Devītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Astotais vakara priekšlasījums »

Pēc etnoloģijas statistiķu jaunākajiem aprēķiniem pašreiz [1884.gads] uz zemes dzīvo vairāk par 1400 miljoniem cilvēku, no kuriem nepilni 400 miljoni, tātad nepilna trešā daļa cilvēces, atzīst Kristu, kurš vienīgais var sniegt pestīšanu un svētlaimi. Tas ir briesmīgs, patiesi nožēlojams fakts. Taču ne mazāk nožēlojams ir fakts, ka arī no šiem četriem simtiem miljonu tā saukto kristiešu gandrīz puse ir pāvesta piekritēji. Tas ir briesmīgi, bēdīgi un nesaprotami, ka īsti kristieši baidās atvērtām acīm ielūkoties šajā neaprakstāmo bēdu un posta bezdibenī.

Tiesa, tagad gan ļoti daudzi, pat lielais vairums no tiem, kas uzskata sevi par luterāņiem, nevēlas neko zināt par to, ka pāvests ir antikrists un pāvestība – antikristietība.

Ja pareizi ticošā jeb ortodoksā amerikāņu luteriskā baznīca to atzīst, – pilnā nopietnībā, kopā ar visu reformācijas baznīcu un saskaņā ar tās apliecībām – tad tagad to labākajā gadījumā dēvē par aprobežotu cilvēku baru, kas nevēlas sekot laikam. Kāpēc tas ir tā? Tas ir galvenokārt tāpēc, ka ir aizmirsts, kas padara antikristu par antikristu, antikristietību par antikristietību.

Ļaudis mēdz runā šādi: “Ir jāatzīst, ka daudzi pāvesti, īpaši viduslaikos, ir bijuši īsti briesmoņi, kurus, kā to atzīst pat pāvesta rakstnieki, ir aprijusi elle.” Šādi runātāji atzīst, ka vēl šodien tur notiek briesmu lietas, bet tomēr viņi aizbildinās, sacīdami: “Kur tad ir kāda baznīca, kur nebūtu maldu un nebūtu sastopami arī jūdasi?” Viņi atzīst, ka pāvestībā notiek visnelietīgākās apgrēcības, taču tai pašā laikā apgalvo, ka arī šajā baznīcā visnotaļ tiek ievērotas trīs ekumeniskās apliecības.

Tridentas koncila (1545) svinīgā atklāšana iesākās ar to, ka tika nolasītas šīs trīs apliecības. Tādēļ viņi mums saka: “Arī pāvesti tic, ka Vecās un Jaunās Derības Bībele ir Dieva atklāsmes vārds, ka Dievs ir trīsvienīgs, ka Kristus ir Dievs un cilvēks vienā personā, ka Viņš ir pasaules Pestītājs.” “Viņi, tāpat kā mēs, apliecina, ka gaidāma mirušo augšāmcelšanās un pastarā tiesa pār visiem cilvēkiem; arī viņi tic, ka ir Debesis un elle.” “Tā ir liela kļūda,” tie turpina, “ka pāvestību apzīmē par antikristietību; tā drīzāk ir stiprs aizsprosts pret briesmīgajiem neticības uzplūdiem, kādi ir nākuši pār kristietību.”

Panteismu, materiālismu, ateismu, sociālismu, nihilismu, anarhismu un tamlīdzīgu briesmīgo jaunāko laiku mantojumu cilvēki gan uzskata par antikristietību. Bet kā viņi secina, ka pāvestība nav antikristietība un pāvests nav antikrists? Viņi neņem vērā un aizmirst, ka pāvests grib būt Kristus vietnieks zemes virsū un visas kristietības redzamais vadonis. Lai par tādu būtu, protams, ka viņam jāapliecina daudzas kristīgās doktrīnas. Viņam ir jāmaskējas, citādi antikrists nevarēs pastāvēt pašas kristīgās baznīcas ietvaros.

