Desmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Devītais vakara priekšlasījums »

Lai arī cik iepriecinoši un svarīgi ir tas, ka cilvēks nolemj kļūt par īstu kristieti, šis lēmums tomēr nenesīs svētību, ja tajā nebūs īstas nopietnības. Daudzi tūkstoši ir apņēmušies pamest pasaulīgo dzīvi, lai izraudzītos Dieva bērnu šauro ceļu, pēc tam, kad izbaudījuši visus pasaulīgo prieku biķerus; daudzi tūkstoši ir izlēmuši atteikties no saviem grēkiem, arī no pašiem mīļākajiem, pēc tam, kad tie ir uzzinājuši šo vārdu patiesību: “Grēks ir ļaužu posts.” (Sal.pam.14:34) Daudzi tūkstoši ir nolēmuši meklēt Dieva žēlastību un grēku piedošanu pēc tam, kad viņus dienu un nakti ir mocījusi neziņa, vai Dievs viņiem ir žēlīgs, vai viņiem grēki ir piedoti, kad tie baiļodamies sev ir jautājuši: “Ja man šodien jāmirst, vai es būšu izglābts?” Šādā noskaņojumā viņi ir izlēmuši meklēt Dieva žēlastību un grēku piedošanu.

Un kas no tā ir iznācis? Vairums no tiem, kas bija pieņēmuši šādu lēmumu, nav to pildījuši, atlikdami tā pildīšanu no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi, no gada uz gadu. Tālāk par labu nodomu daudzi netiek, viņus pārsteidz nāve, un viņi aiziet mūžīgā pazušanā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka viņu nodoms nav bijis nopietns. Protams, Dievs ir tik pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs, ka Viņš saviem kristiešiem ik dienas bagātīgi piedod viņu vājuma grēkus un pārkāpumus, taču tikai tiem, kuru attieksme pret kristietību ir nopietna. Tas, kuram šādas attieksmes nav, nevar būt īsts kristietis. Par to raksta jau gudrais Sīraks: “Ja gribi kalpot Dievam, tad lai tā ir tava nopietnība.” (Sīr.18:23)

Tāpat tas ir arī tad, ja cilvēks nolemj kļūt par Kristus kalpu, Viņa baznīcas kalpu, Viņa vārda kalpu. Lai arī cik svarīgs un iepriecinošs ir šāds lēmums, tas nenesīs svētību, ja nebūs domāts nopietni. Ja kāds grib kļūt par mācītāju, tad viņam jābūt pārliecībai, ka viņš var sacīt savam Kungam Kristum: “Ak, mans mīļais Kungs Jēzu, Tu esi mans, tāpēc es arī gribu būt Tavs. Viss, ko es daru un kas man ir, mana miesa un mana dvēsele, mani spēki un manas dāvanas, viss mana mūža laiks lai ir veltīts Tev. Tad nu uzliec man visu, ko Tu gribi, es to labprāt nesīšu. Ved mani, kur vien tas vajadzīgs, caur ciešanām vai priekiem, caur laimi vai nelaimi, ved mani caur negodu vai godu, caur ļaužu labvēlību vai nicināšanu, ved mani cauri garam mūžam vai drīzai nāvei – ar visu būšu mierā. Tikai ej man pa priekšu, es gribu Tev sekot!”

Šāda apņemšanās apustulim Pāvilam bija jau tūdaļ pēc tam, kad Kungs bija viņam parādījies un runājis ar viņu. Par to viņš stāsta pats. Saņēmis pavēli iet pie pagāniem un sludināt viņiem Kristus Evaņģēliju, viņš dedzīgi ķēries pie šī uzdevuma, nevēršoties pie miesas un asinīm (Gal.1:16). Laimīgais Pāvils! Viņa darbošanās ir bagātīgi svētīta un atalgota. Nu jau vairāk nekā 1800 gadu viņš ir pie sava Dieva un Pestītāja, var Viņu skatīt un slavēt mūžīgi.

