Devītā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Mīļie draugi! Līdz šim mēs katrs ar Dieva spēku [palīdzību] esam savos laukos strādājuši, un sakopuši to dāvanu, ko žēlīgais Dievs un debesu Tēvs mums, saviem nabaga bērniem ir devis, un kas ir mūsu iztikas pamats šajā gadskārtā [sezonā].

Dažs diemžēl [Dievam žēl!], kam bijusi pilna druva, domā, kā savu labību dārdzināt, cits, kādas drēbes viņš grib pirkt, ar kādiem zīda blāveriem un lielām burbuļainām sudraba saktām savu sievu un meitas apģērbt, cits, kā viņš ik svētdienas plītēs. Bet retais domā, pareizi turēties pie Dieva dāvanas, un tā dzīvot, ka Dievs neapskait, un jeb caur uguni to atrauj, jeb citu gadu tam liek rijā maz iesērt, vēl mazāk klētī iebērt.

Tāpēc Kungs Jēzus nolasītajā evaņģēlijā māca, kā mums taisni ar Dieva dāvanu jādzīvo, ne pašiem vien no tā ēst, dzert un ģērbties, bet arī nabadzīgiem ļaudīm jāpalīdz, kā tie par mums Dievu pielūdz, un ar tādu lūgšanu mums palīdz, kā Dievs par mums dažu reizi apžēlojas.

Labība, ko mēs pļaujam, kuļam un glabājam nepieder [tā sakot] mums, bet Dievam. Viņš mums to dod, un Viņš var to, kad Viņam gribas, atraut, jo Viņam ir spēks un griba [vaļa]. Viņš dod mums savu dāvanu, ne vien tādēļ, ka mums, mūsu bērniem un saimei pieēsties, bet mums arī labprāt jāpalīdz nabagiem, kā mēs gribam, lai Dievs mums palīdzētu.
Mēs tagad gribam mācīties: Kā ikkatram šajā pasaulē jāuzvedas, ja tas grib būt godīgs Dieva namturis.

Tu Kungs neprasi dāvanas;
Bet noskumušu sirdi:
Kas ļaunu darījis žēlojas,
Tā gaudas, Tu Dievs, dzirdi:
Redz, mana sirds tik grūti pūš,
Tie grēki to tā graustin grauž:
Ak, uzņem man ar Žēlastīb`
Tev upurēšu pateicīb`. Āmen.

Kungs Jēzus līdzībā saka: „Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.”

Kas ir tas bagātais vīrs, par ko šeit runā Jēzus Kristus? Tas ir tas visuvaldītājs Dievs, kas visas lietas ir radījis, un ikkatram dod, kas tam vajadzīgs.

Ja arī [Laid] mūsu priekšā būtu šīs pasaules visaugstākais un visbagātākais kungs, tad, ja viņš tikai apdomāsies, ka Dievs ir debesīs un valda pasauli, tad viņš patiesi sacīs: „Mantu, bagātību un godu man ir devis Dievs. Kā saka apustulis Pāvils: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” [1.Kor.4:7]

Dievs patiesi ir bagātāks par visiem. Tam netrūkst nenieka. Tam ir visas lietas, un Viņš dod ikvienam, kas tam vajadzīgs.

Šeit Jēzus Kristus saka, ka šim bagātajam vīram esot liels nams. Tas nams ir šī pasaule. Tā patiesi ir kā kāds jauks nams, kuru Dievs ar visām savām dāvanām ir iedevis un uzticējis vienam nama pārvaldniekam. Tas nama pārvaldnieks ir cilvēks, kam Dievs uzticējis visas lietas, kā mēs lasām Dieva grāmatā. [1.Moz.2:15] Tā nu mēs visi esam “dažāda veida Dieva žēlastības namturi,” kā saka svētais apustulis Pēteris [1.Pēt.4:10]. Bet šīs lietas Dievs mums ir uzticējis tādējādi, ka savā lakā mums būs jāatbild par katru lietu.

