Daži paskaidrojumi ticības apliecību jauno tulkojumu sakarā
2004. gada 9. jūnijā LELB Sinodes dalībnieki tika iepazīstināti ar Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību jaunā tulkojuma projekta tekstiem. Pēc asām diskusijām Sinode konceptuāli pieņēma jauno tulkojumu projektu, taču uzticēja LELB mācītāju konferencei galējo lēmumu ticības apliecību tulkojuma pieņemšanā un apstiprināšanā. Tāpat Sinodes lēmumā tika uzsvērts, ka līdztekus darbam mācītāju konferencēs un to sagatavošanā, būtu arī nepieciešams informēt draudžu locekļus par paredzamajām izmaiņām un to būtību un veicināt domu apmaiņu par jaunajiem ticības apliecību tulkojumiem. Tāpat būtu jāīsteno arī domu apmaiņa ar LELBĀL, lai, ja iespējams, nonāktu pie vienotiem ticības apliecinājumu tekstiem abās baznīcās.
Vispirms mazliet par jaunā tulkojuma tapšanas vēsturi.
Jau pirms vairākiem gadiem LELB teologu vidū atsākās diskusijas par dažām ticības apliecību frāzēm un to iespējamiem tulkojumiem: kā būtu labāk – nokāpis mirušo valstībā vai nokāpis ellē; uzņemts debesīs vai uzkāpis debesīs. Šiem jautājumiem tika veltītas vairākas mācītāju konferences un pieņemts lēmums turpmāk apliecināt ticības apliecībās: nokāpis ellē un uzkāpis debesīs. Tomēr tas nenovērsa visas nesaskaņas un lietojuma atšķirības, jo tās bija arī citās ticības apliecību daļās. Tādēļ tika pieņemts lēmums veikt jaunu Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību tulkojumu un tika sasaukta īpaša teoloģiska komisija šī darba īstenošanai.
Sākotnēji komisijas darbā piedalījās LELB arhibīskaps Dr. Jānis Vanags, Lutera akadēmijas rektors Dr. Reinhards Slenska, LU Teoloģijas fakultātes dekāns Dr. Juris Cālītis, mācītāji Ivo Grantiņš, Elijs Godiņš, Aleksandrs Bite u.c. Visās komisijas sēdēs piedalījās pārsvarā gan tikai LELB arhibīskaps Dr. Jānis Vanags, Lutera akadēmijas rektors Dr. Reinhards Slenska un mācītājs Aleksandrs Bite.
Jaunā tulkojuma projekts tika apspriests LELB mācītāju konferencē un principā akceptēts, bet, tā kā galavārds tik svarīgā jautājumā pieder LELB Sinodei, jaunais tulkojums tika nodots Sinodes apspriešanai 2004. gada 9. jūnijā.
Diskusijas par jaunajiem tulkojumiem galvenokārt skāra dažus jautājumus, kurus īsumā gribētu apskatīt un komentēt.
Daļa diskusiju par jaunajiem tulkojumiem saistītas ar valodas un stila jautājumiem. Piemēram, jaunajos tulkojumos paredzēts līdzšinējo nākotnes formu nāks [tiesāt dzīvos un mirušos] aizvietot ar tagadnes formu nāk. Nīkajas TA sengrieķu oriģinālā ir lietots tagadnes divdabis, šis pats vārds, domājams, lietots arī Apustuļu TA sākotnējā grieķu versijā, no kuras cēlies mums zināmais latīņu teksts. Tulkošanas komisijai šķita labāk šo oriģinālo formu atveidot ar darbības vārda ilgstamības tagadnes formu, kas dinamiskāk un aktuālāk izsaka Kristus otrās atnākšanas gaidīšanas spriegumu. Šāds lietojums, kad tagadnes forma var daudz dinamiskāk izteikt nākotni nekā nākotnes forma, ir parasts latviešu valodai. Piemēram, ja kāds vēl pirms uzsāktas darbības saka “es nāku”, tad tas daudz dinamiskāk izsaka nākotnes darbību nekā nākotnes forma “es nākšu”, kas varētu attiekties arī uz kādu vēlāku darbību nenoteiktā nākotnē.
Pie valodas un stilistisko izmaiņu grupas pieder arī jaunais tulkojuma variants – cietis, Poncijam Pilātam valdot (Apustuļu TA) vai sists krustā, Poncijam Pilātam valdot (Nīkajas TA) neveiklā un arhaiskā zem Poncija Pilāta vietā.