Un vēl vairāk, viņam ir jāpiesaka cīņa visu reliģiju ienaidniekiem un kristietības ienaidniekiem, jo viņš zina: ja kritīs Kristus, būs jākrīt arī antikristam. Jo tad, ja kristu tas, kura vietnieks viņš grib būt, tad būtu beigas arī viņa amatam. Kad pāvests šķietami cīnās par Kristu un kristietību, viņš cīnās pats par sevi un savu valstību. Taču vissvarīgākais ir tas, ka pāvests vienīgais visā kristietībā, – jo tās kopības, kas noliedz Trīsvienīgo Dievu, es neskaitu pie kristietības, – ir ienaidnieks žēlastībai, kas dāvāta Kristū, Evaņģēlija ienaidnieks, pats atdarinādams kristietību un atrazdamies kristīgo institūciju aizsegā. Par to tiks runāts nākamajā tēzē.

V TĒZE
Pirmais, redzamākais un lielākais bauslības un Evaņģēlija jaukšanas veids ir tas, ko pieļauj pāvesta piekritēji, socinisti un racionālisti, kad tie Kristu padara par jaunu Mozu jeb bauslības devēju un līdz ar to Evaņģēliju pārvērš mācībā par labiem darbiem, bet tos, kuri Evaņģēliju māca kā vēsti par Dieva dāvātu žēlastību Kristū, pāvesta ļaudis lamā un nolād.

Piedāvāšu pāris apliecinājumu tam, ka pāvesta piekritēji tiešām tā māca. Tridentas koncilu, kas centās atkal pacelt un sekmēt pāvestību, kas ar Lutera reformāciju bija saņēmusi nāvīgus ievainojumus, kā zināms, atklāja divus mēnešus pirms Lutera nāves.

Ceturtās sesijas dekrēta ievadā mēs varam lasīt:

“Vissvētākā, ekumeniskā un vispārējā Baznīcas Padome, kas Svētajā Garā likumīgā kārtā sasaukta Tridentā, … allaž ir rūpējusies par to, lai baznīcā, novēršot maldus, saglabātu Evaņģēlija tīrību, tas ir, lai saglabātu to, kas iepriekš caur praviešiem Svētajos Rakstos apsolīts un ko mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, pats vispirms sludinājis un tad saviem apustuļiem licis sludināt visai radībai: tiklab kā avotu visai pestīšanas patiesībai, tā arī tikumu priekšrakstu,” utt.

Sākumā tas viss neizklausās tik briesmīgi. Šie antikristīgā ļaunuma mūdži runā par to, ka Evaņģēlijs satur mācību par pestīšanu. Taču viņi tūdaļ piemetina, ka Evaņģēlijs satur arī tikumu priekšrakstus. Tas esot tas, ko gribējis Kristus, kad Viņš sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15) Ar to Viņš esot gribējis teikt: “Stāstiet viņiem Evaņģēliju, stāstiet viņiem, kādi tikumi jāievēro un kādi darbi viņiem jāveic.” Te mēs redzam, ka viņi negrib pieņemt Evaņģēliju šī vārda patiesajā nozīmē. Pēc viņu izpratnes tas, labākajā gadījumā, ir likumu krājums, līdzīgs tam, kādu pasludināja Mozus. Ja kāds pārkāpj kādu no Dieva baušļiem, tad viņi to atstāj mierā; bet, ja kāds pārkāpj baznīcas pavēles, tad viņš tiek mocīts tik ilgi, kamēr viņš atzīst, ka ir izdarījis nāves grēku, piemēram, piektdienā ēdis gaļu.

Šīs sātana sinagogas sestās sesijas pieņemtajā 21. kanonā teikts:

“Ja kāds saka, ka Dievs devis cilvēkiem Jēzu Kristu kā Pestītāju, kuram viņiem jāuzticas, un nepiemin Viņu kā likumu devēju, kuram tiem jāpaklausa, tad tāds lai ir nolādēts.”

