Dienā, kad Marija gāja pie Elizabetes

Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.” Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.” Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. [Lk.1:39–56]

Šajā Evaņģēlija vietā aprakstītais notikums sniedz mums piemēru un mācību, proti, tas rāda, kādi ir īsti ticības augļi; jo, kā bieži esat dzirdējuši, kristīga dzīve izpaužas tikai šajās divās lietās – ticībā un mīlestībā. Tās mums šeit tiek parādītas divu sieviešu – Marijas un Elizabetes – piemērā. To tagad aplūkosim.

Kad Marija bija Svētā Gara pilna un savā miesā nesa Dieva Dēlu, tā ka gan viņas miesa, gan dvēsele bija Dieva žēlastības pārpilna, viņa cēlās un gāja pie savas radinieces Elizabetes, lai tai kalpotu. Jo Marija no eņģeļa bija dzirdējusi, ka arī Elizabete ir grūta un savās vecumdienās vēl dzemdēs bērnu. Tātad Marija pie viņas devusies nedz sevis pašas, nedz arī kāda cita iemesla dēļ kā vien – lai kalpotu šai grūtajai sievai. Tā tiek noraidītas visas kārtas un ordeņi, kas vērsti tikai uz palīdzību sev pašiem, nevis citiem cilvēkiem vai kas kalpo un dara labu citiem tādēļ, lai paši iemantotu dievbijību. Nolādēta ir dzīve, ko cilvēks dzīvo, kalpodams tikai sev! Ja tu būtu jautājis Marijai, kādēļ viņa gājusi pie Elizabetes, tā katrā ziņā būtu sacījusi: ne tādēļ, ka es gribētu kļūt dievbijīga. Viņa bija dievbijīga un visu Dieva dārgumu pārpilna jau iepriekš un gāja pie savas radinieces tikai tādēļ, ka gribēja viņai kalpot, palīdzēt un sniegt mierinājumu.

Šis piemērs mums māca, ka, jo augstāka ir dāvana, ko saņemam, jo vairāk mums jācenšas būt pazemīgiem un kalpot citiem. Tādēļ īsts kristietis ir tas, kurš kalpo ikvienam – kā Kristus ir darījis –, kurš nekļūst iedomīgs un nesāk noniecināt citus. Marija gan būtu varējusi teikt: man tagad visa ir diezgan, manā miesā ir Dieva Dēls; man būtu apkaunojoši kalpot kādam cilvēkam; būtu taisnīgi, ja visa pasaule kalpotu man, ja visa radība raudzītos uz mani, bet es sēdētu uz spilvena, ļaudama, lai kalpones par mani rūpējas un man kalpo. Taču Marija tā nedara – viņa iet kalpot citiem.

Mēs, nabaga tārpu maisi, ja Dievs mums piešķīris kaut vai grasi vērtu mantu, uzreiz piepūšamies un nevaram vien izdomāt, kā vēl likt citiem par mums rūpēties, – ikvienam ir pienākums mums kalpot, bet paši mēs negribam kalpot nevienam. Tādēļ īsta kristīgā dzīve ir – kalpot un palīdzēt citiem. Kaut arī kāds pieder augstākai kārtai nekā citi, viņa dzīvei un darbiem jābūt vērstiem tikai uz to, lai nestu labumu citiem. Jo augstāka ir kārta, kurai kristīgs cilvēks pieder, jo vairāk viņam jācenšas nest labumu citiem un būt pazemīgam. Tas nenozīmē, ka vajadzētu atteikties no šīs kārtas vai amata – ja vien kristietis ir pārliecināts, ka šī kārta Dievam ir tīkama –, bet jāpaliek tajā, tomēr jāizturas pazemīgi, kā to dara Marija. Viņa bija Dieva māte un neatteicās no savas kārtas, bet tieši ar šo augli, Dieva Dēlu, ko viņa nesa savā miesā, gāja un kalpoja savai radiniecei Elizabetei.