Nākamā izmaiņu grupa ir saistīta ar dažādiem tulkojuma precizējumiem. Piemēram, jaunie tulkojumi paredz latviskajai kultūrvidei pārāk pieskaņoto aprakts aizstāt ar piemērotāko guldīts kapā, kas daudz labāk atbilst teksta oriģinālam un evaņģēliju aprakstiem.
Tāpat Apustuļu TA jaunajā tulkojumā ieviesti atšķirīgi Dieva Tēva titulu apzīmējumi. Pirmajā artikulā lietots – [es ticu uz .. Tēvu,] Visuvaldītāju, bet otrajā artikulā – [sēž pie Dieva], visuvarenā [Tēva].. utt. Lai gan latīņu versijā abos gadījumos lietots viens un tas pats vārds omnipotens, grieķu oriģinālversijas rekonstrukcijā lietoti atšķirīgi grieķu vārdi παντοκράτωρ [pantokratōr] – Visuvaldītājs un παντοδύναμος [pantodynamos] (visuvarenais). Tas saistīts ar to, ka latīņu valodā nav tādu valodas līdzekļu ar kuriem būtu iespējams izteikt šo nozīmīgo šķīrumu (latīņu valodā ir tikai viens vārds – omnipotens, līdzīgi arī angļu valodā – Almighty). Taču baznīcas tēvi, sastādot ticības apliecības, pirmajā artikulā (arī Nīkajas TA) visdrīzāk ir gribējuši uzsvērt to, ka Tēvs nav tikai Radītājs, bet arī Visuvaldītājs, kas aktīvi uztur un pārvalda savu radību. Savukārt otrajā artikulā tie gribējuši uzsvērt paaugstinātā Kristus statusu un autoritāti, par kuru nav nekā augstāka, proti, ka Viņš sēž pie Dieva, visuvarenā Tēva, labās rokas. Tā kā latviešu valodā atšķirībā no latīņu un angļu valodas ir iespējams atveidot šo būtisko niansi, tulkojuma komisija nolēma to izmantot.
Tāpat pie šīs pašas izmaiņu grupas pieder Apustuļu TA tulkojuma precizējumi, saskaņojot ar apliecības oriģināltekstu. Piemēram, jaunajā tulkojumā mēs lasām – Viņa vienīgo Dēlu (Dieva vienpiedzimušā Dēla vietā), kā arī izlaists vārds vienu [svētu ..Baznīcu] TA trešajā artikulā, kas ienācis latviešu tulkojumā no kādas senas viduslaiku vācu tulkojuma versijas, ko pārņēmuši savā lietojumā jau reformācijas tēvi.
Trešā izmaiņu grupa saistīta ar teoloģiski nozīmīgiem un noslogotiem terminiem un idejām. Visdedzīgākās diskusijas izraisīja tieši šīs jauno tulkojumu daļas.
Nīkajas ticības apliecības trešais artikuls jaunajā tulkojumā noslēdzas ar un dzīvi nākošajā mūžībā (iepriekš tika lietots tulkojums nākamajā pasaulē). Ticības apliecības sengrieķu oriģinālā mūžības apzīmējumam ir lietots vārds αἰών [aion], kas ietver sevī galvenokārt laika, bet arī telpas dimensiju, un ir diezgan tuvs tādai latviešu vārda laikmets izpratnei, kas ietver sevī arī notikumus un telpu, kuros attiecīgā laikmeta laika dimensija īstenojas. Taču savā pamatnozīmē vārda aions grieķiskā nozīme sevī ietver arī kādu būtisku niansi, ko neparedz bibliskie priekšstati par mūžību. Vārds aions grieķu izpratnē paredz ciklisku laika izpratni, saskaņā ar kuru laiks sastāv no laikmetu jeb aionu ķēdes, kur aioni nomaina cits citu. Tādējādi, aionisks jeb mūžīgs grieķu izpratnē bija tāds, kurā aioni nomaina viens otru nepārtrauktā laika ritumā. Līdzīga izpratne rodas, lietojot arī latviešu vārdu laikmets.
Taču te jāņem vērā, ka ar grieķu vārdu aions gan senajā VD grieķu tulkojumā – Septuagintā (III gs pirms Kristus) –, gan pirmkristīgajā laikmetā ir ticis tulkots Bībelē lietotais senebreju vārds עוֹלָם [ōlām], kas reprezentē pavisam citu mūžības izpratni. Šis senebreju vārds apzīmē tādu mūžības izpratni, kas stāv pāri laika ritumam un laikmetu nomaiņai. Bibliskā laika izpratne, atšķirībā no grieķu laika izpratnes, ir lineāra. Bibliskajā izpratnē laikam ir konkrēts sākums (radīšana) un noslēgums (mūžības iestāšanās eshatonā jeb laiku beigās). Mūžība jeb ōlām nav nepārtraukta laika ilgstamība vai dažādu laikmetu summa, bet pēc savas būtības pavisam atšķirīga, pāri laikam un laikmetiem pacelta un nemainīga realitāte – pilnīga un dievišķa.