Ar to ir sagrauta visa kristietība. Ja jau Kristus ir nācis pasaulē, lai atnestu mums jaunu bauslību, tad mēs tikpat labi varētu sacīt, ka Viņš būtu varējis palikt augšā Debesīs. Jau Mozus mums ir pasludinājis tik pilnīgu bauslību, ka mēs neesam spējīgi to izpildīt. Un, ja Kristus būtu atnesis vēl jaunus likumus, tad mums būtu jākrīt izmisumā.

To pilnībā noliedz jau pats vārds “Evaņģēlijs”. To, ka Kristus pats savus vārdus ir nosaucis par Evaņģēliju, mēs lasām Mk. 16:15: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Un, lai būtu skaidrs, ko Viņš saprot ar šo vārdu, viņš konkretizē tā saturu: “Kurš tic un top kristīts..” Ja Kristus mācība būtu bauslība, tad tā nebūtu nekāda gr. euangelion, prieka vēsts, bet gan pavisam bēdīga vēsts.

Ielūkojoties Vecajā Derībā, mēs arī tur redzam, kāds bija Jēzus mācības saturs. “Tas tev sadragās galvu.” (1. Moz. 3:15) Ko nozīmē šie vārdi? To saturs ir šāds: Mesija, Glābējs, Pestītājs nenāks, lai mums pamācītu, kas darāms un kādi darbi mums jāveic, lai izkļūtu no tumsības, grēka un nāves valstības, bet Mesija nāks, lai paveiktu to pats. “Viņš čūskai sadragās galvu.” Tas nenozīmē neko citu, kā to, ka Viņš pats iznīcinās velna valstību. Cilvēka vienīgais uzdevums ir ticēt tam, ka viņš ir pestīts un atbrīvots no šī cietuma. Viņam nav nekas jādara, vienīgi jātic. Viņam ir jāpieņem šī vēsts un par to no sirds jāpriecājas. Ja būtu teikts: “Viņš jūs atpestīs,” tas nebūtu tik mierinoši; arī tad ne, ja būtu teikts: “Jums viņam jātic,” jo tad nebūtu zināms, ko nozīmē ticēt. Šī protoevaņģēliskā [Mesiju pasludinošā. ¬ Tulk. piez.] vieta bija avots, no kura ticīgie Vecajā Derībā varēja smelties mierinājumu. Viņiem bija svarīgi zināt: “Atnāks kāds, kurš mums ne vien pateiks, kas jādara, lai nonāktu Debesīs. Nē, Mesija pats visu paveiks, lai mēs varētu nonākt Debesīs.” Tagad vairs nav jājautā, kas man jādara tad, kad būs sagrauta velna valstība. Ja jau tā ir sagrauta un es esmu brīvs, tad man vairs nav nekas jādara, kā vien tas jāsaņem. Jā, tas ir sacīts Svēto Rakstu vārdā: “Tici!” Tas nozīmē: “Saņem to, ko ieguvis Kristus.”

Kā pierādījumu šeit sacītajam varētu minēt vēl daudzus citus pravietojumus. Es atgādināšu tikai vienu, kas mums skaidri parādīs, kas īstenībā ir Evaņģēlija mācība.

“”Redzi, nāks dienas,” saka tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu. Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!” tā saka tas Kungs. “Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām,” tā saka tas Kungs: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi Mani pazīs, lielie un mazie,” tā saka tas Kungs, “jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”” (Jer. 31:31¬34)

