Dienvidu valsts Jūdas pravieši

Jūdas praviešus var iedalīt divās grupās: tie, kas aktīvi darbojās pirms deportācijas, un tie, kuru kalpošana patiesībā norisinājās tieši gūsta laikā. Pie pirmās grupas pieder Obadja, Joēls, Cefanja, Habakuks, Miha, Jesaja un Jeremija; pie pēdējās – Ecehiēls un Daniēls.

Jūdas ķēniņu vēsture pirmkārt ir saistīta ar Laiku grāmatām. Tautas labklājība ir atkarīga no Tempļa, kā arī no pašas tautas priesteriskā aicinājuma. Jūdu tradīcija, kuru akceptē arī daudzi kristiešu zinātnieki, apgalvo, ka Laiku grāmatas ir sarakstījis Ezra, jo 2.Laiku grāmatas pēdējie divi panti būtībā ir gandrīz vai identiski pirmajiem diviem no Ezras grāmatas. Savukārt Ķēniņu grāmata lielākoties seko notikumiem, kas norisinājās ziemeļu valstī Israēlā. Tad šajā ainā ienāk Ezra, aprakstot tempļa rekonstrukciju pēc gūsta un ar to saistītās cerības. Gan pirms, gan pēc deportācijas uz Babiloniju (586.gads pirms Kristus dzimšanas) pravieši uzsver bauslības un taisnības nozīmi tautas dzīvē.

Jūdas pravieši mesiānisko cerību saskata tālā nākotnē. Viņi runā par “Kunga dienu” un “dusmu dienu”, kurā tiks sijāta Israēla tauta un visa radība. [Skatīt, piemēram Ob.1:15, Joēla 1:15, 2:1-2, Cef.1:14-15 vai Habakuka 3.nodaļu] Arī Jesaja apraksta to pašu jau pārāk labi zināmo grandiozo ainu, kuru mēs pazīstam no Joēla grāmatas. [Jes.24:17-19, 41:15-16 un Joēla 2:30-31 un 3:13-16] “Un Es tavā vidū atlicināšu pazemīgus un nabadzīgus ļaudis, kas savu cerību liks uz Tā Kunga Vārdu. Pārējie, kas vēl no Israēla atlikuši, nedarīs ļaunu..”, un tie, kas izglābušies no Ciānas, atradīs patvērumu. [Cef.3:12-16, Joēla 2:23 un 3:21 un Ob.1:17-21] Bet kas Jūdejas praviešiem ir sakāms par Mesijas dienām?

Obadjas vīzija

– ar šādu vārdu ir pazīstama visīsākā grāmata Vecajā Derībā. Tajā tiek attēlots konflikts starp Edomu un Ciānu: “Jo Tā Kunga diena jau visām tautām ir tuvu klāt nākusi…” Tai dienā Jēkaba nams kļūs par uguni un Ēsava nams par salmu kušķi. Par to laiku ir teikts, ka mums nevajadzētu skatīties lejā “uz jūdiem viņu nelaimes dienā”. Bet “uz Ciānas kalna būs glābiņš”, un “augstākā vara piederēs Tam Kungam.” Yalgut Mechiri saistībā ar šo grāmatu saka:

“Dieva vārds runā desmit mēlēs: pravietošana, vīzija, sludināšana, runa, izteicieni, pavēles, piemēri, joki, mīklas un paredzēšana.”

Vienā Obadjas grāmatas nodaļā “atbrīvošana” divreiz tiek pieminēta saistībā ar Ciānu. Tādēļ rabīni uzskata, ka ir vērts jautāt: “Kad atgriezīsies Dāvida Dēls?” – un apraksta, kā tajās dienās Israēls būs atstāts gluži viens. Yalgut runā arī par Caharijas vārdiem: “Un Viņš nostāsies tai dienā ar Savām kājām uz Eļļas kalna.” (14:4) – Un tad nāks tas, par kuru ir teikts: “Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris.” (4.Moz.24:17) Rakstu vieta “uz Ciānas kalna būs glābiņš” norāda uz “to, kas nāks..” “Agrāk valsts bija Israēlam, bet, kopš viņi krita grēkā, valsts tika viņiem atņemta un nodota pagānu tautām, un zeme tika pārdota svešiniekiem.” Yalgut šeit vēršas pie Ecehiēla 30:12, kurā ir runa par nākamo sodu “ar svešinieku roku”. Tomēr beigās, saskaņā ar pēdējo Obadjas pantu, “augstākā vara piederēs Tam Kungam”.