Kristīgajā izpratnē šī realitāte ir bijusi vairāk saistīta ar tādiem jēdzieniem kā mūžība, mūžīgā dzīvība nekā ar jēdzieniem pasaule, nākamā pasaule (kā iepriekšējā Nīkajas TA tulkojumā). Protams, ar baznīcas mācību un tradīciju saaugušie, apliecinot: “Es ticu uz .. dzīvi nākamajā pasaulē”, automātiski koriģē savu izpratni un saskaņo to ar Apustuļu TA “mūžīgo dzīvošanu”. Tomēr jāapzinās, ka vārda pasaule nozīme kristīgajā teoloģijā ir drīzāk negatīva (grēks, grēcīgā pasaule) vai arī neitrāla un cieši saistīta ar šī laika eksistenci, nozīme. Tādēļ tulkošanas komisija nolēma jaunajā Nīkajas TA izmantot vārdu mūžība nevis pasaule.
Jautājums, kas šajā sakarā varētu būt aktuāls, ir – kādā veidā šo mūžības ideju labāk izteikt? Iespējams, ka nākošā mūžība skan mazliet neparasti, varbūt pat nedaudz neveikli. Tādēļ varētu turpināties diskusijas par citiem izteiksmes variantiem, piemēram: dzīvi mūžībā, kas/kura nāk vai vienkārši – dzīvi mūžībā.
Vēl diskusijas izraisīja Apustuļu TA tulkojumā lietotā frāze svēto kopību, kas lietota svēto sadraudzes vietā. Tulkošanas komisijas viedoklis bija tāds, ka vārds sadraudze vairāk ataino moderno izpratni par saviesīgās dzīves kopšanu draudzē (piem., sadraudzības vakari utt.) nekā to sakramentālo un sakrālo vienotību jeb kopību, ko ar vārdu κοινονια [koinonia] ir vēlējušies izteikt ticības apliecības sastādītāji.
Apspriežot Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību jauno latviešu tulkojumu variantus, protams, viskarstākās diskusijas izraisījis vārds katoliska [Baznīca], kas jaunajā tulkojumā, atveidojot oriģināla grieķu vārdu καθολική [katholikē], piedāvāts vispārēja vai kristīga vietā. Lielā pretestība, ar ko satopas šis piedāvājums ir labi saprotama, jo vārds katolisks ļoti daudzu cilvēku apziņā cieši saistīts ar Romas katoļu baznīcas, t.i., ar konkrētas konfesijas apzīmējumu. Tādēļ pilnīgi likumsakarīgi daudziem jaunais tulkojuma variants, kur lietots vārds katoliska, varētu šķist kā tuvināšanās mēģinājums Romas katoļu baznīcai vai pat kā apgalvojums, ka tikai Romas katoļu baznīca ir vienīgā patiesā Kristus baznīca. Jāteic, ka šādu pārpratumu vēl īpaši vairo divas lietas: (1) Romas katoļu baznīcas centieni attiecināt vārdu savienojumu katoliskā baznīca vienīgi uz sevi (piem., nesen klajā nākušais Katoliskās Baznīcas katehisms) un (2) agrāko gadu tradīcija latviešu luterāņu baznīcā vairīties no vārda katolisks lietojuma tā patiesajā nozīmē. Lai labāk aptvertu šīs problēmas risinājuma iespējas, vispirms būtu jānoskaidro vārda katolisks patiesā nozīme.
Vārds katolisks cēlies no sengrieķu vārda καθολικός [katholikos] un ieviesies daudzu tautu valodās. Šķiet, ka lielākā problēma, kas ar šo vārdu vienmēr bijusi saistīta, ir nespēja atrast tam pietiekami atbilstošu tulkojumu (vismaz mūs interesējošajai šī vārda nozīmei) nevienā valodā. Ar šo problēmu visvairāk ir iznācis saskarties baznīcas tēvu darbu tulkotājiem, kas būtu arī uzskatāmi par nozīmīgākajiem ekspertiem šajā jomā. Ļoti būtisku komentāru par vārda katholikos nozīmi mēs lasām hrestomātiskajā baznīctēvu darbu angļu tulkojuma izdevumā Roberts, Alexander and Donaldson, James, “Nicene and Post-Nicene Fathers” (38 sējumos). Kādā tulkotāja zemsvītras piezīmē tiek uzsvērts, ka baznīctēvi šo vārdu īpaši lietojuši pareizās ticības jeb ortodoksijas nozīmē, tādēļ tulkotājs izmanto vārdu ortodokss kā vislabāko tulkojumu vārdam katholikos.