Tātad Dievs grib slēgt jaunu derību! Tas ir labi jāiegaumē. Šai derībai nav jābūt bauslības derībai, kā tai, ko Dievs noslēdza ar Israēlu Sinaja kalnā. Mesija neteiks: “Jums jābūt tādiem un tādiem, jādzīvo tā un tā un jādara tādi un tādi darbi.” Nē, Mesija nenāks ar šādām pamācībām. Viņš ierakstīs bauslības likumus cilvēku sirdīs, tā ka šāds cilvēks pats sev būs likums. Viņš netiks piespiests no ārienes, bet tiks virzīts no iekšienes. “Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku.” Šie vārdi sniedz pamatojumu iepriekš minētajam apgalvojumam. Tā ir Kristus Evaņģēlija kopsumma: grēku piedošana aiz tīras žēlastības Jēzus Kristus nopelna dēļ. Tādēļ tas, kas domā, ka Kristus ir jauns likumdevējs, iznīcina visu kristietību, jo tieši ar to kristīgā ticība atšķiras no visām citām pasaules reliģijām. Visas pārējās reliģijas saka: “Tev jābūt tādam un tādam; tev jāveic tādi un tādi darbi, ja gribi nokļūt Debesīs.” Bet kristīgā ticība saka: “Tu esi pazudis grēcinieks, un pats nevari sevi atpestīt! Bet tādēļ nekrīti izmisumā! Kāds ir izcīnījis pestīšanu tavā vietā. Kristus ir tev atdarījis Debesu vārtus un tevi aicina: “Nāc, viss ir sagatavots! Nāc uz kāzu svinībām!”” Tāpēc Kristus arī saka: “Es esmu ārsts slimajiem, nevis veselajiem. Es esmu nācis, lai meklētu un pestītu tos, kas pazuduši. Es esmu nācis, lai aicinātu atgriezties grēciniekus, nevis taisnos.”

Visur, kur mēs redzam Kungu Jēzu, Viņam apkārt ir grēcinieki, bet aiz Viņa glūnoši stāv farizeji. Taču šie grēcinieki ir izsalkuši un izslāpuši. Viņš ir ieguvis viņu sirdis. Lai arī no Viņa staro dievišķais majestātiskums, viņi tam uzticībā tuvojas. Farizeji ar rūgtumu saka: “Šis pieņem grēciniekus un ēd ar viņiem.” Mūsu Kungs to dzird, un, ja arī nebūtu dzirdējis, Viņš to zinātu. Un ko Jēzus dara? Viņš neaizstāvas, Viņš nesaka: “Es negribu pie sevis grēciniekus, Es gribu taisnos.” Viņš apstiprina pārmetumā sacīto: “Jā, Es aicinu grēciniekus,” un Viņš to pierāda viņiem ar līdzību par pazudušo avi. Gans uzņem pazudušo avi, varbūt saplosītu, ievainotu; Viņš to paņem uz pleca un ar prieku nes mājup. Vēl Viņš savu izturēšanos skaidro ar līdzību par pazaudēto grasi. Kāda sieva meklē pazudušo grasi pa visu māju, meklē to gružos un, kad tas ir atrasts, saaicina draudzenes un saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.” Un tad Kungs vēl stāsta jauko līdzību par pazudušo dēlu. Ar to Viņš apliecina: “Tā ir mana mācība: Es esmu atnācis meklēt un pestīt to, kas ir pazudis.”

Aplūkojot visu Jēzus dzīvi, jūs redzat: Viņš nestaigā kā lepns filozofs, kā morālists, ko ielenc vienīgi tikumības paraugļaudis, kuriem Viņš māca, kā aizsniegt filozofiskās pilnības augstāko pakāpi. Nē, Viņš iet un meklē pazudušos grēciniekus un pat saka, ka Debesu valstībā drīzāk iekļūs netikles un muitnieki nekā lepnie farizeji. Ar to Viņš mums ļoti skaidri parāda, kas ir Viņa Evaņģēlijs.