Joēla mesiāniskā vēsts

ir varens vārds pat rabīniem. It īpaši uz diskusiju pamudina Joēla 2:23:

“Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus taisnībā un, kā agrāk, sūta jums agrīno un vēlīno lietu.”

Frāze “kā agrāk lietu mēreni” – morêh litsdaqâh (jeb “kā agrāk lietu pēc taisnības”) – patiesībā nozīmē “taisnības skolotājs“, kaut arī vārds morêh – “skolotājs” – faktiski ir sinonīms vārdam, ko parasti izmanto kā “rudens lietus” – yorêh. Tāpēc, piemēram, Ibn Ẹzra izskaidro: “ “Skolotājs” nozīmē, ka viņš mācīs taisnības ceļu”, un “ir ilgs laika periods starp agrīno un vēlīno lietu”. Rabīns Dāvids Kimhi visu šo analoģiju izprot kā norādi uz Mesiju – sekojošo pantu vārdi par “kloniem”, kas pildīti ar labību, ir “līdzība par Mesijas dienām”. Vārds “tad” (3:1) nozīmē beigu laikus, kas ir Mesijas dienas, kā ir rakstīts: “Zeme būs Tā Kunga atziņu pilna..” (Jes.11:9) – un “Es izliešu Savu Garu pār visu miesu”– norāda uz Israēlu, …un “visi mani pazīs, lielie un mazie”. Šī fināla līnija ir ņemta no “jaunās derības” apraksta Jeremijas grāmatā (31:34). Arī Metsudat David gara izliešanu izskaidro kā norādi uz Mesijas laiku. Rabīnu interpretācija noteikti dod bagātīgu vielu pārdomām, kad mēs tuvojamies Jaunajai Derībai.

Visbeidzot Joēla 4:18 runā par “avotu”, kas “iztecēs no Tā Kunga nama”. Tas būtībā ir pretstatā ar sausuma un bada ainu pravietojuma sākumā. Arī Amosa grāmata noslēdzas ar paziņojumu, ka tad, kad Dievs atjaunos tautas laimi, “vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt”. Savukārt Jesajas 35 un 65 līdzīgi notikumi tiek saistīti ar galīgo mesiānisko piepildījumu. Yalgut Mechiri šeit saskata saikni ar ainu no Midrash, kur ir runa par Dievu, kas Mesijas dienās izlej mannu no debesīm un atver avotu, kas plūdīs no Tā Kunga nama. Līdz ar to “pirmais pestītājs” Mozus un “pēdējais pestītājs”, kas vēl nāks, atgādina viens par otru, un tādējādi RaDaQ to interpretē kā norādi uz Mesijas dienām.

Arī Nāves jūras pergamenti šur tur piemin “Taisnības Skolotāju”. Šā Kumranas Mesijas tēla pamats ir saprotams no Joēla 2:23 vārdiem. Līdzīgā kārtā RaSHI norāda uz šo interpretāciju Caharijas grāmatas komentāra sākumā ar vārdiem:

“Caharijas pravietojumi ir necaurredzami.., mēs nekad nesapratīsim viņa vārdu patiesību, līdz nāks Taisnības Skolotājs.”

Un tiešām tā arī ir, ka kristiešu Mesijas interpretācija ir guvusi spēcīgu atbalstu no Caharijas grāmatas.

Pēteris, sludinādams Vasarsvētku dienā (Ap.d.2:16-21), gandrīz vai pilnīgi ir aizguvis Joēla aprakstu par Svētā Gara izliešanu. Talmuds par Svēto Garu saka:

“Pēc tam, kad bija miruši pēdējie pravieši, Svētais Gars atstāja Israēlu, kaut arī debesu balsi (bath qôl – “balss meita”) vēl varēja dzirdēt.”