Mani dārgie draugi, jūs visi esat izlēmuši stāties Kristus kalpošanā, kalpot Viņa Baznīcai, Viņa vārdam. Es novēlu, lai šis jūsu lēmums patiesi būtu nopietns, citādi tas ir veltīgs! Jā, ja Dievs jūs ir vadījis pie šī lēmuma, bet jūs neesat Viņam sekojuši, esat Svētā Gara balsi savā sirdī apspieduši, tad visi šie svētīgie brīži apsūdzēs jūs Dieva troņa priekšā. Turpretī, ja jūs savu lēmumu īstenosit, tad jūs gaida svētība. Tad jums nekad nebūs jāžēlojas par daudzajām piedzīvotajām raizēm, bailēm un grūtībām, gluži otrādi, jūs priecāsities, kad Kunga caururbtā roka jums galvā uzliks goda kroni.

Bet kas tad ir jūsu galvenais uzdevums, kad jūs stājaties šajā svētajā amatā? Jums grēcīgajai pasaulei jāsludina bauslība un Evaņģēlijs, un turklāt tas jādara skaidri un pilnīgi, ar dedzīgu garu. Šīs pārdomas mūs tagad noved pie sestās tēzes.

VI TĒZE
Otrkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja bauslību nesludina visā tās stingrībā un Evaņģēliju visā tā pievilcībā, bet dara tieši pretēji: bauslībā iejauc Evaņģēliju un Evaņģēlijā bauslību.

Mūsu uzdevums ir nopietni pārdomāt bauslības un Evaņģēlija atšķirības, kā arī allaž klātesošos draudus sajaukt šīs abas mācības. Mēs jau par to runājām iepriekšējā lekcijā. Abu mācību sajaukšana var notikt arī tad, ja bauslībai pievieno kaut ko no Evaņģēlija vai Evaņģēlijam – kaut ko no bauslības. Paskatīsimies, ko paši Svētie Raksti mums sacīs šajā jautājumā. Vispirms, ko tie mums māca par bauslību? Kā tie mums māca to, ka Evaņģēlijs nav piejaucams bauslībai? Galvenā Rakstu vieta par šo jautājumu ir Gal.3:11-12: “Bet tas ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisns Dieva priekšā, jo “ticībā taisnais dzīvos”. Bauslībai nav daļas ar ticību, bet “kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību”.” Vērtīga atziņa! Taisns Dieva priekšā cilvēks top vienīgi ar ticību. Kā to var secināt? Bauslība nevar taisnot cilvēku, jo tā nemāca taisnojošu, glābjošu ticību. To māca tikai Evaņģēlijs. Citiem vārdiem sakot: “Bauslība nezina neko par žēlastību.”

Vēl apustulis mums saka: “Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai, kurš ir visu mūsu tēvs.” (Rom.4:16) Ticība no mums tiek prasīta nevis tādēļ, lai mēs paveiktu kaut vai nelielu darbu, jo tādā gadījumā nebūtu nekādas atšķirības starp tiem, kas nonāks ellē, un tiem, kas nonāks Debesīs. Nē, taisnošana nāk vienīgi caur ticību, lai viss būtu no žēlastības. Abi šie apgalvojumi ir identiski. Vai es saku “cilvēks Dieva priekšā tiek taisnots caur ticību”, vai arī – “viņš tiek taisnots bez nopelna un no žēlastības, viņš saņem taisnošanu kā dāvanu”. Šeit no cilvēka nekas netiek prasīts, bet viņš vienkārši tiek uzaicināts: “Ņem, tas pieder tev!” Un šī ņemšana ir ticība.

Ja kāds cilvēks nekad nebūtu dzirdējis nevienu vārdu par ticību, bet viņš tomēr dzird Evaņģēliju, priecājas par to un viņā rodas paļāvība uz to, – viņš to pieņem, gūst tajā mierinājumu, – tad viņam ir īstā ticība, lai gan viņš par ticību neko nav dzirdējis. Bauslībai nedrīkst piejaukt neko no Evaņģēlija. Ja kāds, skaidrodams bauslību, sāk runāt par žēlastību – Dieva žēlastību, laipnību, pacietību, kas piedod grēkus, – tas bauslību ir bezkaunīgi izkropļojis. Tas rīkojas kā cilvēks, kurš slimniekam, kam negaršo rūgtas zāles, tās saldina ar cukuru. Un kas notiek? Kādas ir sekas? Zāles neiedarbojas, slimnieks netiek vaļā no drudža. Nevajadzēja zāles saldināt, atņemot tām spēku. Tādēļ mācītājam bauslība ir jāsludina tā, lai tajā nepaliktu nekas salds pazudušajiem, sodam nolemtajiem grēciniekiem. Viss saldais, ko pievieno bauslībai, ir inde, kas neitralizē šīs dievišķīgās zāles tā, ka tās vairs nevar iedarboties.

