Denominācijas mūsdienās

Kādā veidā šī tendence, kuru Pāvils ar nožēlu apraksta 1. Kor. 1:10-17, izpaužas mūsdienu baznīcā? Par atbildi šim jautājumam daudzi zinātnieki tūdaļ piemin mūsu dalījumu denominācijās: “Katrs no mums saka: ‘Es turos pie Lutera’, vai ‘Es turos pie Kalvina’, vai ‘Es turos pie Veslija’, vai ‘Es turos pie Kristus baznīcas’”.*

Jāatzīst (un pat īpaši jāuzsver), ka Pāvila brīdinājums un nosodījums ir jāuzklausa it visiem kristiešiem, kuri šovinistiski lepojas paši ar savu denomināciju. Taču mēs nevaram vienkārši, bez kādiem ierobežojumiem novilkt paralēli no Pāvila teksta uz notiekošo mūsdienu denomināciju jomā.

Pirmkārt, analizējot situāciju, ir jāņem vērā, ka kristiešiem un baznīcām, dažkārt pretēji viņu gribai, birkas ir piekāruši tie, kas nav piekrituši viņu uzskatiem. Iespējams, ka tāda bija vārdu “kristietis” un “nācarietis” izcelsme Jaunās Derības laikmetā.** 1521. gadā Luters atgādināja Pāvila rakstīto 1. Kor. 1:10-17 un 3:4-6, 22, aicinādams:

Pirmkārt, es lūdzu, lai ļaudis neatsauktos uz manu vārdu; lai tie sauc sevi par kristiešiem, nevis luterāņiem. Kas ir Luters? Galu galā, mācība nav mana. .. Ne arī es tiku krustā sists kāda dēļ. .. 1. Vēstulē korintiešiem 3, Sv. Pāvils neļāva kristiešiem saukt sevi par Pāvila vai Pētera sekotājiem, bet gan par kristiešiem. Kādēļ gan man – nabaga smirdīgam tārpu baroklim – pienākas ka ļaudis sauc manā vārdā Kristus bērnus? Tā, nedariet, mani dārgie draugi; atteiksimies no visiem partejiskiem vārdiem un sauksim sevi par kristiešiem.

Tomēr kādas personas vārdā nosauktas denominācijas locekļiem nav obligātā kārtā jāzvēr uzticība it visiem šī indivīda uzskatiem, kā stāvošiem augstāk par Dieva Vārdu. Nekāds denominācijas nosaukums nenozīmē arī domstarpības ar citiem kristiešiem, kuri ir apliecinājuši evaņģēliju visā vēstures gaitā. Gluži pretēji, kāda indivīda vārds var tikt izvēlēts tieši tāpēc, ka šis cilvēks īpaši skaidri apliecinājis Evaņģēlija patiesību, un, iespējams, arī kā pretstatījums citiem, kuri Evaņģēlija vēsti apslāpējuši vai pat nolieguši.*** Tādos gadījumos “birka” varētu palīdzēt norādīt uz piekrišanu patiesajam Evaņģēlijam, kuru apliecinājuši visi ticīgie visos laikos. Piemēram, luteriskā baznīca, ar savu nosaukumu identificē sevi kā apliecinātāju vienai katoliskai ticībai, kura skaidri izteikta trīs ekumeniskās ticības apliecībās un luteriskajās Ticības apliecībās.****

Otrkārt, terminu “denominācija” nevajadzētu izprast tikai kā norādi uz tām pazīmēm, kuras atšķir vienu baznīcu no otras, neatzīstot to, kas baznīcai ir kopīgs ar vispārējo Baznīcu. Kristīgā denominācija joprojām pieder vienai vispārējai katoliskai baznīcai, un kā tādu to identificē pats tās nosaukums.