Grieķu vārds katholikos ir saliktenis no kath’ un holou, ko burtiski varētu tulkot “saskaņā ar veselumu”, “saskaņā ar visu”. No tā arī radusies izpratne par to, ka katoliska ticība ir tāda, kas ir saskaņā ar visu mācības kopumu un kas atbilst šīs mācības veselumam arī visās tās atsevišķajās daļās.*. Šo pašu izpratni bija saglabājusi viduslaiku baznīca, un no tās to pārņēma arī reformācijas baznīca. Tas vislabāk atklājas pirmsreformācijas tradīcijā, kad ticības apliecību tulkojumos vārdu katoliska aizvietoja ar vārdu kristīga, tādējādi uzsverot baznīcas ortodoksumu, ko vēlāk pārņem arī luteriskā reformācija.**
Visvairāk pārpratumu mūsdienu ticības apliecību tulkojumos dažādās valodās radījuši mēģinājumi atveidot šajās valodās vārda katholikos citas, atvasinātās, nozīmes: vispārējs, universāls. Arī latviskās tulkošanas tradīcijā pēdējos gadu desmitos ir parādījies tulkojums vispārēja baznīca, taču šāds tulkojums nav īsti korekts. Vārds vispārējs izsaka to, kas attiecas uz visiem, visu, aptver visus (piem., vispārēja karaklausība, vispārēja mobilizācija, vispārējie dziesmu svētki), kas vārdu savienojumā vispārēja baznīca var radīt un rada maldinošu priekšstatu par to, ka ir kāda organizācija (baznīca), kas ietilpina sevī maksimāli plašu, vispārēju, vai neierobežotu reliģisku pārstāvniecību (atšķirīgas konfesijas, novirzienus vai pat reliģijas). Taču šāda izpratne mūs noved krasā pretrunā ar to, kā baznīcas tēvi izprata baznīcas katolicitāti jeb katoliskumu. Viņu katolicitātes izpratne bija saistīta nevis ar dažādu viedokļu un novirzienu maksimālu aptveršanu vai summēšanu, bet gan ar mācības un ticības precīzu, striktu un norobežojošu definēšanu atbilstoši visam doktrīnas kopumam un katrai no tās atsevišķajām daļām. Baznīcas katolicitāte baznīctēvu izpratnē paredz nevis zemu, bet gan maksimāli augstu doktrinālo identifikācijas pakāpi.
Turklāt visai bieži nākas sastapt arī gudrus un pat teoloģiski izglītotus ļaudis, kas neizšķir divus radniecīgus, bet tomēr atšķirīgus vārdus – vispārējs un vispārīgs, un runā par kādu vispārīgu baznīcu. Tas iepriekšminēto maldīgo izpratni vēl tikai padziļina, jo vārds vispārīgs nozīmē tādu, kas neiedziļinās detaļās (piem., vispārīgs apskats, vispārīgas zināšanas, vispārīgs priekšstats utt.).
Protams, ieviest ticības apliecību latviešu tulkojumā vārdu katolisks būtu liela uzdrīkstēšanās un zināms risks. Tomēr jāpiezīmē, ka Latvijas luterisko teologu vidū jau ir nostiprinājusies konsekventa tradīcija nošķirt katolisks (lietojot šī vārda pamatnozīmi, kas saistīta ar baznīcas ortodoksumu) un katoļu jeb Romas katoļu (attiecinot uz konkrēto vēsturisko konfesiju). Taču draudžu locekļu vidū, jāatzīst, ka vismaz sākumā varētu rasties vērā ņemami pārpratumi.
Manuprāt, sakarā ar šo problēmu būtu divas pieņemamas alternatīvas pieejas: ofensīvā un konservatīvā.
Ofensīvā jeb uzbrūkošā pieeja būtu ieviest un lietot vārdu katolisks un censties “atkarot” šī vārda pamatnozīmi, nošķirot un pretnostatot katolisks un Romas katoļu, atkal un atkal atgādinot, ka tās ir divas visai atšķirīgas lietas. To, ka tas ir principā iespējams, parāda citu valodu (piem., angļu un vācu) veiksmīgā pieredze vārda katolisks lietošanā. Protams, šāda pieeja prasītu vairāk laika, resursu un mērķtiecīgas neatlaidības.