Ja tad Dievs visuvaldītājs ir visbagātākais, kā viņš arī pats saka: „Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā. Man pieder pasaule un viss tās pilnums.” [Ps.50:11-12] Viņš „parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc.” [Rom.10:12]

Ja nu es saku, ka Dievs ir visbagātākais, tad mums vienīgi uz Viņu ir [ar ilgām] jālūkojas, un vienīgi no Viņa jāizlūdzas viss labumus. Bagāti cilvēki iedomājas [šķietas], ka tiem nevajag sacīt [dot] citiem labu vārdu, vai arī citu priekšā bīties vai kaunēties. Bet šis bagātais vīrs, Dievs visuvaldītājs ir „tiklab mazu, kā lielu darījis, un par visiem gādā vienlīdzīgi” [?]

Jūs nabagi nebēdājieties, ka jums maz pie rokas, jo šeit jūs dzirdat, ka Dievs ir bagāts kungs. „Tam Kungam ir lēti, drīzi un ātri vienu nabagu padarīt bagātu.” [Sīr.11:19] Tāpēc paliec savā derībā un nebēdā par to, ka bezdievīgie pēc mantas dzenas. Tu ceri uz Dievu, kas zin kā tevi uzturēt.

Bagātais Dievs un Kungs izdala savas dāvanas starp cilvēkiem. Viss, kas mums pieder, vai tas būtu liels vai maz, tas mums nāk no Dieva, un mēs esam Viņa nama turētāji. Mums līdz ar Ījabu jāsaka: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” [Īj.1:21] Un līdz ar sentēvu [to vecu tēvu] Jēkabu: „es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis.” [1.Moz.32:11]

No kā tu esi saņēmis savu miesu, kaulus un dvēseli? Kas tevi ir radījis un darījis par prātīgu cilvēku? Vai tev nav jāsaka: „Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus un vēl uztur — turklāt drēbes un kurpes (apģērbu), ēdienu un dzērienu, sētu un māju, sievu un bērnus, laukus (tīrumus), lopus un visādu mantu — ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā?„

Esi tu labā godā celts – to ir darījis Dievs, kas „paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem.” [Ps.113:7] Kā svētais ķēniņš Dāvids savā dziesmu grāmatā dzied.

Māki tu Dieva prātus un Dieva dziesmas, māki tu runāt pamatojoties [no] Dieva vārdā, nomani, ka tev laba saprašana ir, tici tu Dievam, mīli tu Dievu un savu tuvāko, ir tev cerība un Dievu: redzi, tas viss nāk no Dieva, kas tevi apdāvinājis ar savu Svēto Garu, bez kura šīs lietas netiek veiktas, un pašas no sevis nerodas. „Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” [Fil.2:13]

Šo apdomādams, pateicies savam Dievam no sirds dziļumiem [par visu labdarīšanu] par visu, ko Viņš tev labu darījis, lūdzot, lai Viņš turpmāk [vēl] paliktu līdzās savā žēlastībā. Ja Dievs tev ir licis ko labu ieraudzīt savā tīrumā, palīdzējis pie lopiem, un dod visu, kas tev vajadzīgs, tad nedomā, ka tas notiek tikai tādēļ vien, ka tu strādā. Ak, mans draugs. Ja Dievs nebūtu tev devis un kopis tīrumu un lopus, tad tavs darbs un tavā sūrā grūtā strādāšana tev nenieka nepalīdzētu, ja tu par plīsdams būtu strādājis. Tāpēc dod Dieva godu, un pateicies Viņam, citādi Dievs prot [zina] to visu atraut, ko tev devis, ja tu Viņam nepateicies. Jo tā saka taisnais Dievs: „Jo viņa (bezdievīgo draudzība) negrib zināt, ka Es tas esmu, kas viņai dod labību, vīnogu sulu un eļļu un kas viņai piešķīris arī daudz sudraba un zelta, ko viņi izlietoja Baalam. Tādēļ Es viņai savā laikā atņemšu labību un savu vīnogu sulu, un Es nepiešķiršu viņai vairs savu vilnu un savus linus, ar kuru audumiem viņa lai segtu savu kailumu.” [Hoz.2:10-11]

