Desmit jauni baušļi – medusmaize
“Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu.” [2.Moz 33:3]
Kas te nupat ir noticies? Par ko iet runa? Kas kurp taisās doties?
Nu palasīsim nedaudz vēl no 2.Mozus grāmatas (32-34.nod.)
“Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.”
Runājot par Mozu mēs redzam lielu pravieti. Apbrīnojams cilvēks, kurš runājis uz Dievu un uz kuru Dievs runājis. Bet arī Mozus nav pārcilvēks un viņa svētuma ir daudz par maz lai ar to varētu pastāvēt Dieva vaiga priekšā. Tā vien šķiet, ka arī viņš Dieva apsolījumus redz tikai saistībā ar zemes lietām.
“Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: “Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu.”
Mozus tā iestājas par savu tautu, ka būtu pat gatavs upurēt sevi (savu dvēseli) par viņu glābšanu. Taču Dievs neprasa šādu upuri un nedz arī pieņem tādu piedāvājumu, jo nav iespējams neviens cits starpnieks starp Viņu un cilvēkiem kā vien pats Kristus – Dieva dēls – Jēzus. Taču tas ir kas tāds, kas Mozus acīm vēl nav skatāms.
Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis.”
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas. Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.”
Dievs, savā pacietībā, ļauj Mozum domāt savas tautiski-laicīgās domas, taču runa iet par iziešanu no grēka pasaules, par atteikšanos no cilvēciskās gudrības un pasaulē pieņemtās kārtības. Runa nekādā gadījumā šeit neiet par to, ka Mozum būtu izdevies Dievu apvārdot vai Dievs būtu ļāvies ievilkt sevi cilvēku spēlītēs: ”kura nu būs tā vispārākā tauta pasaulē”. Dieva teiktais ir skaidrs brīdinājums par sekām, formālai sekošanai Viņam.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem. Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu.” … “Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt…”
Mozus domā kā cilvēks, skatās (klausās) kā cilvēks un arī runā kā cilvēks. Cilvēks domā, ka tāds(tie) kā pusē(ar ko) ir Dievs tiem tad arī ir taisnība, svētība, uzvara, labklājība un visa veida citi labumi. Dievs nerunā uz Mozu tāpat-vien – runāšanas pēc, bet pēc būtības: Cilvēks, kurš seko Dievam (Dieva vadībai) un darot to, ko Dievs tam licis, nonāk pie tā, ko Dievs tam apsolījis.
Un Mozus sacīja Tam Kungam: “Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! – Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs. Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta.” … “Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes.”
Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru.”…”Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.”
Tad Mozus sacīja: “Rādi man, lūdzams, Savu godību!”
Un Viņš sacīja: “Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos.”
Bet Viņš sacīja: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.”
Un Tas Kungs sacīja: “Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams.”
Mozum Viņš sacīja: “Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru.”
Grūti spriest ko Mozus savā prātā domāja. Dievs vien to zina. Taču mēs varam zināt ko viņš labu darījis savas tautas labā. …Un tomēr ne viņš, bet Dievs caur viņu.
Un Mozus steigšus palocījās un noliecās līdz zemei un sacīja: “Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, mans Kungs, lūdzams, nāc jel kopā ar mums, kaut gan spītīga ir šī tauta; un piedod mums mūsu noziegumus un grēkus un dari mūs par Savu īpašumu.”
Tad Viņš (Dievs) sacīja:
“Redzi, Es esmu tas, kas noslēdz derību, un Savas tautas priekšā Es darīšu brīnumus, kādi nav notikuši nekur visā zemes virsū un nevienā tautā, ka visa tauta, kuras vidū tu atrodies, redz Tā Kunga darbus, jo vareni būs tie darbi, kurus Es tavā vidū darīšu. Ņem to vērā, ko Es tev šodien pavēlu: redzi, Es padzīšu amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hetiešus, hīviešus un jebusiešus tavā priekšā.
- Sargies noslēgt derību ar tās zemes iedzīvotājiem, kuru zemē tu nāc, ka tas nekļūst par slazda valgu tavā vidū. Izpostiet viņu altārus un salauziet viņu elku stabus, un nocērtiet viņu elku kokus. Un nepielūdz citu dievu, jo Tas Kungs, kura vārds: Dusmotājs, ir dusmīgs Dievs. Tāpēc nenoslēdz derību ar tās zemes iedzīvotājiem; kad tie netikli kalpo saviem dieviem un upurē saviem dieviem, ka tie neaicina tevi, lai arī tu ēstu no viņu upuriem. Un neņem saviem dēliem sievas no viņu meitām, ka viņu meitas, netikli kalpodamas saviem dieviem, nepamudina arī tavus dēlus netikli kalpot viņu dieviem.
- Netaisi sev lietus dievus.
- Ievēro Neraudzētās maizes svētkus, kā Es tev to esmu pavēlējis: septiņas dienas ēd neraudzētas maizes noteiktā laikā – ābība mēnesī, jo ābība mēnesī tu esi iznācis no Ēģiptes.
- Ikviens, kas pirmais piedzimst, pieder Man; tāpat tavu lopu vidū katrs vīriešu kārtas pirmdzimušais, vai vērsis, vai auns. Un ēzeļu mātes pirmdzimušais jāizpērk ar avi, bet, ja tu to neizpērc, tad lauz tam sprandu. Ikkatrs pirmdzimtais dēls tev ir jāizpērk.
- Nenāciet Mana vaiga priekšā tukšām rokām.
- Sešas dienas tev jāstrādā, bet
- septītajā dienā tev jābūt mierā, arī aramā un pļaujamā laikā tev jāietur miers. Ievēro arī nedēļas svētkus: Kviešu pirmās iepļaujas svētkus un Savākšanas svētkus gada beigās. Trīs reizes gadā ikviens vīrs lai rādās Dieva Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Es izdzīšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā.
- Neizlej, nokaujot upuri, asinis pār raudzēto maizi un neglabā līdz rītam Pashā upuri.
- Pirmajos no tavas zemes pirmās augļu ražas nes Tā Kunga, tava Dieva, namā;
- nevāri kazlēnu viņa mātes pienā.”
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Uzraksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu.”
Tāda toreiz tika dota bauslība Mozum un visai ebreju tautai. Vai šie 10 baušļi ir saistoši arī man, vienkāršam Bībeles lasītājam 21 gadsimtā?
Zinot, ka Dievs nemainās – arī viņa prasības nevarētu būt mainījušās. Un ja zinām, ka Jēzus nenāca lai mācītu mūs par pasaules lietām, bet par debesu, tad jālūko pēc lietu būtības. Skat, kāda bauslība man no tā sanāk!
- Tev būs Dieva vārdu turēt augstāk par cilvēku gudrību un varām
- Tev būs pazīt Dievu pēc Viņa darbiem un vārdiem
- Tev būs Dievam ticēt un uz Viņu paļauties
- Audzini bērnus Dieva bijībā
- Atmet vieglprātību
- Neslaisties
- Svētī svēto dienu
- Saņem svētos sakramentus cienīgi
- Tavs ziedojums lai ir saskaņā ar tavas ticības mēru
- Negrēko pret sirdsapziņu (Dieva bauslību, rakstītu tavā sirdī)
Vai man te būtu izdevies izgudrot jaunus desmit baušļus?
Ieskaties