Viņa mācību apstiprina arī visi apustuļi. Jānis saka savā evaņģēlijā: “Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jņ. 1:17) Šeit Jānis nostāda bauslību pretī žēlastībai un patiesībai. Tātad žēlastību un patiesību Viņš aplūko kā mācību. Tas tiešām tā ir: Kristus mācība ir mācība par žēlastību un patiesību. Jēdziens žēlastība man nav jums jāizskaidro. Bet jēdziens patiesība ir jāsaprot šādi: “Es jums mācu Vecajā Derībā pasludināto lietu būtību. Vecajā Derībā ir tikai ēna, Es sniedzu pašu būtību.” Viss levītiskais dievkalpojums bija tikai kā simbols. Bet to, kas Vecajā Derībā bija tikai simboliski ieskicēts, Kristus atnesa īstenībā.

Vēl apustulis Jānis saka: “Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3:17) Ar to skaidrāk par skaidru ir noraidīta doma, ka Kristus būtu nācis sludināt jaunu bauslību. Jo, ja tas būtu tā, tad Viņš būtu arī nācis pasauli tiesāt. Jo bauslība grēcinieku tiesā. Nē, Dievs nav sūtījis savu Dēlu pasauli tiesāt, bet gan tāpēc, lai pasaule ¬ Viņš ar to saprot pazušanai nolemtos grēciniekus ¬ caur Viņu taptu glābta un pestīta. Jo kāpēc gan runa ir par pasauli? Pasaule ir atkritusi un pazudusi. Taču Pestītājs nāk ar mīlīgo mācību: “Un ja arī jūs būtu grēkojuši pret visiem Dieva baušļiem, neesiet izmisuši, Es jums nesu piedošanu un pestīšanu.”

Rom.1:16-17 teikts: “Es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos.””

“Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” (1. Tim. 1:15) Vai nav briesmīgi, ja, neievērojot šos skaidros vārdus, pāvesta ļaudis māca: “Tas, ko Raksti sauc par Evaņģēliju, nav nekas cits, kā jauna bauslība”?

Citviet viņi to izklāsta sīkāk un saka, ka no Kristus mutes ir nākuši likumi, par kuriem Mozus neko nav zinājis. Tiem viņi, piemēram, pieskaita likumu par mīlestību uz ienaidnieku; to, ka nav jāatriebjas un ka nav jāatprasa tas, kas atņemts utt. Viņi apgalvo, ka tie esot jauni likumi. Taču tā tas nav. Jau Mozus saka: “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta un savu tuvāku kā sevi pašu.” Tātad Kristus nav šo Mozus likumu atcēlis, un Viņš nav arī devis nekādus jaunus likumus, bet ir gan atklājis šo likumu garīgo jēgu. Tāpēc Viņš saka: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mt. 5:17) Tātad Viņš nav nācis dot bauslību, bet gan to piepildīt, lai mēs šo piepildījumu varētu saņemt.

Paklausīsimies tālāk, kā Tridentas koncils noraida Evaņģēliju un nolād tos, kuri māca Evaņģēliju kā vēsti par Dieva brīvu žēlastību Jēzū Kristū.

Tridentas koncils savā sestajā sesijā pieņēma šādu dekrētu:

“Ja kāds saka, ka cilvēki tiek taisnoti vienīgi ar Kristus taisnību un grēku piedošanu, izslēdzot žēlastību un mīlestību no cilvēku puses, ko Svētais Gars izlej sirdīs un kas tām piemīt, vai arī, ka žēlastība, ar ko mēs tiekam taisnoti, nav nekas cits kā vien Dieva labvēlība, ¬ tāds lai ir nolādēts. Ja kāds saka, ka taisnojošā ticība nav nekas cits kā paļaušanās uz dievišķo žēlsirdību, kas Kristus dēļ piedod grēkus, vai ka šī uzticēšanās ir vienīgais, kā dēļ mēs topam taisnoti, ¬ tāds lai ir nolādēts.. Ja kāds saka, ka taisnotais ar labajiem darbiem, kurus tas paveic Dieva žēlastībā un pateicoties Jēzus Kristus nopelniem, kura dzīvs loceklis viņš ir, patiesi nepelna lielāku žēlastību, mūžīgo dzīvošanu un patiesu mūžīgās dzīvības iegūšanu, mirstot Dieva žēlastībā, ..tāds lai ir nolādēts.”