Nelepojies [arī] ar Dieva dāvanu. Ko gribi lepoties ar to, kas tev nepieder? Ja kāds sulainis gribētu lepoties ar sava kunga muižu un mantu, kas tam uzticēta pārraudzībai un sargāšanai, vai tad tu nesacītu: tas nav īsti gudrs, nedz arī viņam pieder manta un muiža. Tāpat arī tu ar Dieva mantu lepodamies esi ģeķis Dieva priekšā. Tu esi tikai Dieva kalps un nama turētājs. Uz mazu brīdi Dievs savu mantu tev ir uzticējis, un tev jāzina, ka tev par visām lietām būs jāatbild Dievam. „Nepaļaujies uz savu mantu un nesaki: Man ir. Nedzenies pakaļ savām kārībām – jo tu spēj, ka gribētu sekot savas sirds iekārēm. Un nedomā – kas mani par to sodīs? Jo Tas Kungs Atriebējs to atriebs,” saka svētais mācītājs Sīraks.

Dažam ir kāda vara [vaļa] pār ļaudīm, bet viņš neapdomā, ka šī vara viņam ir Dieva dota. Tādu pamāca svētais apustulis Pāvils sacīdams: „Jūs Kungi, kā tas ir pareizi un taisnīgi, tā darait saviem kalpiem; jūs zināt: arī jums ir Kungs – debesīs,” [Kol.4:1] kuram jums būs jāatbild.

Daudz ir tādu, kas cilvēkam uz pirkstiem [nagiem] skatās, ko viņš dara, kā viņš dzīvo, un tie visas lietas Dievam pateic un atsaka.
Tie ir Dieva bauslība, tā nostājas pret mums un mūs apsūdz, ka esam pārkāpuši Dieva vārdu. „Nedomājiet,” saka Kungs Jēzus, „ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs – Mozus.” [Jņ.5:45]

Tie ir eņģeļi, gan ļaunie, gan labie. Ļaunie eņģeļi ir velni, kas mūs Dieva priekšā aprunā. Tā aprunāja un apmeloja melkulis sātans svēto Ījabu, sacīdams Dievam: „Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei. Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, [gan tu redzēsi] tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies [viņš tevi vaigā lādēs].” [Īj.1:9-11] Tāds melkulis ir šis nešķīstais gars, ka mūs apsūdz „Dieva priekšā dienām un naktīm.” [Jņ.atkl.12:10] Tik ļoti viņš mūs ienīst, ka viņš, cik vien spēdams, mūs uz pavedina grēkot [ieskubina], bet kad viņš mūs tā pievīlis, tad viņš ir pirmais, kas mūs apsūdz. Elles putns labprāt grib ka mēs visi tiekam nogāzti ellē. „Ak, saldais Kungs Jēzus Kristus! Kas Cilvēks esi piedzimis, pasargi mūs no elles.”

Labie eņģeļi mūs apsūdz Dieva priekšā, kas mēs nepareizi dzīvojam. „Darba biedri” [Mt.18:31] ir svētie eņģeļi, kas tevi apsūdz Dieva priekšā, ja esi nežēlīgs [turi nežēlīgu sirdi] pret savu tuvāko. Ja tu dzīvo tā, ka mazi bērni un citi godīgi ļaudis redz tavus grēkus un mācās grēkot, tad svētie eņģeļi, „kas debesīs vienumēr redz debesu Tēva vaigu” tevi apsūdz.

Tā ir kāda radīta lieta, kas tevi apsūdz Dieva priekšā. Ja esi citam cilvēkam darījis netaisnību, tad tas nopūšas un saka: „Ak Dievs!” Dievam viņš sūdz, kādu netaisnību tu esi viņam darījis. „Neģi atraitnes asaras pār vaigu zemē notek? Taču viņu [asaru] kaukšana iet uz augšu pret to, kas tās izspiež. Kas Dievam labprāt kalpo, tas taps pieņemts un viņa lūgšana uzkāpj līdz debesīm. Viena pazemīgā lūgšana spiežas cauri padebesim un nemitas, pirms tā priekšā nāk, nedz norimst, tiekmas tas visu augstākais uzklausa.” [Sīr.35:15-17] saka svētais mācītājs Sīraks.

