Dārgumi, ko kristieši rod Evaņģēlijā

“Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.” [1.Kor.1:4-9]

Tā sākas vēstule, kuru Sv. Pāvils raksta korintiešiem tādēļ, ka pēc apustuļa aizceļošanas viņu vidū viss vairs nebija gluži kārtībā – daži jau bija radījuši sektas un sajukumu gan mācībā, gan dzīvē. Tādēļ apustulis nosoda šādus netikumus, gribēdams visu vērst par labu. Šo vēstuli ir derīgi un nepieciešami lasīt un mācīt arī mūsu dienās, jo velns nekad nestāv dīkā – kur Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts, tur viņš cenšas sēt savu sēklu Dieva bērnu vidū.

Nu Sv. Pāvils grib runāt nedaudz bargāk un nomazgāt korintiešus ar stiprākām ziepēm. Taču viņš iesāk pavisam saudzīgi – parādīdams, ko viņi saņēmuši Evaņģēlijā, un atgādinādams, ka viņiem par to jāpateicas Dievam un jābūt vienprātīgiem gan mācībā, gan dzīvē – par godu un slavu Viņam; tāpat viņiem ir jāsargās no sektām un visu veidu apgrēcības. Tādēļ Sv. Pāvils iesāk šādi:

“Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū..”

Itin kā viņš gribētu sacīt: mīļie brāļi, padomājiet taču par to, cik lielu žēlastību un dāvanas Dievs jums ir devis – nevis bauslības vai jūsu taisnības, darbu un nopelnu dēļ – lai jums nebūtu iemesla lielīties citam cita priekšā, nedz radīt sektas un šķelšanos –, bet vienīgi Kristū; Viņa dēļ jums tas viss ir dāvināts caur Evaņģēlija pasludinājumu. Tā ir žēlastība, kura nes sev līdzi un sniedz jums dažādas dāvanas, tā ka esat kļuvuši bagāti visās lietās – tik bagāti, ka jums vairs netrūkst nekā no visa tā, kas jums vajadzīgs un ko Dievs varētu dot. Jums tikai vēl jāgaida svētīgā diena, kad pats Kristus jums atklāsies redzamā veidā – līdz ar visiem debesu dārgumiem, ko tagad esat saņēmuši ticībā.

Šajos vārdos Sv. Pāvils slavē Evaņģēlija pasludinājumu (tāpat kā viņš to dara daudzviet citur) – lai korintiešiem tas būtu dārgs un vērtīgs. Un viņš to dara, rādīdams pats savu piemēru – pats pateikdamies Dievam, lai tādējādi vēl jo vairāk rosinātu kristiešus padomāt un atcerēties, kas viņi iepriekš ir bijuši un ko saņēmuši no Evaņģēlija, un tāpat arī – uzmanīties, lai nekristu atpakaļ līdzšinējā aklumā, aizmirsdami agrāko postu un tagad saņemto žēlastību. Tāda atkrišana viņu vidū radušos novirzienu dēļ jau bija sākusies; Evaņģēlijs viņiem jau bija apnicis, un, kļuvuši vienaldzīgi pret lielo žēlastību, ko bija saņēmuši, tie sāka meklēt un izvēlēties ko citu.

Redzi nu, arī šim izcilajam apustulim un lielajam pagānu skolotājam savā laikā ir nācies piedzīvot to, ka viņa paša draudzē rodas novirzieni un sektas; tās radušās jau viņa dzīves laikā, izaugdamas no ļaužu pārdrošības un nepateicības Evaņģēlijam. Kāds tad brīnums, ja līdzīgas lietas notiek tagad, kad nav vairs tik lielisku sludinātāju un tik dievbijīgu kristiešu, kādi bijuši tolaik? Mēs redzam, cik lielas dāvanas mums dotas; taču vienlaikus redzam un jūtam arī to, kādu šķelšanos un apgrēcību rada velns. Un tā ir arī mūsu nepateicības vaina – mēs pārāk drīz esam aizmirsuši visu postu un zaudējumus, ko cietām agrākā pāvestības akluma varā – to, cik briesmīgi tikām maldināti un mocīti. Un tā tam arī jānotiek: ja mēs šīs lietas aizmirstam vai atstājam neievērotas, tad nespējam būt pateicīgi un godāt Dieva vārdu. Jo apnikuma mākti, aizmāršīgi kristieši domā, ka vienmēr ir bijis un būs tieši tā, kā ir tagad.

Tādēļ ir nepieciešams pamodināt ļaudis un atgādināt, lai tie padomā un atceras, kā viņiem iepriekš pietrūcis, jā, kādā postā viņi ir dzīvojuši. To Sv. Pāvils savā vēstulē korintiešiem skaidri un nepārprotami parāda (kā esam dzirdējuši iepriekš, pārrunājot dažas šīs vēstules daļas). Bet šeit, vēstules sākumā, apustulis saka pieklājīgus, laipnus vārdus, likdams korintiešiem saprast, ka agrāk viņiem ir pietrūcis tā, ko viņi tagad caur Evaņģēliju iemantojuši – un tas var atkal tikt atņemts.

Tādēļ viņš saka: jūs esat saņēmuši žēlastību, tā ka nu esat kļuvuši bagāti visās lietās (no kurām agrāk jums nebija nevienas – un nebūtu arī tagad, ja jums nebūtu pasludināts Evaņģēlijs), proti, visā, kas saistīts ar nākamo dzīvi (jo Evaņģēlijs nācis ne tādēļ, lai darītu ļaudis bagātus šeit, uz zemes), tā ka nu jums vairs netrūkst nevienas dāvanas. Jums vairs nav vajadzīgs nekas cits kā viena vienīga lieta – paša Kunga atnākšana. Vienīgi tā jums vēl jāiemanto; gaidīdami Viņa atnākšanu, jūs šeit dzīvojat no žēlastības un dāvanām, ar kurām esat kļuvuši bagāti visās lietās – līdz galu galā tiksit pilnīgi atpestīti no šīs grēcīgās, ļaunās pasaules dzīves un visām tās mokām. Tas jums ir jāzina un jāpateicas Dievam, ka nu vairs nav jātiecas pēc citām, labākām vai augstākām dāvanām vai aicinājuma – pretēji tam, ko dažādi sektanti jums mēģina iegalvot, itin kā jūs vēl nebūtu iemantojuši visu, kas nepieciešams.

Padomā pats: vai gan ir iespējams saņemt vai vēlēties ko labāku nekā to, kas kristietim tiek dots Evaņģēlijā un ticībā, kas ļauj droši zināt: Kristībā viņam ir piedoti grēki, viņš ir nomazgāts tīrs un šķīsts, attaisnots un pasludināts par svētu Dieva priekšā, jau tagad kļuvis par Dieva bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku. Un pat tad, ja viņā vēl paliek un ir jūtams vājums un grēks, jā, ja arī viņš vēl tiek pārsteigts un krīt, tomēr tiek atkal piecelts, saņem absolūciju, mierinājumu un stiprinājumu no sava tuvākā – caur Dieva vārdu un kalpošanu ar sakramentiem; viņš ik dienas var dzirdēt sprediķi par to, kā jātic un jādzīvo katrā kārtā. Tāpat viņš var piesaukt un lūgt Dievu visās grūtībās un vajadzībās, un viņam ir pavisam noteikti apsolīts, ka Dievs viņu uzklausīs un palīdzēs. Bet ko gan cilvēks vēl vairāk var vēlēties vai kas viņam vēl nepieciešams, ja viņš zina, ka caur Kristību kļuvis par Dieva bērnu un Dieva vārds ir ar viņu – kā mierinājums un stiprinājums pret vājumu un grēku? Vai tu domā, ka šī bagātība un dārgums ir kāda maznozīmīga lieta? Tu taču zini un esi ieguvis to, ka pats Dievs ar tevi runā un ar sludināšanas amata starpniecību darbojas tevī, māca, mudina, mierina, glābj un palīdz, jā, dod uzvaru pār velna, nāves un visa ļaunuma varu uz zemes.

Ko gan mēs agrāk būtu bijuši gatavi darīt un atdot, lai savās sirdsapziņas mokās un kārdinājumos saņemtu kaut daļiņu no visas šīs bagātības? Tika gan sacīts, ja kāds ir noskumis vai grūtību nomākts, viņam jāmeklē padoms pie kāda zinoša, prātīga vīra un jāseko šim padomam; taču neviens šāds prātīgs vīrs nekur nebija atrodams – nebija neviena, kas spētu dot īsto padomu. Jo šādās lietās prātīgu cilvēku padoms neko nespēj panākt – te vajadzīgs tikai Dieva vārds; vienīgi tas var sniegt tev mierinājumu, vienīgi uz to vari paļauties un tam uzticēties – kā vārdam, ko pats Dievs no debesīm tev atklājis.

Tas – Sv. Pāvils šeit saka – ir lielākais dārgums un bagātība: jūs esat saņēmuši Dieva vārdu un varat nešaubīties, ka tas patiešām ir Dieva vārds; tādēļ arī šis vārds spēj mierināt un uzturēt jūsu sirdis. Agrāk pāvesta spaidu un tumsības varā mums nekā tāda nebija. Mēs ļāvām sevi vadīt un dzīt ar viņa likumu, bullu un melu veltīgajām, cilvēku sagudrotajām blēņām, svēto piesaukšanu, grēku atlaidēm, misēm un mūku dzīvi; mēs darījām visu, kas tika pavēlēts baznīcas vārdā – tādēļ vien, ka mums bija vajadzīga palīdzība un mierinājums, lai nezaudētu cerību uz Dieva žēlastību; taču tā vietā, lai mierinātu, pāvests un viņa ļaudis veda mūs pie velna un grūda vēl dziļāk bailēs un šausmās. Jo nebija nekā tāda, kas varētu mūs pārliecināt un darīt drošus; arī viņiem pašiem bija jāatzīst, ka viņu mācība nevienam cilvēkam neļauj būt pārliecinātam par saņemto Dieva žēlastību.

Jā, viņi lika nabaga izbiedētajām, kārdinātajām sirdīm Kristus priekšā bīties un drebēt vēl vairāk nekā paša velna priekšā; es pats to esmu piedzīvojis, meklēdams patvērumu pie mirušajiem – pie Sv. Barbaras, Annas un citiem mirušiem svētajiem; es mēģināju glābties pie tiem kā pie starpniekiem, kas varētu mani pasargāt no Kristus dusmām; tomēr tā neko nepanācu un nekļuvu brīvs no savas bailīgās, bēguļojošās sirdsapziņas. Mūsu visu vidū – kas tikām godāti kā augsti izglītoti Svēto Rakstu doktori – nebija neviena, kurš būtu spējis sniegt īstu Dieva vārda mierinājumu un sacīt: tas ir Dieva vārds; Dievs grib, lai tu dotu Viņam godu un pieņemtu šo mierinājumu – lai tu ticētu un zinātu, ka Viņš piedod tev tavus grēkus un vairs nedusmojas uz tevi. Es būtu atdevis visu, kas man pieder, lai tikai dzirdētu kādu tā sakām; jā, šo vārdu es būtu satvēris, atstādams visiem ķēniņiem viņu godu un kroņus – jo šis vārds būtu atspirdzinājis un uzturējis manu sirdi, jā, arī manu miesu un pašu dzīvību.

Tas mums ir jāatceras; mēs nedrīkstam aizmirst pateikties Dievam par visu, ko esam saņēmuši. Varam pārdomāt un skaitīt, kādus vēl brīnišķīgus, lielus dārgumus esam iemantojuši, kļūdami bagāti visās lietās. Jo mums ir ne vien vārds, bet arī Mūsu Tēvs lūgšana – tajā uzzinām, ko un kā lūgt. Tagad – lai slava Dievam! – to zina gandrīz katrs bērns; turpretī agrāk mēs visi, īpaši mūki, nomocījām sevi ar gariem lasījumiem un dziedājumiem, tomēr neko nelūdzām, bet tikai tarkšķējām – kā mūķenes, skaitīdamas psalmus, vai zosis, kašņādamās pa salmiem.

Es arī gribēju būt svēts, dievbijīgs mūks un ar lielu dievbijību gatavojos misei un lūgšanai; bet tieši tad, kad biju svētsvinīgas, dievbijīgas uzmanības pārpilns, es tomēr šaubīdamies gāju pie altāra un šaubīdamies nācu atpakaļ; ja biju izteicis savas grēksūdzes vārdus, tomēr vēl arvien šaubījos; ja nebiju teicis grēksūdzes lūgšanu – šaubījos atkal. Mēs vienkārši bijām aplamas iedomas varā, uzskatīdami, ka nedrīkstam lūgt un netiksim uzklausīti, ja neesam pilnīgi šķīsti un bez grēka – kā svētie debesīs. Tad jau būtu bijis labāk, ja mēs būtu pavisam atteikušies no lūgšanas un darījuši ko citu, nevis veltīgi noņēmušies ar Dieva vārdu. Tomēr mēs, mūki (jā, visi, kas tika dēvēti par garīdzniekiem), apmuļķojām ļaudis, apsolījām un pārdevām tiem savas lūgšanas par naudu un mantu, lai gan paši nezinājām, vai esam pareizi lūguši un vai mūsu lūgšanas ir Dievam tīkamas. Bet tagad – lai slavēts Dievs! – mēs zinām un saprotam ne vien to, kas un kā mums jālūdz un jāpiesauc, lai nevajadzētu šaubīties, bet varam droši teikt savu “āmen” un skaidri zināt, ka Viņš mūs noteikti uzklausa, kā ir apsolījis.

Tā ir nenovērtējama dāvana, kas dota kristiešiem – vispirms viņi neapšaubāmi ir saņēmuši Dieva vārdu, kas ir mūžīgās žēlastības vārds, kā arī Kristību, Sakramentu, desmit baušļu un ticības izpratni; turklāt vēl viņiem ir drošs patvērums un apsolījums, ka Dievs mūs uzklausīs, ja bēdās Viņu piesauksim. Kristietim ir dots žēlastības un lūgšanas Gars – kā Dievs pravieša Caharijas grāmatā 12:10 apsola. Turklāt viņam ir tāda izpratne, ka viņš droši var spriest par to, kādi ir patiesi labi darbi un kādas kārtas ir Dievam tīkamas; tāpat viņš var iztiesāt un nolādēt visus pārējos nevajadzīgos, nožēlojamos darbus un aplamo dievkalpošanu. Agrāk mums nekā no tā visa nebija – mēs nemaz nezinājām, kam ticēt, ko lūgt un kā dzīvot, bet meklējām pestīšanu un mierinājumu tikai savās pašizdomātajās blēņās – mūsu pašu iedibinātajā grēknožēlā, grēksūdzē un gandarīšanā, darīdami mūku darbus un paklausīdami pāvesta pavēlēm. Mēs domājām, ka vienīgi tie ir svēti darbi un dzīve un, tos darīdami, būsim visu paveikuši; turpretī vienkāršu kristiešu dzīvi un kārtas uzskatījām par laicīgām un pat bīstamām lietām.

Tas viss ļaudīm tika attēlots (un pāvests to bija apstiprinājis) kā kuģis plašā, vētrainā jūrā – kuģis, uz kura bija tikai svēti mūki līdz ar pārlieku svētajiem pāvestiem, kardināliem, bīskapiem utt., kas (kā glābšanas riņķi) pameta savus nopelnus tiem, kuri peldēja ūdenī un atradās briesmās, vai arī sniedza tiem roku, apsēja virves un vilka pie sevis kuģī.

Skaties un novērtē – vai tā nav liela, brīnišķīga bagātība un vērtība, ka tu zini, kur tava sirds var rast mierinājumu un palīdzību visās grūtībās, tāpat arī – kā tev jādzīvo tavā kārtā. Nu tev visa ir diezgan, lai arī tu to ne vienmēr spēj aptvert; tu arvien vari nākt pie savas bagātības un turēties pie tās ar kopīgā baznīcas amata un kalpošanas, kā arī ar tavu tuvāko – kristiešu palīdzību. Tu arī vari pareizi dzīvot, darīdams Dieva iedibināto kārtu darbus, un zināt, ka te tavs veikums ir labāks un Dievam tīkamāks nekā, ja tu varētu atpirkt no mūkiem un vientuļniekiem visus viņu darbus un nopelnus.

To Sv. Pāvils ietver vārdos “jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos” jeb mācībā, kas ir augsta, garīga izpratne par vārdu, kurš attiecas uz mūžīgo dzīvību, tas ir, ticības mierinājumu Kristū, tāpat arī – par lūgšanu un Dieva piesaukšanu; un “atziņā”, tas ir, patiesā izpratnē un izšķiršanas spējā visās ārējās, šīs zemes dzīves lietās. Šajās divās lietās ir ietverts viss, kas kristietim vajadzīgs un kas viņam jāzina. Tie ir neizsakāmi un nenovērtējami dārgumi un bagātība. Kas spēj tos uzlūkot un salīdzināt ar mūsu līdzšinējo trūkumu vai zaudējumiem, tas vairs nevarēs no šiem dārgumiem atteikties – viņam jābūt priecīgam un pateicīgam par tiem. Es pats atceros laiku, kad ar vislielāko uzcītību studēju Svētos Rakstus – ko gan es nebūtu bijis ar mieru atdot, lai tikai kāds man pareizi izskaidrotu kaut vienu psalmu; kad sāku saprast dažus atsevišķus pantus, es jau jutos gluži kā no jauna piedzimis.

Tādēļ tagad mums pienākas teikt vislielāko pateicību Dievam par Viņa žēlastību un dāvanām – par to, ka nu mums ir pareizas Rakstu izpratnes un atziņas gaisma visās lietās. Tomēr ar mums ir – un diemžēl arī būs – tāpat kā ar korintiešiem, kuri ar Sv. Pāvila palīdzību bija pārpārēm saņēmuši šo gaismu, bet izmantoja to nelietīgi un grima apkaunojošā nepateicībā, tādēļ arī vēlāk tika sodīti – vispirms ar aplamām mācībām un kārdinājumiem, un galu galā skaistā baznīca tika izpostīta un iznīcināta līdz ar visu zemi un ļaudīm. Šis pats sods draud arī mums; tas jau klauvē pie mūsu durvīm – visbriesmīgākajā veidā, ar turku un citu nelaimju un moku starpniecību. Tādēļ arī mums vajadzētu ar pateicīgām sirdīm un īstu nopietnību lūgt, kā Sv. Pāvils šeit pateicas un lūdz par saviem korintiešiem – lai Dievs mūs uzturētu nelokāmus un nevainojamus, ļaudams palikt pie tā, ko Viņš mums devis, līdz pat mūsu Kunga Jēzus Kristus dienai.

Tādēļ apustulis mudina mūs palikt šādā atziņā un pateicībā par Dieva žēlastību un dāvanām. Tā kā esam tik bagātīgi apveltīti un svētīti, ka mums vairs nekā netrūkst, nu varam gaidīt, līdz mūsu Kungs ar savu atnākšanu acīmredzamā veidā atklās visu to, ko ir apsolījis un jau tagad ticībā dāvinājis.

Līdz šim ir ticis daudz aprakstīts un uzskatīts par lielu mākslu tas, kā gatavoties nāvei un gaidīt pastaro dienu. Taču tas viss ir tikai vēl vairāk nomācis izbiedētās sirdsapziņas. Jo visi šie padomdevēji nav varējuši parādīt lielās žēlastības un pestīšanas bagātības mierinājumu, kas mums dots Kristū, bet tikai mācījuši ļaudīm stāties nāves un Dieva tiesas priekšā ar saviem labajiem darbiem un krietno dzīvi. Turpretī tagad piedzīvojam brīnišķīgu žēlastību – ka tas, kurš saņēmis Evaņģēlija vārdu, pilda savu amatu un dara darbu, kas viņam uzticēts – lai kādā kārtā viņš dzīvotu –, rod mierinājumu, zinādams, ka caur Kristību ir uzņemts Kristū; viņš saņem absolūciju un Sakramentu savas ticības stiprināšanai, nodod savu miesu un dvēseli Kristus rokās. Vai gan tādam cilvēkam jābīstas no nāves? Lai kurā brīdī un kādā veidā tā nāktu – vai ar mēri vai kādu citu pēkšņu nelaimi, vai miegā, vai nomodā –, viņš arvien ir tai sagatavojies; jo viņš vienmēr un ik brīdi ir Kristū.

Par to visu kristietis var priecīgi pateikties Dievam un slavēt Viņu; jo viņš pats redz, ka nekas vairāk viņam nav vajadzīgs un neko vēl labāku nav iespējams iegūt. Ar grēku piedošanu, Svētā Gara dāvanām un paklausību savam aicinājumam viņš jau ir saņēmis pilnīgi visu; viņam tikai vēl dienu no dienas jāpieaug un jāpaliek šādā ticībā un sava Kunga piesaukšanā. Bet labāku vai citādu mācību, ticību, lūgšanu, Sakramentu un pestīšanu viņš nevar iemantot, jo viņam ir viss, kas bijis dots Sv. Jānim Kristītājam, Pēterim, Pāvilam un ikvienam tagad kristītam kristietim. Tādēļ man neklājas noņemties ar aplamajiem un ģeķīgajiem darbiem, kādus ļaudis mēdz darīt, cenzdamies sagatavoties un būt droši nāves priekšā – atcerēties un uzskaitīt bezgala daudzos šīs dzīves negadījumus, nelaimes un briesmas. Jo ar tādām lietām neviens nevar aizbiedēt nāvi, un no tā arī bailes nepazūd. Bet Evaņģēlijs māca: tici Kristum, lūdz un dzīvo saskaņā ar Dieva vārdu; un, ja tā dzīvojot, tevi pārsteidz nāve – zini, ka tu piederi Kungam Kristum, – kā Sv. Pāvils Rom. 14:8 saka: “.. vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” Jo tieši tādēļ esam kristieši un dzīvojam uz zemes, lai mums būtu drošs mierinājums, glābšana un uzvara pār grēku, nāvi un elli.

To Sv. Pāvils šeit atgādina un tālāk vēstules tekstā bagātīgi izklāsta – lai mēs būtu pateicīgi par šo lielo žēlastību un izturētos cits pret citu kristīgi un brālīgi – kā mācībā, tā dzīvē, atteikdamies un vairīdamies no mežonīgās, nekrietnās dzīves, kuru iedibina novirzienu veidotāji vai citi nevaldāmi prāti. Jo tas, kas patiesi atzīst šo žēlastību un dāvanu, noteikti mīlēs Dievu un pateiksies Viņam, tāpat arī dzīvos, pareizi izturēdamies pret savu tuvāko. Ja tuvākajam ir kāds trūkums, viņš centīsies to mainīt un vērst par labu ar Dieva vārdu un pamācību. Savukārt tas, kas šādi nerīkojas, noteikti nav atzinis, nedz satvēris Dieva žēlastību – citādi viņš labotos un mainītu savu dzīvi.

Te tu varētu jautāt: kādēļ Sv. Pāvils tik ļoti slavē korintiešus un apgalvo, ka viņi ir tik bagāti visās lietās, ka viņiem netrūkst itin nekā utt., ja tālāk viņš pats atzīst, ka šīs draudzes vidū radušies novirzieni un sektas – saistībā ar Kristību, Sakramentu, ticību mirušo augšāmcelšanai; daži no viņiem nelietīgi izmantojuši brīvību, daži vēl citādos veidos dzīvojuši, kā vien tiem ienācis prātā? Vai tad tie nav trūkumi un nepilnības? Kā tad apustulis var teikt, ka viņi pārpārēm saņēmuši visas garīgās bagātības, tā ka viņiem vairs netrūkst nekā?

Te jāzina tas, ko es jau daudzkārt esmu sacījis: kristietība nekad nevar būt tik šķīsta, ka tās vidū nebūtu sastopami daži nepatiesi un ļauni cilvēki; gluži kā labības vidū arvien aug nezāles – lāčauzas, kokaļi, pērkones. Kas vērtē baznīcu pēc tā, vai to ļaužu vidū, kuri tiek saukti par kristiešiem, vēl atrodami kādi trūkumi vai nešķīstība, tas nekad neatradīs ne baznīcu, ne Evaņģēliju un Kristu.

Tādēļ mums tiek sacīti šie mierinājuma vārdi: ja saglabājam Evaņģēliju šķīstu, mums ir dārgums, ko Dievs dod savai baznīcai – mums nekā vairs netrūkst un nevar pietrūkt. Tomēr Evaņģēlija uzklausīšana vēl nenotiek tik pilnīgi un ar tādu spēku, ka tie, kuri dzird šo pasludinājumu, uzreiz to pilnīgi satvertu vai būtu pilnīgi šķīsti ticībā un dzīvē. Arvien atrodas daži tādi, kas netic; daži vēl ir vāji un nepilnīgi. Tomēr mācības un atziņas dārgums un bagātība neapšaubāmi mums pieder – tajā nekā netrūkst un tā dod daudz spēka un augļu. Bet, ja daži netic, tas kaitē nevis Kristībai, Evaņģēlijam vai baznīcai, bet tikai viņiem pašiem. Īsi sakot – kur ir vārds, tur noteikti ir arī baznīca; jo, kur ir skaidra un šķīsta mācība, tur ir iespējams uzturēt šķīstībā visu – Kristību, Sakramentu, absolūciju, desmit baušļus, Mūsu Tēvs lūgšanu, labos darbus, visas kārtas un visu pārējo. Un, ja kaut kur vēl atrodams kāds trūkums vai kāds nerīkojas godīgi, viņš var tikt nosodīts ar Dieva vārdu, lai atkal labotos un atgrieztos uz pareizā ceļa.

Jo noteikti atradīsies daži tādi, kas pareizi un šķīsti saglabā vārdu un Sakramentu un patiesi tic un lūdz. Tādi cilvēki – lai slavēts Dievs! – ir arī mūsu vidū, un mēs pavisam droši varam secināt: ja šeit nebūtu patiesās baznīcas, mums nebūtu nekā no šīm lietām. Tātad arī mūsu vidū noteikti ir patiesi baznīcas locekļi un svētie. Un, ja līdzās viņiem sastopami arī pasaules bērni (kā tas ir bijis visās vietās un visos laikos), kuri netic un nedzīvo kristīgu dzīvi, – tādēļ jau ne ticība, ne Kristība vai mācība nevar kļūt nepareiza, nedz baznīca aiziet postā; dārgums, ko esam saņēmuši, paliek vesels un nebojāts; un Dievs var dot savu žēlastību, ka daži atraisās no savas neticības un nekrietnās dzīves, lai nāktu pie šī dārguma un labotos.

Turpretī pie tiem, kam nav šī dārguma, proti, vārda un atziņas, nav un nevar būt kristīgās baznīcas, nedz tās locekļu; tādēļ arī viņi nevar pareizi ticēt, nedz pareizi lūgt, nedz arī darīt īstus labos darbus, kuri būtu tīkami Dievam. Tā nu visa viņu dzīve Dieva priekšā ir veltīga un nolādēta, kaut arī tie daudz lielās ar Dievu un baznīcu un pasaules priekšā viņu īpašā, svētā dzīve vai izcilie tikumi un gods tiek daudz vairāk ievēroti un slavēti nekā īstu, godīgu kristiešu dzīve.

Jo ir skaidrs, ka ārpus Kristus baznīcas nav ne Dieva, ne žēlastības un pestīšanas, – kā Sv. Pāvils iepriekš lasītajā vēstulē, Ef. 4:5, sacījis: “.. viens Kungs, viena ticība, viena Kristība..” Un Ap. d. 4:12: “.. jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”

Tātad, slavēdams kristiešus, Sv. Pāvils raugās nevis uz novirzienu veidotājiem un epikūriešiem, nedz arī uz citiem, kas tik atklāti rada apgrēcību kristiešu vidū – kā tas, kurš dzīvoja ar sava tēva sievu (1.Kor.5:1) –, bet viņš skatās un redz, ka ir vēl saglabājies mazs pulciņš, kuram ir šķīstais Dieva vārds, ticība, Kristība, Sakraments (lai arī šo ļaužu vidū atrodas daži viltnieki un ļaundari). Lai cik maz ir patiesu kristiešu, viņu dēļ te ir atrodama neizsakāmā bagātība, par kuru iepriekš runāts. Tā varētu saglabāties arī trijos vai četros kristiešos (ja vairāk viņu nebūtu) – gluži tāpat kā simtos un tūkstošos. Jo tā, ka kristiešu nav daudz, ir nevis Evaņģēlija, tā sludinātāju vai baznīcas, bet viņu pašu vaina – te vainīgi klausītāji, kas aizbāž savas ausis un nocietina sirdis.

Redzi, tā Sv. Pāvils šeit lieliski slavējis un aprakstījis kristīgo baznīcu, parādīdams, kur uz šīs zemes tā atrodama un kādus nenovērtējamus dārgumus un dāvanas saņēmusi no Kristus. To dēļ baznīcai pienākas pateikties Kristum un slavēt Viņu – gan, apliecinot savu ticību, gan ar visu savu dzīvi. Nu Sv. Pāvils noslēdz šo vēstules daļu un saka:

“Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.”

Ko Kristus jūsos ir iesācis un jums jau devis, tajā Viņš arī noteikti uzturēs jūs līdz galam un mūžīgi – ja vien jūs paši neatkritīsiet un neatteiksieties no tā visa savas neticības dēļ. Jo Dieva vārds jeb apsolījums, kas jums dots, un Viņa darbs, kas jūsos tiek paveikts, nav nepastāvīgs kā cilvēku vārdi un darbi, bet ir droša, nemainīga, dievišķa patiesība. Tā kā jums ir dots šis dievišķais aicinājums, jums jārod tajā mierinājums un stiprinājums un droši uz to jāpaļaujas.