Konservatīvā pieeja būtu atgriešanās pie senās un pārbaudītās tradīcijas aizstāt vārdu katoliska ar kristīga, kas samērā veiksmīgi dublē vārda katoliska pamatnozīmi ticības apliecību lietojumā. Te gan dažus prātus vajadzētu nomierināt kāda pārpratuma sakarā. Šķiet, ka mēģinājums atteikties no tradicionālā latviešu ticības apliecību varianta [Es ticu uz .. svētu] kristīgu baznīcu/draudzi un ieviest kādus citus tulkojuma variantus ir saistīts ar kļūdainu uzskatu par to, ka tulkojumu kristīga ieviesuši reformācijas tēvi, lai norobežotos no katoļu baznīcas. Tādējādi reformācijas tēvi esot izkropļojuši tradicionālos TA tekstus. Taču tas nebūt nav tā – jau tradicionālajās viduslaiku vācu versijās bija lietots christliche Kirche latīņu ecclesiam catholicam vietā. Reformācijas laikā šī tradīcija bija tik izplatīta, ka tā vienkārši tika pieņemta bez kādām izmaiņām.
Taču, manuprāt, pilnīgi noteikti būtu noraidāmi tulkojuma varianti [Es ticu uz .. svētu] vispārēju vai universālu baznīcu, kas gan būtu parocīgs un veikls veids kā izdabāt mūsdienu visplašākās nozīmes ekumenismam, taču būtu pretrunā ar to izpratni par baznīcas katolicitāti jeb katoliskumu, kāda bija tēviem, veidojot ticības apliecību tekstus.
Tie īsumā ir galvenie jautājumi, kas būtu uzsverami jauno ticības apliecību tulkojumu sakarā. Protams, tajos ir vēl daudz citu izmaiņu, taču rūpīgs un detalizēts tulkojumu salīdzinājums prasītu daudz plašāku apskatu. Nobeigumā gribētu īsumā pieminēt vēl pāris, manuprāt, diezgan svarīgus jautājumus, kas skar jauno tulkojumu.
Pirmais no tiem skar kādu senu trinitāru diskusiju, kas saistīta ar frāzi ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas (Apustuļu TA) vai iemiesojies no Svētā Gara un Jaunavas Marijas (Nīkajas TA). Lai neradītu maldīgu priekšstatu par to, ka TA izsaka domu, ka Jēzus Kristus ir Svētā Gara nevis Dieva Tēva dēls, senās ticības apliecību latīņu versijas lieto atšķirīgas prepozīcijas attiecībā uz Tēvu un Svēto Garu, kā arī uz Marijas personu (Apustuļu TA: conceptus est de Spiritu Sancto, natus ex Maria virgine; Nīkajas TA: ex Patre natum .., incarnatus est de Spiritu Sancto ex Maria virgine). Šī atšķirība ir ņemta vērā iepriekšējā Nīkajas TA tulkojuma versijā: .. un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas. Nevaru apgalvot, ka tas ir labākais risinājums, taču būtu vērts diskutēt – vai un kā šo niansi atveidot jaunajā tulkojumā.
Otrs jautājums ir saistīts ar jauno tulkojumu labskanīgumu. Te varētu vēl runāt par vārdu kārtību dažās frāzēs (piem., Nīkajas TA: sists krustā – pārāk daudz līdzskaņu pēc kārtas, tādējādi veidojas nelabskanīgs vārdu savienojums, tādēļ varbūt labāk kā iepriekš – krustā sists) kā arī par citiem valodas normas un gaumes jautājumiem.
* – Piemēram, Justīns Martīrs savā dialogā ar jūdu Trifonu (39.5) pretnostata katoļus herētiķiem, sacīdams, ka katoļi ir tie, kas ir “apmācīti visā patiesībā”.
** – Herr Omnis – Lutera Šmalkaldes artikulu sadaļā par Baznīcu (III daļa, XII, 2) vācu tekstā rakstīts: “[Denn also beten die Kinder:] “Ich glaube eine heilige christliche Kirche.”” (“[Jo tā lūdz bērni:] “Es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu,””) – bet latīņu versijā: “Credo sanctam ecclesiam catholicam sive Christianam” (“Es ticu uz svētu katolisku jeb Kristīgu baznīcu”).
Ieskaties