap.d.17:27-28), lai arī, no otras puses, pateicoties cilvēku garīgajai samaitātībai (Rom.1:18), tās var arī sagrozīt un pārvērst maldos (antiteiskās teorijas).

Dabiskās zināšanas par Dievu cilvēkam ir ārkārtīgi noderīgas, jo tās dabiskā cilvēkā ir civilā taisnīguma (iustitia civilis) pamats (Rom.2:14; Ap.d.17:27), atbalsta punkts, no kura kristīgie misionāri var sākt sludināt atklāsmē sniegto bauslību. Luters pamatoti apgalvo, ka, ja Dievs nebūtu ierakstījis cilvēka sirdī bauslību, mums nāktos ārkārtīgi ilgi sludināt, pirms tiktu uzrunāta cilvēka sirdsapziņa (St. L., III, 1053). Kad Sv. Pāvils sludināja Dieva vārdu Atēnu filozofiem, viņš sāka, apelējot pie viņu dabiskajām zināšanām par Dievu (Ap.d.17:23-29).

Dabiskajām zināšanām par Dievu piemīt liela vērtība arī tādēļ, ka, pamatojoties tajās, cilvēks veido tā dēvētos racionālos Dieva eksistences pierādījumus, lai uzveiktu neticību. Tā, piemēram, ontoloģisko pierādījumu argumentācija balstās tajā, ka cilvēkam piemīt nojausma par Dieva pastāvēšanu, un pamazām pāriet uz Viņa pastāvēšanas faktiskumu. Kosmoloģiskie pierādījumi apgalvo, ka visu dabā eksistējošo sekundāro cēloņu pamatā ir jābūt kādam primārajam cēlonim. Teleoloģiskie pierādījumi balstās tajā, ka dabā itin visur ir saskatāma noteikta sistēma un mērķis. Morālie pierādījumi pamatojas mūsu morālā kodeksa pastāvēšanā, ar kura palīdzību tiek pierādīta kādas augstākās morālās Būtnes pastāvēšana. Vēsturiskie pierādījumi ir no cilvēku vēstures izrietošs secinājums, ka pastāv kāds dievišķs Valdnieks, kurš pārvalda visas pasaules lietas, vadot pretim kādam sev zināmam mērķim. Teoloģiskie pierādījumi pamato Dieva pastāvēšanu tajā apstāklī, ka cilvēkam nekad nav bijis jāskaidro, ko nozīmē “Dievs,” jo visi pasaules cilvēki zin, ko apzīmē šis termins. Tādējādi mēs nedrīkstam pārāk zemu novērtēt dabiskās zināšanas par Dievu, jo Dievs tās cilvēkam ir piešķīris, lai pārvaldītu Viņa spēka valstību (in regno potentiae), liek cilvēkam atskaitīties par viņa attieksmi pret to (Rom.1:18-32), un atalgo tos, kas to ievēro un paklausa, ar laicīgu svētību (2.Moz.1:20-21).

Tomēr, neskatoties uz to visu, dabiskās zināšanas par Dievu nav pietiekošas, lai nodrošinātu cilvēka pestīšanu. Kvenštets šajā sakarā raksta (I, 261):

“Dabiskās zināšanas par Dievu nav adekvātas, lai nodrošinātu mūžīgo dzīvību, un tās vien nevienu mirstīgo nekad nav atpestījušas, nedz arī spēj atpestīt” (Ap.d.4:12; Rom.10:17; Mk.16:15-16; Gal.3:11; Ef.4:18; 2:12; Gal.4:8).

Tā kā dabiskās zināšanas par Dievu sevī neietver Evaņģēliju (1.Kor.2:7-10), bet vienīgi bauslību (Rom.2:14-15), tās rezultāts ir nekas vairāk, kā sirdsapziņas pārmetumi (Rom.1:20; 2:15), bailes no nāves (Ebr. 2:15), atrašanās zem lāsta (Gal.3:10) un pilnīga bezcerība (Ef.2:12). Cilvēks pēc savas dabas zin, ka pastāv taisnīgs un svēts Dievs (Rom.1:21), bet nezin, ka viņa pilnīgās taisnības mūžīgās prasības ir apmierinājusi Kristus vietnieciskā gandarīšana 1.Kor.1:21). Turklāt, lai arī pēc savas dabas cilvēks zin, ka pastāv kāds Dievs, viņš nezin, kas ir patiesais Dievs (1.Kor.1:21; Ap.d.17:24-25; Mt.28:19-20).

Lai arī cilvēka dabiskās zināšanas par Dievu zināmā mērā sakrīt ar pārdabiskajām, jeb atklāsmē sniegtajām, zināšanām par Dievu (articuli mixti)[5], kristīgs teologs balsta visu, ko viņš māca par Dievu, vienīgi Svētajos Rakstos, jo tie ir Dieva dotais ticības avots un norma (principum cognoscendi). Vienīgi Raksti māca Dieva dārgās Evaņģēlija patiesības, kuras sniedz cilvēkiem pestīšanu (articuli puri)[6]. Luterāņu dogmatiķis Hemnics par to raksta (Loci Theol., I, 22):

“Pestīšanu sniedzošās zināšanas par Dievu, ar kuru palīdzību mēs iemantojam mūžīgo dzīvību, ir tās, kuras ir atklātas Dieva vārdā, kurā Dievs atklāj pats sevi un savu gribu. Ar šo atklāsmi Dievs ir saistījis savu Baznīcu, kura pazīst, pielūdz un slavē Dievu vienīgi tā, kā Viņš ir atklājis sevi savā vārdā, un tādā veidā patieso un vienīgo Dieva Baznīcu var atšķirt no visām pagānu reliģijām.”

Kristīgās zināšanas par Dievu, kuras mēs gūstam vienīgi no Svētajiem Rakstiem un ne no viena cita avota, ir ne tikai teiskas, bet arī trinitāras, proti, kristīgs ticīgais pazīst Dievu un pielūdz Viņu vienīgi kā Svēto Trīsvienību, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, trīs dažādas Personas vienā nedalāmā būtībā. Šīs kristīgās zināšanas par Dievu ne tikai vienkārši papildina cilvēka dabiskās zināšanas par Dievu, bet ir pilnīgi jauna atklāsme, kura dod cilvēkam iespēju patiesi un pilnīgi iepazīt Dievu (Mt.28:19-20; 1.Kor.8:4-6) un īstenā ticībā pielūgt Viņu kā savu Pestītāju (Jes.41:14; 42:5-8; 43:1-3, 10-12; 44:1-8; 45:20-25).

Šī iemesla dēļ ikvienā kristīgā Dieva aprakstā ir jābūt pieminētai Svētajai Trīsvienībai, proti, ikreizi, kad kristīgs teologs apraksta Dievu, Viņš ir jāapraksta kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Kalovam ir taisnība, sakot (II, 282):

“Tie, kuri Dieva aprakstā neapliecina trīs Personas, nepavisam neatklāj šo mācību patiesā un pilnīgā formā, jo bez tā joprojām nav skaidrs, kas ir īstais Dievs”.

---

[1] – “Tu Dievu neredzi, tomēr tu Dievu atzīsti no Viņa darbiem.” (latīņu val.)

[2] – Hilozoisms ir mācība, kas uzskata, ka dzīvība un jūtas piemīt visām lietām dabā. Džordāno Bruno (1548-1600) bija izteikts hilizoisma pārstāvis.

[3] – “darbības veids” (latīņu val.)

[4] – “iegūtā zināšana” (latīņu val.)

[5] – “jauktie artikuli” (latīņu val.)

[6] – “tīrie artikuli” (latīņu val.)