Domāju, ka skaidrāk nav iespējams pierādīt to, ka pāvests ir antikrists; lai to nesaskatītu, jābūt pilnīgi aklam un tādam, kas neko nezina par kristietību. Pāvesta ļaudis visur met krusta zīmi, bet vai tā nav liekulība? Viņiem ir tikai krusti, bet ne Kristus. Aizvien no jauna mēs varam lasīt, ka viņiem ir jāpielūdz Marija, lai Pētera kuģītis neaizietu dibenā. Viņi nevēlas sacīt: “Jēzus ir mūsu patvērums un mūsu klints.” Patiesi, vissliktākās sektas kristietībā nav tik sliktas kā pāvestība. Jo visas sektas bez izņēmuma atzīst: “Ja cilvēks grib tapt pestīts, tad viņam tas ir iespējams vienīgi ar Dieva žēlastību Jēzū Kristū.” Visās sektās Evaņģēlijs gan tiek aptumšots, taču ne nosodīts un nolādēts, kā tas ir izdarīts pāvestībā. Un tāpēc, ka šī Evaņģēlija mācība par Dieva žēlastību ticībā Kristum ir saglabāta visās sektās, tās ir nesalīdzināmi labākas par pāvestību. Tās ir sagrozītas baznīcas, bet pāvesta baznīca ir aplama baznīca. Viltota nauda nav nauda, tāpat pāvesta baznīca kā viltota, aplama baznīca nav baznīca. Sektas ir ecclesiae corruptae, t. i., sabojātas draudzes, bet pāvesta baznīca nav baznīca. Es ar to domāju nevis Romas baznīcu, bet gan pāvesta baznīcu, baznīcu, kura pakļauta pāvestam un pieņem viņa dekrētus, un atkārto viņa lāstus.

Var dzirdēt iebildumu: Kristus taču saka: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt. 11:28¬30) Jā, tie Romā saka, ka šis Kristus jūgs un nasta, šī pašaizliedzība, krusta ņemšana uz sevis esot daudz grūtāka nekā Mozus bauslība. Viņi saka: Mozus ir aizliedzis tikai rupju, ārēju darbību, no kā viņi secina, ka Kristus, sacīdams: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts,” ar vārdu “vecajie” esot domājis Mozu. Bet Kristus grib teikt: “Vecajie savos likumos ir jums mācījuši, ka bauslību jūs esat ievērojuši, ja jūs neesat izdarījuši kādu rupju grēku.” Un pēc tam Kristus izskaidro Mozus bauslības patieso jēgu.

Luters par to raksta savās piezīmēs par Mateja evaņģēliju (Anm. über Math., VII, 214) (St. L. Ed. VII, 143):

“Tie varen maldās, kuri šeit Kristus jūgu šajā teicienā (Mt. 11:29, 30) vērtē kā Evaņģēlija bauslību, t. i., likumus, kurus ir devis Kristus.”

Evaņģēlijs un Evaņģēlija bauslība esot sinonīmi, viņi to sauc arī par nova lex, t. i., jaunais likums.

“Un sofistiem, skaidrojot šo tekstu, ir ļoti jānopūlas, lai pierādītu, ka Kristus jūgs esot vieglāks nekā Mozus jūgs, jo Mozus taču aizliedza vienīgi darbus, kamēr Kristus priekšrakstos aizliegums attiecas arī uz katru nederīgu vārdu un visu sirdi.”