Treškārt, ir jāatzīst, ka atšķirības starp baznīcām bieži ir saistītas ar nozīmīgām doktrīnas un prakses atšķirībām, taču nav nekādu pierādījumu tam, ka frakcijas, kuras Pāvils apraksta 1. Korintiešu 1. pārstāvēja kādu doktrīnas vai prakses dažādību. Tas, kādā veidā Pāvils raksturo šo problēmu, norāda, ka šķelšanos bija izraisījusi personīgu simpātiju izrādīšana kādam no “līderiem pret paša gribu”: Pāvilam, Apollam, Kēfam vai Kristum (1. Kor. 1:12). Pāvils nosoda tādus grupējumus tāpēc, ka tiem nebija nekāda būtiska pamatojuma. Visu šo konfliktu bija izraisījis viena vai otra līdera sekotāju pārmērīgais entuziasms. Taču tālāk 1. Vēstulē korintiešiem Pāvils piemin “šķelšanos”, 11:18, tas pats vārds kā pantos 1:10 un 12:25), saistītu ar uzskatu atšķirību par Svēto Vakarēdienu, un Pāvils pat uzslavē tādu grupējumu eksistenci, rakstīdams: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā īstie” (11:19). Citādi sakot, šķelšanās atklāja, kuri no locekļiem bija palikuši uzticami, bet kuri – ne.***** Citā kontekstā arī pats Pāvils nevilcinājās paust stingru nostāju pret Pēteri un publiski viņu norāt, izraisoties nesaskaņām par baznīcas sadraudzību (Gal. 2:11-21).

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, jāatzīst, ka mūsdienu grupējumu un denomināciju eksistencē traģiski ir tas, ka kristīgajā pasaulē tik daudzi dažādos doktrīnas un prakses jautājumos ir novirzījušies no apustuliskā Evaņģēlija. Negods ir novirzīties no patiesības un baznīcas vienības atjaunošana nozīmētu, ka visām frakcijām ir jāatgriežas pie vienas katoliskas un apustuliskas ticības. Redzamo baznīcas orgānu apvienošanās nenozīmē ka līdz ar to tiks sasniegta atgriešanās pie vienības patiesā ticībā. Krusta vēsts, Jēzus Kristus Evaņģēlijs, definē kas ir baznīca un kādai šai baznīcai ir jābūt, lai tā paliktu Kristū. Pamatojoties Evaņģēlijā, Pāvils pavēlēja ekskomunicēt asinsgrēkā vainojamo vīru un aizliedza brāļošanos ar netikļiem (1. Kor. 5. nod.). Apustulis izskaidros Evaņģēlija saistību ar laulību un seksualitāti, Svēto Vakarēdienu, dievkalpošanu, gara dāvanām un sievietes lomu (1. Korintiešiem 6-14. nod.). Viņš atkārtos apustulisko tradīciju par augšāmcelšanos, bez kuras ticība ir velta (1. Korintiešiem 15. nod.). Tā Kunga un apustuļu evaņģēlijs tagad ir dokumentēts Rakstos. Mūsdienu denomināciju un draudžu, tāpat kā Korintas draudzes sadraudzības praksei ir jāpamatojas uzticībā šai autoritatīvajai mācībai. Neviens kristīgās ticības artikuls nedrīkst tikt atmests vai sagrozīts kā nebūtisks vai baznīcas vienotībai traucējošs.

Mūsdienu kristīgās pasaules fenomens, kurš visvairāk līdzinās situācijai Korintā, kā liekas ir tendence dievināt “izcilu” (vai pat ne tik izcilu) teologu, mācītāju vai evaņģēlistu. Tādas kustības spēj pieaugt līdz kulta apmēriem, darbojoties pat atsevišķi no jebkādas organizācijas vai personas. Šo domu ir lieliski noformulējis Carson:

Tas, kas Pāvilam liekas nepiedodams ir pieglaimīga un sargājoša attieksme pret vienu konkrētu līderi, kuras rezultāti ir savstarpēja sacensība, strīdi un greizsirdība. Netiešā veidā tas norāda, ka tik liela piekrišana piešķir vienai personai pārāk lielu lomu, kas robežojas jau ar dievišķu statusu. Pārdomājot ar vēsu prātu, mēs atceramies, ka lai gan daudzi kristīgie vadītāji patiesi sniedz lielu devumu mūsu garīgajā dzīvē un auglībā, taču jebkurā gadījumā vienīgi Dievs dāvā dzīvību un auglību, lai arī kādus līdzekļus Viņš izmanto šajā procesā. Nevienu kristīgo vadītāju nedrīkst godināt, ieklausoties viņā un slavinot ar tādu uzticību un padevību, kāda patiesībā pienākas vienīgi Dievam. Tas ir neprāts un muļķība, kurā atklājas visdziļākā neizpratne par patiesi kristīgu vadīšanu, un to savstarpējo palīdzību, kurā kristīgie vadītāji papildina viens otra darbošanos Dieva pakļautībā. Slēptā veidā tas protams, nozīmē arī to, ka kristīgajiem vadītājiem vajadzētu atturēties no tādas uzvedības, it kā tiem piederētu augstākā patiesība, vai visas dāvanas, vai ekskluzīva autoritāte un atklāsme. Mēs visi esam “tikai kalpi”. Mēs esam strādnieki un piederam Dievam.