Mūsu Kungs saka: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mt. 5:17-19)

Kad jūs sludināt bauslību, jums jāatceras – bauslība nepieļauj atlaides. Par to bauslība neko nezina, tā tikai prasa un prasa. Bauslība saka: “Tev tas jādara! Ja tu to nedarīsi, nelīdzēs nekāda pacietība, nekāda labsirdība, nekāda iecietība; tu nonāksi ellē.” Un, lai mums tas būtu pavisam skaidrs, Kungs mums saka: “Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā.” Ar to nav teikts, ka tiem tad nu būtu vieta Debesīs, kaut kur pavisam apakšā, bet gan, ka viņi pavisam neiederas Debesu valstībā.

Pāvils raksta: “Proti visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.”” (Gal.3:10)

Iedomāsimies, ka jūs kādu aicināt uz labiem darbiem un reizē mierinādami sakāt: “Tev, protams, vajadzētu būt pilnīgam, taču Dievs neprasa neiespējamo. Izdari savā nevarībā, cik spēj, tev vienīgi jābūt patiesam savos centienos.” Tā būtu nosodāma mācība un nelietīga bauslības sagrozīšana. Dievs neko tamlīdzīgu Sinaja kalnā nav sacījis.

Tas pats apustulis arī raksta: “Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, nodots grēka varā.” (Gal.3:10)

Sludinot bauslību, mācītājam īpaši jāraugās, lai sprediķis būtu garīgs, proti, lai tas darbotos nevis uz kādu cilvēka ķermeņa daļu, bet gan uz cilvēka garu, uz gribu, sirdi un raksturu. Tā tam jābūt vienmēr. Ja bauslis pavēl: “Tev nebūs slepkavot,” tad liekas, ka tas attiecas tikai uz roku. Nepavisam nē, tas attiecas arī uz sirdi. Tas redzams no devītā un desmitā baušļa, kas aizliedz ļaunās sirds tieksmes.

Tas piederas arī īstam sprediķim, ko tu sludini no kanceles. Nevis tā, ka tu tikai norāj netikumus, kas, iespējams, ir aktuāli tavā draudzē. Mūžīga rāšanās var izrādīties ne īpaši lietderīga. Ja arī cilvēki varbūt atmetīs to, kas tikko nosodīts, tomēr pēc pāris nedēļām tie turpinās darīt to pašu. Pret šādiem pārkāpumiem gan ir jāuzstājas ar lielu nopietnību, taču ļaudīm arī jāpaskaidro: “Ja arī jūs atmetat savu lamāšanos, dievošanos utt., tad jūs tādēļ vēl neesat kristieši un jūs tik un tā vēl varat nokļūt ellē. Dievam ir svarīgi, kā ir noskaņota jūsu sirds.” To visu var mierīgi un labi izstāstīt, taču tas jādara ar vislielāko skaidrību.

Ilustrēsim to ar kādu piemēru. Jūs varat sacīt: “Redziet, kad Dievs saka: “Tev nebūs slepkavot,” tad tas vēl nenozīmē, ka neesat slepkavas, ja jūsu roka nevienam nav atņēmusi dzīvību, ja jūs nevienam neesat uzbrucis, nevienu neesat aplaupījis vai apdraudējis kāda dzīvību! Nedomājiet, ka jūs tādējādi esat izpildījuši piekto bausli. Nē, bauslis ir domāts jūsu sirdij un garam.” Ja jūs tikai cita starpā izteiksit frāzi, ka “bauslība ir garīga”, tad ļaudis to vispār neievēros. Šis apgalvojums ir jāizskaidro pamatīgi. Jo šeit tas ir tāpat, kā rīkojoties ar asu nazi. Tam dziļi jāiešķeļ dzīve. Tikai tad ļaudis ies mājup, šo vārdu pārņemti. Vārdam ir jāiedarbojas, lai ļaudis mājās kristu ceļos un sev sacītu: “Es neesmu tāds, kādu mani grib redzēt Dievs. Man jākļūst par citu cilvēku.”