Viņi sacīja, ka Mozus bauslība esot bijusi viegla, tāpēc ka Mozus esot aizliedzis tikai rupjo ārējo darbību. To viņi apgalvo, lai pierādītu, ka Vecajā Derībā caur bauslību varēja mantot pestīšanu, jo tas nepavisam nav bijis tik grūti. Evaņģēlija likumi esot tikai tiktāl vieglāki, ka tie atceļ apgraizīšanu un ceremoniju likumus. Bet jūgs un nasta, par ko šeit runā Kristus, nav nekas cits, kā šis krusts, ko mīlestībā uz Kristu uzņemas Viņa sekotāji.

Luters turpina:

“Beidzot šie aklie ļaudis ir nonākuši pie secinājuma, ka bauslības un Evaņģēlija savstarpējā attieksme esot kā attieksme starp excedentia un excessa, t. i., tāds, kas ir pārspējis to, kas ir pārspēts, proti, ka bauslība esot ar to vieglāka par Evaņģēliju, ka tā neaizliedzot sirdi, bet tikai roku, tas ir, tikai ārējo, rupjo darbu, kurpretī Evaņģēlijs esot ar to vieglāks nekā bauslība, ka tas esot atcēlis apgraizīšanu un ceremonijas. Ak, kāds stulbums, kas labi piederas ļaudīm, kuri nicina Evaņģēliju un negrib to lasīt! Tā vietā tiem vajadzētu mācīt, cik brīnumaini izpaužas Kristus spēks Viņa svētajos. ¬ Jo ar ticību cilvēku sirdīs Viņš nāvi pārvērš par smiekliem, sodu par priekiem, elli par Debesīm. Jo tie, kuri tic Viņam, izsmej un nicina visus šos ļaunumus, no kuriem pasaule baidās un bēg, un ar nepatiku no tiem novēršas. To Kristus nosauc par maigu jūgu un vieglu nastu, tas ir, nest krustu ar prieku, kā to saka Pāvils: “Mēs teicam sevi laimīgus arī ciešanās.” (Rom. 5:3)”

Tiklīdz cilvēks ar patiesu grēku nožēlu ir nonācis pie dzīvas ticības, viņš ir kļuvis svētīgs, tad viņš jau stāv pie Debesu vārtiem un, tiklīdz nāk nāve, vārti atveras un viņš tajās ieiet. Taču tā kā kristietim ir bīstami šajā pasaulē piedzīvot tikai labas dienas, Pestītājs ir parūpējies arī par to un ir uzlicis viņam krustu. Tiklīdz kāds kristietis savu ticību apliecina vārdos un darbos, tā ļaudis kļūst pret viņu naidīgi noskaņoti. Ja arī šis naidīgums neizpaužas ārēji, tomēr tas ir pamanāms un sagādā kristietim daudz raižu. Ne vienam vien par Kristus ticību ir bijis jāatdod sava dzīvība! Bet tomēr ¬ cik viegla ir Kristus nasta iepretim bauslības nastai! Kurš sajūt bauslības nastu, tas saka: “Es esmu visnožēlojamākais starp radījumiem!”, tas zaudē cerības un krīt izmisumā. Kas dzīvo gan bez bauslības, gan bez Evaņģēlija, tas dzīvo kā dzīvnieks; posts un bēdas viņam, kad tam pēc nāves tiks atdarītas acis! Bet kristietis var priecāties par to, ka Dievs viņu atpestīs no šīs dzīves bēdām un posta, viņš var dziedāt allelujā! Kā paraugs tam mums ir mocekļi. Viņi negāja raudādami un vaimanādami uz notiesāšanas vietu, nē, viņi gāja mocekļu nāvē ar prieku un gavilēm. Šeit ir piepildījušies Kristus vārdi: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”

Neļausim sacītajam tā vienkārši aizskanēt, centīsimies to ņemt vērā. Jo tas ir šo vakara stundu galvenais uzdevums ¬ iesakņot jūs kristietībā. Lai Dievs dod, ka tas nebūtu veltīgi!

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Desmitais vakara priekšlasījums