Zinātnieki saprata, ka, ierodoties Mesijam, Dieva Gars darbosies pilnīgi jaunā veidā. Atkal Kunga dienas aprakstā Joēla 2:32 izvirza visvienkāršāko Bībeles pestīšanas mācību, kuru Pāvils izmanto Romiešiem 10:13: “Izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu.”

Cefanjam

Kušija dēlam jeb “melnādainajam”, acīmredzot, bija jauktas asinis. Tomēr viņš bija ķēniņa Hiskijas pēcnācējs ceturtajā paaudzē un, saskaņā ar tradīciju, pravieša Jeremijas bērnības draugs. Gluži iespējams, ka Cefanjam bija izdevība iedrošināt jauno ķēniņu Josiju garīgās reformācijas norisēs 622.gadā pirms Kristus dzimšanas. Pirmkārt viņš pravietoja par tuvojošos Kunga dienu un atdzimšanu:

“Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!” (2:3)

Reiz Dievs piešķirs “tautām šķīstas lūpas”. “Pārējie, kas vēl no Israēla atlikuši, nedarīs neko ļaunu un nerunās melus.” (3:9,13) Misionāre Dr. Aili Havas reiz jaunībā, būdama Izraēlā, klausījās kādu jūdu akadēmiķi, kas slavēja Izraēlā ieradušos pionieru augstos morāles standartus – acīmredzot par vardarbību, zagšanu un alkoholismu nebija dzirdams visā valstī! Galu galā jaunā universitātes beidzēja skaļi pateica: “Pie mums Somijā ir diezgan daudz noziegumu un lielas problēmas ar alkoholismu – toties somi parasti nemelo!” Uz to viņas paziņa ebrejs neviļus pajautāja: “Vai tad viņi ir tādi muļķi?” Tas zināmā mērā ilustrē attiecības austrumos, kaut arī paši rabīni uzsver, ka “patiesība ir Dieva zīmogs“.

Tālāk, Cefanjas 3:9, kur ir runa par to, ka tautām būs “šķīstas lūpas”, tiek atzīmēts, ka reiz cilvēce kalpos Kungam “vienprātībā” – ebreju valodā shechem ehad, “plecu pie pleca” jeb “saskaņā”. Yalgut uzsver, ka, saskaņā ar Talmudu, “Mesijas dienās tautas tiks svētītas caur Israēlu“. Attiecībā uz Cefanjas 3:11 apsolījumu, ka Dievs no šīs pilsētas izmetīs “pārgalvīgi lepnos” un “lai tu pati vairs nelepotos pārgalvībā uz Mana svētā kalna”, Yalgut mums atgādina par Talmuda diskusiju, kur ir teikts: “Dāvida Dēls nenāks, iekams lielīšanās nebūs beigusies Israēlā un iekams Dievs nebūs atņēmis cilvēku lepnumu.. un neatstās nožēlojamus un nelaimīgus ļaudis.” Tomēr pēdējā Cefanjas grāmatas nodaļa ietver vēl kādu dziļu mierinājumu bēdu pārņemtai dvēselei: Viņš “būs pret tevi mīļš, tev piedos”.. Dievs “palīdzēs klibajiem un sapulcinās visus izkaisītos”, un atjaunos viņu laimi. “Tos, kas bailēs tālumā skumst, nevarēdami piedalīties tavos svētkos, Es sapulcināšu vienuviet, jo viņi pieder tev, kaut arī tagad viņiem jācieš pazemojums.”

Pravietis Habakuks

darbojās ķēniņa Josijas pēdējos gados (640. – 608.gadā pirms Kristus dzimšanas). Viņš “stāvēja sardzē”, “novēroja” un tad “žēlojās” par Jūdas tautas degradāciju. Savā kalpošanā viņš izteica vārdus, kuri plaši ietekmēja gan kristiešu, gan esēņu domāšanu. Vārdi no Habakuka 2:4 – “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ” – Jaunajā Derībā parādās trīsreiz. [Rom.1:17, Gal.3:11 un Ebr.10:38] Septuaginta –Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, kas tika izveidots ap 200.gadu pirms Kristus dzimšanas, – tulko šo pantu kā “taisnais dzīvos” – ek pisteôs mou – “no manas ticības” jeb “no manas uzticības”, saskaņā ar tā sekundāro nozīmi – tad ticīgais dzīvo caur Dieva izveidotu ticību.

