Dabūt, ko nebiji gribējis

“Nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj.” [Ebr.12:5]

Tu esi saņēmis žēlastību ticēt savu grēku piedošanai un uzskatīt sevi par Dieva bērnu, un tomēr tu esi kļuvis nepacietīgs un neapmierināts ar sava Debestēva valdīšanu tikai tādēļ vien, ka lietas nav notikušas pēc tavas sirds vēlmēm, plāniem un aprēķiniem. Varbūt tu esi kaut ko ļoti vēlējies, bet neesi to dabūjis. Un otrādi – ar tevi noticis tas, no kā tu visvairāk baidījies. Par to mēs gribam parunāt.

Daudz sīku pārbaudījumu var nodarīt ļaunu tavai sirdij. Vienam kādu brīdi jātop cilvēku vajātam. Otram jāslimo un tad jāizveseļojas. Trešais kaut ko zaudē, bet tas nekaitē viņa nākotnei utt. Tās visas ir sīkas bērna pārmācības, kurās nav grūti saņemt mierinājumu.

Patiesi dziļās un smagās ciešanas ir tās, kuras šķietami bojā visu tavu dzīvi un nākotni. Piemēram, tu redzi, kā izput tavas dzīves lielākās vēlmes un cerības. Tu centies kļūt laimīgs, bet, šķiet, tu kļūsti tikai nelaimīgāks. Tu esi pakļauts kam tādam, no kā nav glābiņa šajā dzīvē, piemēram, nedziedināmai slimībai. Vai arī tevi nomoka cilvēks, ar ko esi saistīts uz visu savu dzīvi, un tas ir tavs krusts. Vai arī visa tavas sirds laime ir bijusi piesaistīta vienai personai, un šī persona ir tev atņemta utt.

Un tagad klusībā tu jūties bēdīgs un uzskati sevi par nelaimīgu. Bet pacel savas acis un skaties taisni bezgalīgā mūžībā! Vai esi drošs, ka tev nepavisam nav vajadzīgas neparastās un smagās Dieva pārbaudījumu metodes, lai tu droši spētu sasniegt debesu mājas? Vai esi aizmirsis, ka ceļš uz debesīm un glābšanu ved caur lielu un apdullinošu cīņu? Un tas notiek laikā, kad visa pasaule grimst ļaunumā un tikai nedaudzi tiek izglābti – jā, pat taisnais tik tikko tiek izglābts [1.Pēt.4:18].

Tu tici un piedzīvo, ka visa tava būtne ir saindēta ar vecās čūskas indi. Tā tas ir ar ikvienu cilvēku. Tava sirds “ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga” [Jer.17:9]. Tā vienmēr ir nosliekusies nepareizā virzienā. Tava miesa ir iekāres un kārību pilna. Tu tici un redzi, ka pasaule tev apkārt ir pievilšanas pilna, ka velna viltība un spēks ir tik vareni un daudzveidīgi, ka daudzi lieli svētie tikuši pievilti, slepeni piekrāpti un savaldzināti, un gājuši pazušanā. Tas patiešām ir briesmīgi!

Un tomēr tu iedomājies, ka tev vienīgajam jātiek pasargātam un norobežotam no visām briesmām! Tu iedomājies, ka tevi nekad nespētu pievilt vecā čūska un tava nepatiesā sirds. Vai esi pilnīgi pārliecināts un nešaubīgs, ka ar tevi viss būs labi? Vai esi drošs, ka spēsi tikt cauri visām šīs pasaules briesmām?

Bet tu jautā: “Kāds tam visam sakars?” Tas, ka uzskatu sevi par nelaimīgu, nav gluži tas pats, kas būt drošam un brīvam no mūžīgajām briesmām! Atbilde: pastāv dziļāka saistība, nekā tu iedomājies. Dievs tiešām “ne no sirds moca un apbēdina cilvēka bērnus” [Raudu dz.3:33], bet tikai tad, kad nepieciešams. Tāpēc vari būt drošs – ja tavai mūžīgajai labklājībai ciešanas nebūtu nepieciešamas, tad Dieva sirds bezgalīgā mīlestība tev drīzāk virs zemes gādātu paradīzi.

Un, pat ja vienmēr nav runa par izbēgšanu no mūžīgās nāves, tad tev nevajadzētu pretoties tam, ka Tas Kungs vēlas tevi arvien vairāk vest pa svētdarīšanas ceļu. Viņš vēlas nodot nāvē tavu veco cilvēku un darīt tevi arvien pilnīgāku garīgā spēkā, dzīvē un garā, ticībā, lūgšanā, mīlestībā, modrībā un pazemībā.

Vai tu domā, ka šādām lietām nav nekādas vērtības? Vai pret savu grēku un miesīgumu tu izturies tik vienaldzīgi, ka nevēlies, lai Dievs to nodod nāvē? Vai tu tik zemu vērtē Dievu un Viņa labo prātu? Ja Dievs vēlas saņemt caur tevi vairāk goda, vai tu gribi tam pretoties? Vai tev vairāk rūp tava šīs pasaules laime nekā Dieva gods?

Padomā, cilvēk, kurš tev ir radījis šo pasauli! Dievs tev ne tikai devis nemirstīgu dvēseli, bet arī Savu mīļoto Dēlu, lai Tas mirst asiņainā nāvē un tevi glābj! Vai Viņam nav tiesību darīt tevi par Savu “goda trauku”? [Rom.9:21] Vai Viņam nav tiesību darīt tā, lai tu vairotu Viņa godu? Un vai tu tik ļoti pretojies, ka topi dusmīgs?

“Ak, nē,” tu saki, “es jau nedusmojos par to. Tieši otrādi – tā ir mana sirsnīga lūgšana, lai Dievs mani darītu patiesi krietnu un svētu par godu Savam vārdam. Es tik bieži esmu lūdzis, lai Viņš nodod nāvē manu miesu, juzdams šai ziņā savu nevērību un nespēku. Es nedusmojos par to, ka Viņš nodod nāvē manu miesu. Nē, bet es iebilstu pret saviem rūgtajiem pārdzīvojumiem, kas dara mani nelaimīgu.”

Atbilde: tātad tu gan vēlies savas grēcīgās miesas krustāsišanu, bet tikai – bez ciešanām. Vai tu vēlies ciest krusta nāvi ar smaidu sejā? Tu vēlies naglas savās rokās un kājās, bet tikai bez sāpēm. Ak, cik muļķīgas ir šādas domas! Tavs vecais cilvēks nevar bez ciešanām tikt nodots nāvē. Ja esi lūdzis Dievam nodot tavu miesu nāvē, tad nebrīnies, ka ar tevi notiek tik daudz rūgtu lietu. Ar šādu lūgšanu tu pats tās esi aicinājis pār sevi. Dievs arvien ir gatavs uzklausīt tavas lūgšanas par miesas mērdēšanu un pieaugšanu žēlastībā. Bet Viņam nav citas labākas metodes kā – ciešanas, pretišķības, kārdinājumi, krusts un pārbaudījumi.