Cik reizes gan neapsūdz saimnieks savu saimi, kad tā nedara, kas tai pienākas? Cik reizes gan neapsūdz mācītājs [baznīcas kungs] savus klausītājus, kad tie negrib Dieva Vārdu tā dzirdēt, kā tiem pienākas? Vīrs apsūdz savu slinko sievu, kad tā nevīžā strādāt. Sieva apsūdz savu vīru, kad tas ir dzērājs [plītnieks]. Tēvs un māte apsūdz Dieva priekšā savus bērnus, kad tie negrib [neliekas] mācīties. Bēri atkal žēlojas par vecākiem, kad tie visu iztērē un tiem nenieka neatstāj. Nabagi apsūdz bagātos Dieva priekšā, kad tie nenieka nedabū. Vienvārdsakot, visi rakti pilni no tādas sūdzēšanās. Ikkatrs saka: „Ak Dievs! Kādus laikus mēs esam piedzīvojuši? Kā dzīvo šis? Kā tas? Te ir viens, kas izšķiež [iztērē] Dieva dāvanu, tur atkal cits, kas sīvu un sīkstu sirdi tur pret nabagu. Redzi, tā viens cilvēks otru Dieva priekšā apsūdz, kad viņš nepareizi namu pārvalda [tur].

Un ko vēl? Pati Dieva dāvana tevi apsūdz Dieva priekšā. Žēlīgais Dievs tev ir devis savu dāvanu lielā žēlastībā, lai tu no tās gūtu iztiku, kā cilvēkam ēst un dzert, kā arī savā laikā līksmoties. Bet ja tu Dieva dāvanu kā lops dzersi un kā cūka izlaistīsi un ar kājām samīdīsi, tad pati Dieva dāvana tevi apsūdzēs Dieva priekšā, ka tu viņai esi darījis pāri. Tad tev būs grūti atbildēt.

Tevi apsūdz asinis, ko tu citam esi bez vainas un ar netaisnību izlējis [izpilinājis]. Tā saka Dievs Kainam: „Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.” [1.Moz.4:10] Visi tavi grēki, ja arī tev liekas, ka esi tos slepenībā darījis un paturējis apslēptus, tevi apsūdz Dieva priekšā. Un kad tu savam algādzim un saimei nemaksā nopelnīto algu: Redzi, tad ši pati tava netaisnība tevi apsūdz Dieva priekšā.

Un ko tad daudz runāt? Ja cits neviens tevi nebūs apsūdzējis, tad tu jau pats savu sūdzētāju nēsā azotē. Tā ir tava sirds, kas tev saka, kā esi dzīvojis. „To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu apsūdz.” [Rom.2:15] saka apustulis Pāvils. Redzi nu, kāda skaidra acs ir Dievam, kas redz visas lietas. Tu zini, cik sūdzētāju par tevi ir, tāpēc sargies tīšām grēko, dzīvo ar Dieva dāvanu kā pieklājas, un tā, ka vari priecīgs stāvēt Dieva goda krēsla priekšā. Jo šis bagātais Kungs tevi aicinās savā priekšā, tāpat kā šo netaisno nama pārvaldnieku, kuru viņš bargi uzrunā sacīdams: „Ko es dzirdu par tevi?” Tā Dievs arī tevi, ak cilvēks, aicina priekšā ar savu Vārdu, kas saka: „Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” [2.Kor.5:10]

Dievs aicina tevi priekšā, sūtīdams pakaļ tev jātnieku, pelēkā zirgā, kam vārds ir nāve. [Jņ.atkl.6:8] Cikkārt redzi vai dzirdi, ka viens un otrs nomirst, un tu pats slimodams [sirgdams] nomani, ka tev arīdzan jāmirst un jāatstāj šo pasauli, tikkārt domā, kā tu vari godā pastāvēt un izbēgt kaunu. Jo „cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa [sodība].” [Ebr.9:27]

