Darbs Dieva vīna dārzā
Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit.
Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.
Tas, ko tikko lasījāt Evaņģēlijā (Mt.20:1-16), ir kliedzoša, netaisnība. Tur vieni vīna dārzā strādā divpadsmit stundas, un tas lielajā karstumā ir ļoti grūts darbs. Citi turpretī ierodas darbā uz vienu stundu vakarā, kad ir jau vēsāks. Un tomēr visi saņem vienādu atalgojumu – katrs vienu denāriju. Tas, starp citu, ir ļoti maz, mūsu naudā apmēram trīsdesmit santīmu, kas tolaik ir bijis minimāls atalgojums. Droši vien arī mūsu laikos par to neviens divpadsmit stundas nestrādātu. Taču runa šeit nav par algas lielumu, bet gan par taisnīgumu, par vienādām tiesībām visiem!
Mums ir grūti apspiest savu sašutumu par šādu acīm redzamu netaisnīgumu, un, man liekas, ka Dieva vārds šeit mūs grib it kā šokēt, pamodināt, pievērst kaut kam uzmanību. Jo runa ir par kaut ko visai svarīgu, proti, par Dieva valstību. Tas paslēpts aiz šī šķietami bezvērtīgā denārija. Tādēļ mums jāpievērš uzmanība divām lietām: netaisnīgumam atalgojuma sadalīšanā un tā niecīgumam.
Viss ir taisnīgi! Darbs un nostrādātās stundas ir kā ticība, kā līgums ar uzraugu, vai ar Dievu savā sirdī. Nav svarīgi, kad Dieva vārds un uz cik ilgu laiku atsaucas tavā sirdī, bet ir svarīgi, ka tava sirds ir sameklējusi un atsaukusies Dievam.