Redziet, tas ir izcils mīlestības piemērs, – ka Marija, kura bija Dieva žēlastības pilna, kurā bija pats Dievs, tā pazemojās un kalpoja Elizabetei. Arī mums vajadzētu sekot šim piemēram. Dievs caur Jēzu Kristu, Savu Dēlu, ir darījis mūs brīvus, izglābis no grēka, nāves, elles un visām nelaimēm, bagātīgi apveltīdams ar Savu neizsakāmo žēlastību, tā ka Bauslībai neko vairs neesam parādā: grēks mums ir piedots, nāve ir aprīta, velns ir nonāvēts, elles rīkle ir aizdarīta; visas nelaimes mums ir pakļautas, turklāt esam Dieva bērni un mūžīgās dzīvības mantinieki. Šādu bagātību un žēlastības dēļ Dievs no mums negrib prasīt neko vairāk kā vien – lai kalpojam un darām labu savam tuvākajam, kā Viņš ir darījis mums. Tāda ir Viņa griba – par to jau daudzkārt esam runājuši plašāk.

Tālāk Lūka raksta, ka Marija tikli devusies ceļā, – viņa gājusi kā jauna sieva, kas, bez šaubām, gadu pavadījusi mājās ar savu vīru Jāzepu, dzīvodama tiklu un godājamu dzīvi. Nav šaubu, ka to Svētais Gars licis rakstīt tādēļ, lai parādītu, ka sievām pilsētā un ārpus mājas jāizturas tikumīgi, lai nevienam nekļūtu par apgrēcību ar netiklu uzvedību. Jo sievas lielākais dārgums un krāšņākā rota ir tikla dzīve un godājama izturēšanās; ja sieva šo dārgumu pazaudē, arī viņa pati jau ir pazudusi. Un, lai gan evaņģēlists skaidri nepasaka, vai kāds devies ceļā kopā ar Mariju, tomēr ir maz ticams, ka viņu nebūtu pavadījis Jāzeps vai kāda kalpone; jo tikla izturēšanās nepieļauj, ka sieva viena dotos ceļā pāri visai zemei. To visu saku tādēļ, lai mēs redzētu, ka Svētais Gars Rakstos arvien rāda, cik krietnu un godājamu dzīvi dzīvojuši svētie, – tas izpaudies arī ārējā dzīvē. Tas ir pretrunā ar dažu cilvēku domām, kuriem šķiet, ka tad, ja tie kļuvuši par kristiešiem, tie drīkst dzīvot pavisam brīvi, neievērojot nekādas tikumīgas un godājamas dzīves prasības. Tagad varam sastapt daudz šādu zeļļu, kuri nodara ievērojamus zaudējumus Evaņģēlijam un Dieva vārdam.

Te būtu jārunā arī par to, cik slikti mēs tagad audzinām savus bērnus, nemācīdami tiem ne godu, ne tikumību. Vecāki ļauj bērniem darīt, ko tie grib, un neieaudzina tiem bijību; mātes nepieskata savas meitas, pieļauj visu, ko tās grib darīt, nenosoda, nemāca tās dzīvot tiklu un godājamu dzīvi. Tādēļ arī mūsu, vāciešu, un pat kristiešu vidū atrodami tik mežonīgi un neaudzināti ļaudis, kādus citur pasaulē bieži negadās sastapt. Tas tādēļ, ka jaunībā neesam labi audzināti. Mēs esam uzcītīgi daudzās citās lietās, tikai ne bērnu audzināšanā. To neuzrauga ne valdnieki un kungi, ne pilsētu galvas un valdība, lai gan tiem ir pienākums iedibināt un nodrošināt ārēji tikumīgu valdīšanu un kārtību; šai ziņā pie mums ir daudz trūkumu. Lai Dievs palīdz tos izlabot! Es domāju, Dievs mums parāda tik maz žēlastības tādēļ, ka neviens nerūpējas par jaunatni; ja gribam, lai visās lietās mums klātos labāk, patiesi vajadzētu sākt ar bērnu audzināšanu. Tādēļ ne velti Svētais Gars šeit vēsta, ka Marija tikli devusies ceļā un gājusi pie Elizabetes.