Kad nu mēs stāvēsim Dieva goda krēsla priekšā, tad ikkatru Dievs uzrunās – lielu un mazu, jaunu un vecu, bagātu un nabagu – un sacīs: „ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību.” Tu ķēniņš, lielskungs, muižnieks, muižas kungs, tiesnesis, rātes kungs, soģis, pils kungs, Es tev esmu augstu amatu uzticējis, lielā godā cēlis, bet kā tu esi savā godā uzvedies [turējies], kā esi ļaudis valdījis, kādu tiesu esi izdevis, vai [arīg] esi ņēmis kukuļus [dāvanas] un grozījis tiesu? Tu baznīcas kungs un mācītājs, tev Es esmu uzticējis manu Vārdu, ko es tavā mutē esmu licis [devis], ar to tev [bij] manus ļaudis pareizi un bez viltības jāmāca, ka tie varētu mani atzīt, kas es esmu, un ko Es no tiem gribu, kā tiem man pa prātam jādzīvo un jāuzvedas. Bet vai tu esi darījis savu amatu tā, ka tavi klausītāji pie manis vien tapu vesti un ticībā manam vienīgajam un mīļajam Dēlam Jēzum Kristum nāktu debesu valstībā? Jūs ļaudis, jūs klausītāji, atbildiet nu: Es esmu jums devis labus un žēlīgus kungus, godīgus mācītājus, kā jūs esat tos klausījuši un cienījuši? Kāpēc jūs esat Kunga vārdu pārkāpuši un neesat baznīcā pie Dievgalda gājuši? Uz saimnieku sacīs Dievs: Tu saimnieks, es esmu tev devis labu tīrumu, ik gadus krāšņu labību, tavs stallis un laidars nav bijuši tukši, es esmu tev godīgu amatu devis: atbildi man, kur ir tas viss palicis, kā esi tu dzīvojis, kāpēc esi visu izplītējis un tev, tavai saimei un taviem bērniem nenieka neesi atlicinājis? Esmu es tev labu zirgu devis, tad esi tu to izmainījis un piedāvas dēļ sliktu ņēmis vietā, bet kāds tev no tā labums ir atlecis? Tu esi sevi pašu, savu sievu, savus bērnus un savu kungu apzināti pievīlis. Dod nu norēķinu par savu namturību. Ak! Cik gan grūti būs uzklausīt šo vārdu”Tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.” Tāpat [Tā līdz] arī tu, saimniec, Es esmu tev labu vīru, godīgu strādnieku, devis, kas tevi no visas sirds gribējis uzturēt, ber kur ir viņa nopelns palicis? Kā esi tu kopusi to, ko viņš krājis? Kā esi tu savus bērnus audzinājusi? Nu atbildi man.

Nāciet šurp jūs bērni un saime. Uz jums arīdzan Dievs sacīs: Tu bērns, kādu labu tēvu un kādu labu māti Es esmu tev devis, bet kā esi tu tos cienījis? Kāpēc neesi klausījis tos, kas tev labu mācījuši? Kāpēc tu esi bāries ar tiem, kuru priekšā bija jāizrāda [bij prast] kauns un gods. Kādēļ tu nepareizi esi izturējies pret tiem, kas tev ēst, dzert un apģērbu devuši. Tu saime, neģi esmu tev labu vietu devis, godīgu saimnieku un saimnieci pierādījis, kas tev savu maizi ir cēluši priekšā, un tavu algu godīgi maksājuši? Kā esi tu tos klausījis? Kādēļ esi tos pievīlis ar savu slinkumu? Vai tev nav krāšņas bandas bijušas? Kur tu esi tās likusi? Atbildi man. Vai tam, vai, vai, kas nebūs pareizi dzīvojis! Tu stāvēsi tāda kunga priekšā, no kura nevar izbēgt, un kuru nevar pievilt.

