Dažas problēmas attiecībā uz tiesas spriedumiem

Jau pieminējām, ka nepieciešams novilkt robežu starp pareizo un nepareizo. Tas jādara ne tikai taisnības, bet arī godprātības dēļ. Pēdējais apzīmējums mums skaidri pasaka, kas par lietu. Stingri ņemot, pilnīgu taisnību nevar panākt nekad. To parādīs kāds ļoti vienkāršs piemērs.

Ja vienā pilsētā katru mēnesi nozog simts divriteņu, no tiem atpakaļ atgūst varbūt kādus trīsdesmit vai četrdesmit. Ja pieņem, ka vainīgie ir kādi divdesmit zagļi, ko nogādā tiesā, varbūt tikai piecpadsmit tiks notiesāti, bet pārējie pieci – atlaisti pierādījumu trūkuma dēļ. Ja tā notiek, tad jāteic, ka šajā pilsētā netiek nodrošināta taisnība, un, iespējams, ka arī paši pilsoņi par to pastāvīgi sūdzas. Tā ir taisnība, un tomēr policija, prokurori un tiesas veic lielu darbu, nevis lai sasniegtu pilnīgu taisnību, bet lai atšķirtu, kas ir un kas nav pareizi. Papildus izglītojošajam darbam mājās un skolās arī minēto varas iestāžu darbs sniedz mums pamudinājumu, dzīvojot sabiedrībā, klausīt likumam, būt godīgiem, taisnīgiem un godprātīgiem.

Šeit daudzi protestēs, sacīdami: vai sabiedrība, kurā, piemēram, tikai desmit vai divdesmit procentu visu zagļu un varbūt tikai piecdesmit procentu slepkavu tiek noķerti un notiesāti, var būt taisnīga? Mums jāatbild: kādas citas iespējas var piedāvāt? Kopumā tikai divas: vai nu mums visiem jānožēlo izdarītais, jāmaina sava dzīve, lai mēs kā pilsoņi labāk ievērotu likumus, vai arī mums pavisam jāpalielina patrulējošo policistu, uzraugu, sargu, prokuroru, tiesnešu un tiesu skaits. Tas maksās milzum daudz naudas. Tā mēs varēsim samazināt noziegumu daudzumu īsā laika posmā. Taču ilgākā laika posmā sabiedrība nonāks lielā trūkumā: visiem iedzīvotājiem būs jāsedz augstās policijas spēku un tiesu sistēmas uzturēšanas izmaksas. Un kādas tad būs iedomātās “priekšrocības”?

Daudzajās “policijas valstīs” to zina. Daudzie policisti, sargi, uzraugi utt. saņem ļoti mazu algu, jo viņu ir ļoti daudz, un daudzos gadījumos viņi kļūst par jauniem noziedzniekiem, aplaupot savus nabaga līdzpilsoņus. Viņi var ikvienu nepatiesi apvainot kādā pārkāpumā, un krāpšana un kukuļošana var kļūt par pierastu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Galu galā jāsaka, ka sabiedrībai, kas veidojas pašcieņas, paklausības likumam un savstarpējas palīdzības garā, nav citas izejas.

Agrāk, runājot par sodiem, bieži uzsvēra “iebiedēšanas efektu“. Uzskatīja, ka sodam jābūt “bargam”, arī fiziski. Mūsdienās iesaka rīkoties citādi, lai gan iebiedēšanas efekts zināmā mērā paliek. Pārkāpējiem jāsaprot, ka noziegumi nav tā vērti, “noziegums neatmaksājas”. Ja pašam notiesātajam to ir pagrūti saprast, tad vismaz visiem, kuriem kārojas izdarīt noziegumus, jāsaprot: ilgā laika posmā tas neatmaksājas, kā arī tas ir necienīgs veids, kā risināt savas problēmas.

Mūsdienās vēl nav panākti uzlabojumi dažu cietumu un notiesāto problēmu risinājumā. Daudzi cietumnieki laiku pa laikam atgriežas ieslodzījuma vietās, un daži no viņiem kļūst par speciālistiem jaunpienākušo apmācīšanā kā vecos, tā jaunos netikumos un viltībās. Tādējādi cietumi bieži kļūst par azartspēļu un narkotiku biznesa centru. Tas liek atbildīgajām varas iestādēm un daudzām brīvprātīgajām organizācijām veikt reformas un iespēju robežās meklēt ieslodzījuma alternatīvas. Bez šaubām, vislabāk ir informēt plašu sabiedrības loku, lai pēc iespējas vairāk cilvēku jau jaunībā izlemtu: es dzīvošu tā, lai gadījumā, ja mani iesloga cietumā, tas nenotiek manis izdarīta nozieguma dēļ.

Cilvēki, kas bijuši notiesāti ar naudas sodu vai ieslodzījumu, pēc soda izciešanas bieži mēdz teikt, ka viņi ir “izpirkuši” savu noziegumu. Tas nav pareizs notikušā raksturojums. Iespējams, ka viņi nav atmaksājuši ne graša no nolaupītās naudas, un, ja viņi ir slepkavas, protams, viņi nespēj atjaunot noslepkavotā dzīvību. Ar iepriekšminētajiem vārdiem viņi vēlas teikt: sabiedrība ir sodījusi mani, uzliekot man šo sodu, es to esmu izcietis, un tagad es un sabiedrība esam kviti, rēķini ir nokārtoti. Lai gan tā ir visai vienkāršota izpratne, tajā ir kāds patiesības grauds. Ja sodu izcietušais vēlas teikt, ka lieta ir “nokārtota”, viņš ar to var domāt, ka “vecais ir pagājis un, redzi, atnācis jaunais”, viņš ir guvis mācību un, iespējams, vēlas sākt jaunu dzīvi. Tieši tāds ir pārkāpēju sodīšanas mērķis: cilvēka pāraudzināšana dzīvei cilvēciskā sadraudzībā. Daudzviet mēs esam tālu no tā, taču tiekties šajā virzienā ir mūsu visu nerakstīts pienākums. Kristiešiem šajā lietā jābūt priekšpulkā.

Nāvessods

Visbiežāk sastopamais arguments par labu šim soda veidam ir tāds: tas ir spēcīgs iebiedējošs faktors. Šeit nolūks ir atturēt citus no slepkavībām un citiem smagiem noziegumiem, parādot, ka šādi likuma pārkāpēji zaudē dzīvību. Šis paskaidrojums tomēr neiztur kritiku, ja paskatāmies uz valstīm, kurās praktizē nāvessodu: kriminālās situācijas rādītāji nav zemāki kā citās valstīs, drīzāk gan augstāki. Vai nāvessods tajās ir kalpojis par iebiedējošo faktoru?

Turklāt vairumā civilizēto valstu uzskata, ka atņemt noziedzniekam dzīvību ir zemisks un ārkārtīgi nepiemērots veids, kā mēģināt labot sliktu raksturu. Ir daudzi labāki veidi. Daudzi ir iznākuši no cietumiem un jauniešu kolonijām ar izmainītu raksturu. Tas ir ļoti cerīgi. Jau dažas šādas veiksmes atsver desmitiem cilvēku, kas bieži uzturas cietumā un turpina radīt problēmas. Turklāt, cilvēkam, arī noziedzniekam, ir nemirstīga dvēsele. Kamēr ir dzīvība, arī šai dvēselei ir cerība. Pat tādu likumpārkāpēju var pāraudzināt un atjaunot, lai, runājot par viņu, citā, dziļākā nozīmē piepildītos jau iepriekš minētie vārdi: “Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17).