Kad Marija nonāk pie savas radinieces Elizabetes, notiek liels brīnums, proti, Elizabetei izdzirdot Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās no prieka sāk lēkt un viņa kļūst Svētā Gara pilna, pazīdama Mariju kā Dieva māti. Tas bija vērīgs skatiens un drosmīga atziņa. Te mums tiek parādīts, kā visam jānotiek, ja gribam dzīvot dievbijīgi, proti, – ticība nevar iesākties citādi kā vien – ar Svētā Gara palīdzību un arī ne bez sludinātā Dieva vārda. Jo, kad Marija, kas savā miesā nesa Dieva Dēlu, sveicināja Elizabeti, šis viņas sveiciens, sasniegdams Elizabetes ausis, radīja viņā ticību, tā ka Elizabete atzina to, ko viņas prāts nekad nebūtu atzinis. Tātad vispirms ir nepieciešams dzirdēt sludināto vārdu un nevis atstāt to neievērotu, – kā daži grib darīt. Jo, lai ar tevi runātu, Dievs nenāks pie tevis kambarī. Tam jānotiek tā: sludinātajam Dieva vārdam ir jāiet pa priekšu un, kad tas ir uzņemts ar ausīm un sirdi, tad nāk Svētais Gars, īstais skolotājs, un dod šim vārdam spēku, lai tas iesakņotos sirdī.

Nav šaubu, ka Marija sveicinājusi Elizabeti tādiem vārdiem, kā tas ebreju valodā bija ierasts un kā arī evaņģēlisti bieži raksta: “Miers ar tevi!” Šajā sveicienā būtībā tiek pasludināts Evaņģēlijs, proti, grēku piedošana un sirdsmiers. Kad šis Dieva vārds atskan cilvēka ausīs, tad, ja vien viņš ir dievbijīgs un savā sirdī ilgojas pēc miera, Svētais Gars nāk līdzi šim vārdam. Tas Dieva vārdu sirdī dara spēcīgu un māca pareizi atzīt Kristu. Te nu ir jāapklust paša cilvēka prātam, sajūtām, izpratnei un attapībai. Tādēļ mums piederas dot Evaņģēlijam godu un ļaut, lai tas ir ceļš un līdzeklis – gluži kā caurule, pa kuru Svētais Gars ieplūst mūsos un ienāk mūsu sirdīs. Tādēļ Sv.Pāvils Gal.3:2 raksta, ka kristieši ir saņēmuši Svēto Garu nevis ar Bauslības darbiem, bet ar ticības sludināšanu. Un arī Rom.10:17 apustulis secina: “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.”

Tas nozīmē, ka ģeķīgi, jā, pretēji Dieva iedibinātajai kārtībai rīkojas tie, kuri noniecina sludināto vārdu un to noraida, domādami, ka Svētais Gars un ticība pie viņiem nāk bez šādu līdzekļu starpniecības; tas vairs sen tā nenotiek. Ja dažiem tā notiek, tas ir īpašs gadījums; parasti tā nav – Dievs negrib dot Savu Svēto Garu bez sludinātā vārda. Tādēļ arī Sv.Pāvils Rom.1:16; 1.Kor.1:24 sauc Evaņģēliju par Dieva spēku, kas atnes pestīšanu visiem, kuri tam tic. Nav šaubu, ka apustulis šeit runā par ārēji dzirdamā veidā sludināto Dieva vārdu. Ja Viņa vārds jau iepriekš netiek sludināts, nav pamata gaidīt, ka Svētais Gars nāks un paveiks Savu darbu, nedz arī – ka šeit būs atrodama ticība. Līdzīgi ir arī ar sauli. Tai piemīt divas svarīgas īpašības, proti, spožums un karstums. Kur atspīd saules gaisma un spožums, tur arī karstums nāk līdzi; kur neatspīd saules spožums, tur nav arī karstuma. Tāpat ir arī ar sludināto vārdu un Svēto Garu. Svētais Gars darbojas tikai tur, kur tas iepriekš ir varējis sirdī ienākt ar vārdu – kā pa cauruli. Par to jau bieži esam runājuši un rakstījuši.

Tālāk notikumā uzzinām, ko Elizabete, Svētā Gara iedvesmota, teikusi Marijai:

“Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?”