Tāpēc mans draugs, jauns un vecs, liels un mazs, vīrs un sieva, ņemiet ikkatrs to vērā, ka nāk laiks, kurā ikvienam būs jāstāv Dieva priekšā un jāatbild par visām lietām, ko tas domājis, runājis un darījis. Šiet katram jānes sava paša nasta, [Gal.6:5] saka apustulis Pāvils. „Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” [Ec.18:4] saka pats Dievs. Atstāj savus grēkus un lūdz Dievu, lai Viņš tev Jēzus Kristus dēļ piedotu. „Pirms nāk sodība, tiesājies pats, tad tu piemeklēšanas laikā atradīsi žēlastību,” [Sīr.18:19] saka mācītājs Sīraks.

Esi labdarīgs un piemet nabagiem ļaudīm kādu daļu no tā, ko Dievs tev ir devis, kā šis netaisnais nama pārvaldnieks labus draugus iemantojis [darījis] ar netaisno bagātību, ko viņš bija norāvis un atzadzis savam kungam.

Palīdzi nabagiem un diedelniekiem, tad „tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”

Tas ir gan zinās, ka tava dāvana, ko tu nabaga ļautiņiem dod, tev debesu valstību nenopelnīs, jo tas Kungs Jēzus Kristus ir vienīgais, kas mums mūžīgo debesu valstību ir nopelnījis [un iešķiņķojis] kā saka apustulis Pāvils: „Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” [Rom.6:23] Bet nabagi, kuriem mēs palīdzēsim, mūs uzņem mūžīgajos mājokļos, kad tie par mums Dievu lūdz, tāpat kā Pāvils caur svētā Stefana [Stepiņa] lūgšanu par saviem ienaidniekiem, atkāpās no lieliem grēkiem un atgriezās pie Dieva. Tie uzņem mūs, kad tie pastarā dienā Dieva un visas pasaules priekšā sacīs, ka mēs tik labprāt nabagiem esam palīdzējuši un devuši, un ar labiem darbiem atspīdējusi mūsu ticība.

Pravieti Eliju dārgā laikā uzņēma viena nabaga atraitne. Tā ilgu laiku deva tam pajumti [mājoja] un ēdināja. [1.Ķēn.17:15] Pravieti Elīsu saņēma un mieloja kāda bagāta sieva, kas dzīvoja Sunemī. [2.Ķēn.4:8] Svētais apustulis Pāvils un viņa biedrs, Sīla vārdā, sludināja Dieva vārdu un viena sieva vārdā Lidija klausījās no sirds, ņēma vērā, ko apustulis runāja un kristījās. Pēc [tam] viņa ielūdza Pāvilu un viņa biedru viesībās un darīja tiem labu. Šie un visi, kas šajā pasaulē ir piedzīvojuši labdarību, teiks viņā pasaulē savus labdarus. Tas būs lielāks gods, nekā tagad sēdēt pie kāda ķēniņa vai lielkunga galda.

Atkal dažs labs cilvēks Dieva priekšā stāvēs, žēlosies un sacīs: Šis ir mani par ubagu padarījis, šis ir ēdis manus sviedrus un asinis, šis ir pret mani bijis tik ciets kā dzelzs un akmens. Ak! Cik liels gan tas būs kauns? Bet uz tiem dievbijīgajiem Dievs sacīs: „Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.” [Mt.25:35-36] „Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” [Mt.25:34] „Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu Tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” [Sal.pam.19:17] saka ķēniņš Sālamans.

Ak žēlīgais Kungs Jēzu Kristu! Tu, kas savas dāvanas dažādi izdali, ikkatram savu daļu piešķirdams [piemezdams] , palīdzi mums žēlīgi, ka mēs topam godīgi un pieticīgi nama pārvaldnieki. Neliec mums iekrist nekādos grēkos, bet dod mums tādu sirdi, ka mēs atstājamies no grēkiem un palīdzam nabagajam un beidzot nonākam caur Tevi debesu valstībā. Āmen, Kungs Jēzu Kristu! Palīdzi mums, Āmen.