“Bauslība dod grēka atziņu.” (Rom.3:20) Dievs nav devis jums bauslību, lai jūs ar to taisnotu ļaudis. Bauslība nevienu nepadara krietnu un dievbijīgu. Kad bauslība pa īstam iedarbojas, cilvēks vispirms saceļas pret Dievu. Viņš sāk nīst mācītāju, kurš viņa sirdī radījis tādu nemieru, no kura tas vairs netiek vaļā. Tāpēc dažkārt dzirdam: “Uz šo baznīcu es vairs neiešu, tur jau cilvēku tikai pārbiedē. Labāk došos pie mācītāja N.N. Tur var justies labi un uzzināt, kāds tu īstenībā esi labs cilvēks.” Jā, mūžībā šie cilvēki, redzēdami, ka šis viltus pravietis viņus ir pazudinājis, droši vien gribēs viņam par to atriebties…

Sinajā nebija nekā patīkama, nekā mierinoša. Jau dienu iepriekš Mozus sacīja ļaudīm, ka ieradīsies Dievs. Dievs nāca ar pērkonu un zibeni. Tikko ausa diena, pie horizonta sacēlās briesmīgs negaiss. Beidzot kalns sāka drebēt un tauta – vēl vairāk. Kalns pārvērtās par majestātisku cepli. Uguns izšāvās līdz debesīm, augšup kāpa dūmi un tvaiki. Un tad sāka skanēt liela, briesmīga bazūne, kas bija dzirdama kalnā un ielejā, tā, ka viss nodrebēja kā no pērkona grāvieniem. Bet visbriesmīgākā bija Jahves balss, kas atskanēja un noskaitīja visus desmit baušļus: “Tev būs! Tev būs! Tev būs!” Un nobeigums skanēja: “Es esmu stiprs un taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus piemeklē pie bērniem..” (2.Moz.20:5) Tad Israēlā visi bija šausmās un izbailēs. Vai tā būtu tikai sagadīšanās, ka tieši šajā dienā savilkās tāds negaiss? Jau dienu iepriekš Mozus uzcēla ap kalnu iežogojumu, lai neviens kalnam netuvojas, un sacīja ļaudīm: kurš tur ieies, būs beigts; tur neviens nebūtu varējis pastāvēt. Tur varēja ieiet tikai Mozus pats, kuru sargāja Dieva roka.

Šeit mums Dievs ir mācījis, kā sludināma bauslība. Protams, mēs nevaram saukt palīgā pērkonu un zibeni, tas iespējams vienīgi garīgā veidā. Svētīgs ir tāds sprediķis, kuru mācītājs sāk ar bauslību visā tās bargumā un izklāsta tās garīgo jēgu! Daudzi klausītāji tad nodomā: “Ja tam vīram ir taisnība, tad es esmu pagalam!”

Dažs, protams, nodomās: “Jā, bet tā nav jārīkojas evaņģēliskam sludinātājam!” Nē, viņam tā ir jārīkojas, citādi viņš nebūtu evaņģēlisks sludinātājs. Ja vispirms nenāk bauslība, tad Evaņģēlijam nav iedarbības. Vispirms Mozus, tad Kristus. Vispirms Jānis Kristītājs, ceļa sagatavotājs, tad Kristus! Vispirms ļaudis domā: “Cik tas viss ir briesmīgi!” Bet pēc tam mācītājs ar patiesu degsmi sludina Evaņģēliju. Tad ļaudis priecājas un saprot, kāpēc mācītājs viņiem iepriekš ir licis saskatīt, cik netīri viņi ir savos grēkos un cik nepieciešams viņiem ir Evaņģēlijs.

Un tāpat jums ir jārīkojas ar katehēzi. Neiejauciet katehēzē neko no Evaņģēlija tad, kad runājat par bauslību, ja nu vienīgi pašās beigās. Arī maziem bērniem ir jāsajūt bailes, arī viņiem tās jāpiedzīvo. Ir taču tā, ka daudzi sevi uzskata par gluži labiem kristiešiem, kaut arī ir paštaisni farizeji, par kādiem tos izaudzinājuši vecāki. Tie nav pratuši likt viņiem apzināties to, kas tie ir patiesībā – nabaga grēcinieki. Ja kāds, kas ir pareizi mācīts un audzināts, ir kritis briesmīgos grēkos, tad viņš, dzirdot bauslības vārdus, apzinās: “Es patiešām esmu liels grēcinieks!” Turpretī farizejs, klausoties to pašu sprediķi, neatgriežas no saviem grēkiem, kaut arī viņš ir kritis vēl daudz lielākā grēkā. Tāpēc farizejus atgriezt ir daudzkārt grūtāk nekā tos, kas atzīst savus grēkus.

Tas bija galvenais jūdu samaitātības iemesls Kristus laikā, un tas pats attiecas arī uz pāvestību līdz pat mūsdienām. Jūdi bija piejaukuši bauslībai Evaņģēliju, sacīdami: “Ja tu ar savu roku nevienu nenogalini, tad tu neesi slepkava! Ja tu atklāti nenododies netiklībai, tad tu neesi laulības pārkāpējs!” Pat visļaunāko kārību atzina par kaut ko pavisam dabisku. Arī pāvesta ļaudis saka to pašu. Viņiem gan, zināms, ir jāatzīst, ka Kristus dotajā bauslības skaidrojumā ir runa arī par to, kas nav pieskaitāms rupjajiem bauslības pārkāpumiem. Taču tie esot tikai derīgi Kristus padomi, kas jāievēro tiem, kas grib nonākt pavisam augstu Debesīs. Labos darbus, kas veikti, izpildot šos Kristus labos padomus, viņi tad arī dēvē par tādiem, kas ir vairāk par prasīto.

Par Kristus vārdiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir teikts: Tev nebūs slepkavot..” (W.VII,640 utt.) (St.L.Ed.VII,429.utt.) Luters raksta:

“Šeit viņš izraugās dažus no baušļiem, lai tos izskaidrotu, un parāda, ka viņi, farizeji un rakstu mācītāji, neko vairāk nav mācījuši un skaidrojuši, kā vienīgi pašus vārdus, kas runā par ārējiem, pašiem svarīgākajiem un ļaunākajiem darbiem. Tā piektajā bauslī, pēc viņu atzinuma, vārds “slepkavot” nozīmē vienīgi ar roku nosist. Ar šo atziņu ļaudīm esot pietiekami, nekas vairāk nav aizliegts. Tas ir skaists apsegs un attaisnojums, kas noder arī tad, ja kāds vēlas citu sūtīt nāvē. Gluži kā jūdi, kas Kristu nodeva pagānam Poncijam Pilātam, pūlēdamies neaptraipīt savas rokas ar asinīm un pat neieiedami soģa namā, kaut arī viņi paši bija tie slepkavas, kas sūtīja Jēzu nāvē, pieprasīdami Pilātam, lai tas pret savu gribu Viņu nonāvē (Jņ.18:28 utt.). Viņi izturējās tā, it kā paši būtu pilnīgi tīri un nevainīgi, un pat vainoja par to apustuļus, sacīdami: “Jūs gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.” (Ap.d.5:28) It kā viņi teiktu: “Ne jau mēs, bet gan pagāni viņu ir nonāvējuši.” 1.Sam.18:25 un tālāk lasām par ķēniņu Saulu. Tas sāka ienīst Dāvidu un vēlējās viņu nonāvēt. Bet, tā kā viņš gribēja palikt nevainīgs un svēts, viņš nevēlējās to darīt paša rokām, bet nolēma to sūtīt pie filistiešiem, lai viņš tur aizietu bojā, bet viņa paša rokas paliktu neaptraipītas.”

Jūdi bija no piektā baušļa paņēmuši tikai tā burtiskā satura vienkāršotu izpratni. “Ja jūs nedarīsit to un to, tad būsit labi pildījuši šo bausli,” tā mācīja šie ļaužu skolotāji. Šie lielie bauslības slavinātāji paši bija iztukšojuši bauslību un paturējuši tikai tās ārējo čaulu. Tas pats arī vēl šodien notiek ar racionālistiem. Racionālisti cenšas pasargāt savu godājamo dzīvi un neiekrist apkaunojošos netikumos. Viņi cenšas sludināt vienīgi godīgumu un krietnumu. Taču tā rīkojas arī tā saucamie kristīgie sludinātāji.

Arī šai ziņā pāvesta piekritēji ir sekojuši farizejiem un ir tiem līdzīgi kā ola olai. Viņi apgalvo: “Ecclesia non sitit sanguinem, t.i., baznīca nealkst asiņu. Tiesa, daudzi gan ir nonāvēti, tie, kuri nebija mūsu draugi, kas bija ķeceri, bet to neesam izdarījuši mēs, to ir izdarījusi laicīgā vara.” Bet, ja laicīgās varas pārstāvji to nevēlējās darīt, tad tie tika izslēgti no Romas baznīcas. Pāvestieši grib savas rokas nomazgāt tīras no mocekļu asinīm, taču viņi to nespēs. Kādreiz viņi ar šīm asinīm, ar šo liecību stāsies Dieva priekšā. Ar jūdiem bija līdzīgi. Ja viņi būtu sapratuši, kas ir bauslības garīgā jēga, tie būtu arī atzinuši: “Jā, mēs esam tie, kas nonāvēja Kristu. Jo mēs taču bijām tie, kas sauca: “Sit Viņu krustā!””

Luters turpina:

“Redzi, tāds ir šis skaistais farizejiskais svētums, kas var šķīstīties krietns, ja vien tie nav nonāvējuši ar savu roku, kaut arī viņu sirdis būtu pilnas dusmu, naida un skaudības, kaut arī tajās mājotu slepena, ļauna un slepkavnieciska viltība un mute būtu pilna lāstu un zaimu. Tāds ir arī pāvesta ļaužu svētums, šinī ziņā viņi ir kļuvuši īsti meistari. Lai viņu svētums netiktu nosodīts un lai tiem nebūtu jāsaista sevi ar Kristus vārdiem, viņi ir izvilkuši no Kristus mācības divpadsmit [evaņģēliskus] padomus. Viņi apgalvo, ka Kristus to visu nav pavēlējis kā nepieciešamu, bet gan ir atstājis katra izvēlei, kā labu padomu, kuru ņemot vērā, var nopelnīt kaut ko īpašu iepretim citiem; ka tā esot mācība, bez kuras tikpat labi varot arī iztikt.

Bet, ja tu viņiem pajautāsi, kāpēc viņi ir izveidojuši šādus padomus un ar ko viņi tos pamato, tad viņi saka: jā, ja būtu tā jāmāca, tad kristietība būtu pārāk smaga bauslības nasta (nimis onerativum legis christianae), kā Parīzes teologi atklāti un nekaunīgi ir rakstījuši pret mani. Jā, nudien, tas ir skaists iemesls: tā patiesi ir liela nasta, ka kristietim jābūt draudzīgam pret savu tuvāko un nav jāpamet viņš postā, – kā to gribētu ikviens, lai pret viņu attiecas. Un tāpēc, ka viņiem tas šķiet par grūtu, tas nav jāpavēl, bet gan jāatstāj brīvai izvēlei tiem, kas to labprāt grib darīt. Bet, kurš to negrib vai nevar, tam sevi ar to nav jāapgrūtina. Tādā veidā veikli tiek manipulēts ar Kristus vārdiem, meistarojot un pārveidojot tos pēc savas patikas. Taču Viņš neļaus sevi tā krāpt, nedz arī atcels savu spriedumu, ko Viņš ir pieņēmis, sacīdams: kam nav Dieva bijāšanas, tam Debesis būs aizslēgtas un tas būs nolādēts. Un, kā tālāk sacīts: kas savam brālim saka – ģeķis, tas ir pelnījis elles ugunis! No tā mēs var skaidri noprast, vai tas ir ieteikts, vai pavēlēts.”

Kristus saka: “Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” Bet pāvesta piekritēji saka: “To Kristus ir gan sacījis, bet tie ir tikai evaņģēliski padomi. Lai nokļūtu Debesīs, jāpilda bauslība; lai Debesīs paceltos vēl augstāk, tad jāievēro arī šie padomi.”

Šos padomus uzskaita Hemnics (Chemnitz; Loci theol.P.II,fol.104). Šie nepavēlētie, brīvprātīgie darbi esot tas dārgumu krājums, kuru sadala pāvests. No tā viņš dala savas atlaides. Pavisam ir divpadsmit padomu.

Pirmkārt: labprātīga nabadzība. Proti, ja Kristus saka: “Pārdod visu, kas tev ir un atdod nabagiem; tad tev būs manta Debesīs,” tad viņi apgalvo, ka tas esot bijis tikai labs padoms; tie, kuri iestājas klosterī, esot sekojuši šim padomam.

Otrkārt: atteikšanās no laulības. To viņi paņēmuši no Mt.19:12: “Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi ir no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi ir padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi ir padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ.” Par to viņi saka: “Redziet, šie mūki un mūķenes ir sekojuši šim labajam padomam,” vai arī: “Viņi dzīvo šķīstībā.”

Treškārt: pilnīga paklausība ordeņa vadītājam. Arī šo labo padomu mūki un mūķenes esot izpildījuši.

Ceturtkārt: neatriebties. Nav jādomā, ka kāds kristīgā baznīcā varētu piecelties un sacīt: “Tas ir tikai labs padoms. Varētu jau nu gan tīri labi atriebties, bet, ja kāds neatriebjas, tad tas esot brīnišķīgs, labs darbs.”

Piektkārt: pacietīgi panest pāridarījumus.

Sestkārt: dot žēlastības dāvanas.

Septītkārt: nezvērēt.

Astotkārt: izvairīties no izdevības grēkot. Vienkārši briesmīgi! Tātad nav jāizvairās no visām izdevībām grēkot, bet, to darot, var izcelties.

Devītkārt: jābūt īstajai darbu motivācijai. Tātad, ja tu dari labu darbu, tu to dari ar kaut kādu nolūku, un tas ir labs darbs; bet, ja tev turklāt vēl ir īstais nolūks, tad tu esi īpaši svēts vīrs.

Desmitkārt: darīt to, ko saka Kristus: “Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” (Mt.23:3) Un: “Izvelc papriekš baļķi no savas acs.” (Mt. 7:5)

Vienpadsmitkārt: nerūpēties par laicīgo. Tas ir labs padoms arī pāvesta ļaudīm!

Divpadsmitkārt: pamācīt savu brāli. Iedomājieties tik, tas neesot jāuzskata par pienākumu, jo neesot bauslības sastāvdaļa!

Jūs varat redzēt, cik nekaunīgi šeit izkropļota bauslība, vēl vairāk, – kā no tās izņemts pats bauslības gars. Pāvesta ļaudis uzskata, ka būtu pārāk daudz prasīts, lai visas šīs lietas visi ņem vērā. Jo ne jau visi var doties uz klosteri. Kurš tad gādātu maizi un gaļu? Nē, tas būtu par daudz prasīts. Tas būtu pavisam briesmīgi!

Kad parādījās jezuīti, viņi paziņoja: nabaga kristietība līdz šim ir bijusi pārāk apgrūtināta ar morāli. Tādēļ viņi esot radījuši šo ordeni, lai atvieglotu kristietību no smagās morāles. To viņi patiešām arī veiksmīgi ir paveikuši, un pat zemiskākais nelietis pēc viņu morāles var būt labs kristietis. Viņu morāle ir tieši apgriezts dekalogs [desmit baušļi], tā ka viņi var darīt visas briesmīgās nelietības, ja vien ir labs nolūks. Var, piemēram, nozāļot savu tēvu, ja ir labs mērķis – saņemt no viņa mantojumu. Bet Kristus saka: “Bet kas saka “ģeķis!” ir sodāms elles ugunī! Kas bauslību neizpilda garīgi, ir pelnījis elli.” Ar šiem vārdiem Kristus ir apgāzis visu pāvesta un jezuītu morāli

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Vienpadsmitais vakara priekšlasījums