Tas ir, itin kā Elizabete gribētu sacīt: līdzīgs auglis vēl nav nācis ne no vienas sievas miesām, – par visiem citiem miesas augļiem nākas teikt, ka tie ir nolādēti. Tikai šis auglis ir svētīts – to es atzīstu. Jo auglis, ko tu, Marija, nes savās miesās, nav vienkāršs, parasts auglis; un arī tu neesi parasta māte, jo esi mana Kunga māte. Ak, cik ļoti tu pazemojies, nākdama pie manis! Man vajadzētu doties pie tevis un skriet tev pakaļ, jā, man vajadzētu skūpstīt tavas kājas un to atstātās pēdas – tu esi tādas godināšanas cienīga; tomēr tu pati nāc šurp un gribi kalpot man!

Te mācāmies īstu pazemību. Tas ir kas īpašs, ka Mariju neaizkustina Elizabetes vārdi, – viņa nesāk tīksmināties ap saņemto godu un slavu, bet grib kalpot savai vecajai radiniecei; arī Elizabete ir pazemīga un dod godu Marijai. Tas ir lielisks, īsti kristīgs piemērs: jaunā sieva izturas pazemīgi pret veco, savukārt vecā – pret jauno. Ko lai Marija dara? Viņa negrib paturēt šo godu un slavu, nedz uzskatīt Dieva žēlastību par savu nopelnu. Tādēļ viņa vēršas pie Dieva un atdod visus dārgumus Viņam, pati savu dvēseli atstādama gluži kailu. Šo Marijas vārdu saturs ir tāds, ka cilvēks atzīst savu zemumu un niecīgumu pretstatā Dieva cildenumam un varenībai un tāpat arī – Viņa dievišķo dārgumu pārpilnību, proti, cilvēks zina, ka viņš nav gluži nekas, turpretī Dievs ir viss. Sevi cilvēks uzskata par neko, turpretī Dievu – par visu. Cilvēka dabai to atzīt ir neiespējami, jo tā negrib būt niecība. Tādēļ tā ir augsta, pārdabiska lieta – atzīt savu niecīgumu un Dieva žēlastības pārpilnību. Tādi ir visi cilvēki. Neviens nav tik izglītots, neviens nav tik svēts, ka labprāt saņemtu apkaunojumus un zaimus vai labprāt atteiktos no savas dzīvības. Mēs pieredzam, kā ļaudis rīkojas nāves draudu priekšā, – viņi baiļojas, dreb un ir gatavi atdot visu, lai tikai paliktu dzīvi, jā, lai varētu dzīvot kaut tikai vienu stundu ilgāk. Nav mūsu dabā pašiem sevi iznīcināt; vecajam Ādamam tas ir pārlieku sāpīgi – viņš negrib paciest nevienu vārdu, kas vēršas pret viņu, kur nu vēl labprāt panest kaunu un nāvi! Jā, ja cilvēkam sāp kāja vai pat tikai kājas pirksts, viņš jau kļūst nepacietīgs. Tā nu cilvēks nespēj no visas sirds atzīt un sacīt, ka viņš nav nekas. Ar muti gan mēs visi protam teikt: mēs esam grēcinieki, neesam gluži nekas; bet, kad Dievs pats to liek sacīt un grib mūs tiešām darīt niecīgus, mēs sākam iebilst un cīnīties, jo to mēs nespējam paciest. Tādēļ ir veltīgi daudz runāt par to, ka mēs neesam nekas, ja savā sirdī tam nepiekrītam.

Tā nu Marijas slavas dziesmas Magnificat galvenā doma ir šāda: mēs neesam nekas, turpretī Dievs ir viss – Viņš ir varens, žēlsirdīgs, stiprs, dievbijīgs, uzticams utt., – ko vien labu iespējams pateikt, tas jāsaka par Viņu. Tas nozīmē, ka visu labo, kas mums ir, esam saņēmuši no Dieva un viss pieder Viņam. Tādēļ, ja Viņš nāk un ņem projām kaut ko no tā, ko mums ir devis, mums neklājas kļūt īgniem un dusmoties, jo Viņš ņem Savu, nevis mūsu. Bet par to, kā jāsaprot katrs Magnificat vārds, pietiekami izsmeļošu skaidrojumu atradīsit atsevišķā grāmatiņā. Tagad paliksim pie sacītā un piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību.