Debesu valstības noslēpums

Dievs vēlas, lai mēs būtu labās bērnu attiecībās ar Tēvu, tādēļ iesāk šo lūgšanu ar vārdiem “mūsu Tēvs”. Ja mēs saimē esam kalpa stāvoklī, Viņš būs neapmierināts, ja izpildīsim tikai savu pienākumu un darīsim savus darbus un kalpošanu.

Nē, tādiem Viņš saka: “Es jūs nekad neesmu pazinis. Jūs esat pravietojuši Manā Vārdā. Jūs esat varenus darbus darījuši. Tomēr Es jūs nepazīstu.” Kristus vēlas, lai Viņa ticīgie arvien paliktu pirmajā mīlestībā. Tātad mēs saprotam lūguma nolūku, ka pirmās mīlestības uzturēšana ir atkarīga no nemitīgas grēku piedošanas saņemšanas. Tas ir vajadzīgs šīs dzīvības uzturēšanai un palikšanai pirmajā mīlestībā.

Lai vēl skaidrāk to ieraudzītu, vēlreiz jautāsim par žēlastības stāvokļa pastāvību. Viss Dieva vārds skaidri rāda, ka ticībā Kristum mēs esam nemitīgā žēlastībā, kura nezūd un paliek nemainīga, par spīti mainīgajai dievbijībai. Viņa žēlastība pār mums ir tik augsta, cik augstas ir debesis pār zemi (Ps.103), un tā pastāvīgi valda pār pasaules mainību. Slava mūsu Kungam! Svētie Raksti skaidri māca, ka tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas (Rom.8:1), jo šiem ļaudīm Dievs nepielīdzina viņu grēkus (Rom.4:8). Vai redzi un dzirdi? Diemžēl tūkstošiem cilvēku kristietībā to nesaprot un netic žēlastības valstībai virs zemes, kur grēki netop pielīdzināti. Pravietis Jesaja ir sacījis: “Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti” (Jes.33:24).

Tūkstošiem apgaismotu cilvēku diemžēl nezina, ka kristīgā baznīca dzīvo divās garīgās valstībās. Pirmkārt, likuma valstībā, kur viss nāk pēc nopelniem, kā saka apustulis: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna” (Rom.4:4). Kristus saka, ka tie, kas ir panesuši dienas svelmi un darba nastu vīna kalnā, nesaņēma nekādu žēlastību, bet tikai savu nopelnu jeb dienas algu, jo turējās pie saviem darbiem (Mt.20:1-16). Šādi cilvēki Pāvila Vēstulē galatiešiem ir saukti par kalpiem, vergiem, kalpones bērniem, kas saņem tikai pelnīto.

Otrkārt, ir žēlastības valstība, kur nekas nenotiek pēc nopelniem. Gan labajos, gan sliktajos brīžos tās piederīgie dzīvo nemitīgā žēlastībā, jo viņu Aizstāvis ir panācis, ka tie netiek tiesāti pēc Bauslības un viņu grēki netiek pieskaitīti un sodīti. Apustulis Pāvils saka: “Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo attaisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku” (Rom.4:5–8). Vēstulē galatiešiem viņi ir saukti par bērniem, dēliem un brīvās sievietes dēliem, kas arvien paliek namā un saņem mantojumu.

Ar šiem vārdiem par kalpiem un bērniem namā, īpaši lielajā, svarīgajā Ābrahāma namā (Gal.4:22-31), Pāvils norāda ļoti pamācošu stāvokli, ko daudzi diemžēl neievēro, – ka Dievs mūsu pašu ģimenēs ir licis izteiksmīgu piemēru tam, ko nozīmē žēlastības stāvoklis. Ir taču tā, ka ģimenes mīļotie bērni miesīgā ziņā bauda tādu žēlastību, ka pat pārkāpumu gadījumā tos netiesā un ka viņi saņem visu nepieciešamo bez maksas, lai cik maz tie strādātu. Tie saņem ēdienu un dzērienu, apģērbu un apkalpošanu, izguldīšanu un audzināšanu (kas daudzu gadu gājumā izmaksā ļoti dārgi), tomēr tie nepelna ne sīkumu, bet tikai saņem. Viņi nekad nepaliek parādā, bet, visbeidzot, daudzus gadus to visu baudījuši, saņem arī mantojumu.

Turpretī kalpi šajā namā ar smagu un uzticīgu darbu gādā par visām namam nepieciešamajām lietām. Ar viņiem tiek vests norēķins, tā ka beigu beigās tie pat var kļūt par parādniekiem, ja viņi gada laikā ir saņēmuši vairāk par noteikto algu. Un par mantojumu vispār nevar būt ne runas. Turpretī bērni ar visu savu patērēšanu un nekā nepelnīšanu nekad nekļūst par parādniekiem.

Vai tā nav īpaša, vērā ņemama kārtība? Kāpēc bērni nekad neko nav parādā? Tikai tādēļ, ka ar viņiem netiek vests norēķins. “Tie taču ir bērni,” par tiem mēdz teikt, un kas gan piestāda rēķinus bērniem, kamēr tie dzīvo savu vecāku maizē un ir bērna stāvoklī! Redzi, tāds ir arī debesu valstības noslēpums, kur ar bērniem nav nekādu rēķinu! Mūsu parāds vai brīvība no parāda ir atkarīga no tā, vai esam kalpi vai bērni, kalpones dēli vai brīvās sievietes bērni (Gal.4).