Pats Pāvils rakstīja, ka ne viņš, ne Apolls paši par sevi nav nekas; visa godība pieder Dievam, kurš vienīgais liek savam Vārdam nest augļus (3:7; salīdz. 2. Kor. 12:11). Tas ir Gars kas vada visā patiesībā (Jņ. 16:13). Un šī patiesība ir atrodama vienīgi Jēzū (Ef. 4:21; salīdz. Kol. 2:3).

** – Lielākais vairums kristiešu piekritīs, ka baznīcas sadalīšanās ir traģiska un sagādā negodu, kurš kavē baznīcas liecību neticīgajai pasaulei, taču atrisinājums nav meklējams vienkāršā redzamo denominālo struktūru sapludināšanā. Kristīgās baznīcas atkal apvienošanai ir jānotiek caur Dieva vārdā pamatotu doktrinālu vienošanos.

*** – Lai gan Ap. d. 11:26 netiek teikts, kādā veidā šis nosaukums ir radies, taču iespējams, ka apzīmējumu “kristietis” sākotnēji lietoja neticīgie attiecībā uz ticīgajiem. Vārds “kristietis” atkārtojas arī Ap. d. 26:28 un 1. Pēt. 4:16. “Nacariešu sekta” bija nicīgs apzīmējums, kuru kristiešiem veltīja neticīgie ebreji (Ap. d. 24:5). “Nacarietis” kā kristieša apzīmējums ieviesās arī rabīniskajā ebreju valodā, un tas, kā arī atvasinātie vārdi modernajā ebreju valodā tiek lietoti attiecībā uz kristiešiem un kristīgo ticību. Vārdi “kristīgs” un “nacarietis” ir ietverti arī dažos mūsdienu denomināciju nosaukumos.

**** – Salīdz. Ap. d. 19:13. kur daži ebreji apsauc garus “tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina”, tādējādi identificējot Jēzu saskaņā ar patieso, apustuļa Pāvila sludināto Evaņģēliju, pretēji citiem, kuri attēlo Jēzu nepareizi. Dažkārt Pāvils pats attiecība uz patieso Evaņģēliju lieto vārdus “mans Evaņģēlijs” (Rom. 2:16; 16:25; 2 Tim 2:8), “Evaņģēlijs, kuru es esmu jums sludinājis” (1. Kor. 15:1; līdzīgi arī Gal. 1:11), vai “mūsu Evaņģēlijs” (2. Kor. 4:3; 1. Tes. 1:5; 2. Tes. 2:14). Šādi apzīmējumi ir noderīgi un pat nepieciešami, lai identificētu patieso Evaņģēliju un atšķirtu to no citu indivīdu pasludinātiem viltus evaņģēlijiem (salīdz. Gal. 1:6-9).

***** – Vārdu Lutherisch iesākumā lietoja Lutera ienaidnieki, taču vēlāk to sāka plaši izmantot arī viņa draugi un tauta kopumā. Ņemot to vērā, Luters negribīgi mainīja savu nostāju un piekrita sava vārda lietošanai attiecībā uz tiem, kuri apliecināja evaņģēlisko ticību. Pēc dažiem mēnešiem, 1522. gadā, viņš rakstīja:

****** -Salīdz. NIV tulkojumu pantam 11:19: “Nav šaubu, ka starp jums ir jābūt atšķirībām, lai atklātos, kuriem no jums ir Dieva atzinība”.