Mācība par taisnošanu ticībā ir Vecās Derības mesiāniskā skatījuma būtiska sastāvdaļa. Daniēla 9:24 runā par “svaidīto” jeb Mesiju, kurš nāks, lai “apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību“. Jeremijas 23:6 un 33:16 uzsver, ka Mesijas vārds būs “Tas Kungs mūsu taisnība“; Jesajas 53:11 īsumā apkopo Kunga cietēja kalpa nāves nozīmi ar vārdiem: “Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” Tas, kā mēs jau redzējām, atbilst 22.psalma pēdējā panta nozīmei, ka mesiāniskais mielasts “sludinās viņa taisnību, ..ka Viņš to ir darījis”.

Nāves jūras pergamentu komentārā par Habakuka grāmatu ir ietverts ievērojams paziņojums: “Un Dievs lika Habakukam uzrakstīt, kas notiks pēdējās paaudzes laikā; tomēr Viņš tam neatklāja beigu spriedumu. Ar vārdiem “lai tas, kas lasa, varētu lasīt ātri”, Viņš norādīja uz Taisnības Skolotāju, kuram Viņš ir atklājis visus Savu kalpu praviešu noslēpumus.”

Yalgut runā par vīziju, “kas gaida, bet kas nebūs par vēlu”; Talmuds par to saka: “Beigu laiki jau ir pār mums, bet Mesija vēl nav nācis.” Seko norāde uz Ābrahāma kā ticības tēva nozīmi: “Reiz Israēls dziedās jaunu dziesmu Viņam, kas nāks, kā stāv rakstīts: “Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus!” (Ps.98:1) – kādas Israēlam ir tiesības to dziedāt? Ābrahāma dēļ, jo viņš ticēja.., un no ticības taisnais dzīvos.” Baušļu vienkāršošana uz dažiem atsevišķiem priekšrakstiem citā paralēlā rakstu vietā tiek salīdzināta ar “šo vienu” – pašu svarīgāko ticības bausli. Nav brīnums, ka Pāvils uzcēla tiltu starp Ābrahāma ticību un Habakuka vārdiem vēstules galatiešiem trešajā nodaļā.

Habakuka 3:18 noslēdz pravieša vīziju ar slavēšanu: “Es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks.” Jonatāna Targums izskaidro, ka šis vārds ir saistīts ar atbrīvošanu, ko nesīs Mesija, un ar viņa darītajiem brīnumiem. Ļoti bieži prieka perspektīva Vecajā Derībā ir saistīta ar Mesijas atnākšanu, kā mēs redzam, piemēram, Jesajas grāmatas 9., 60. un 61.nodaļā vai Joēla 2:23 un Caharijas 9:9.

Pravietis Miha

mesiānisko cerību aplūko sīkāk nekā citi pravieši, kas darbojās pirms gūsta. Viņa darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma (740. – 732.gadā pirms Kristus dzimšanas), Ahasa (732. – 716.gadā pirms Kristus dzimšanas) un Hiskijas (716. – 687.gadā pirms Kristus dzimšanas) valdīšanas laikā. Gan Miham, gan Jesajam, kas bija laikabiedri, bija vienas rūpes par tautu un daļēji pat vārdu pa vārdam tā pati vēsts:

“Uzklausait to, visas tautas, ievēro to, zeme un visi, kas to apdzīvojat.. Bet visu dienu galā kalns, uz kura atrodas Tā Kunga nams, stāvēs jo stipri, būdams augstāks nekā visi citi kalni.., un visas tautas steigsies pie tā.. Jo no Ciānas izies bauslība un Tā Kunga vārds no Jeruzalemes.” (pam. Mih.1:2, 4:1-2 un Jes.1:2, 2:2)

Runājot par Mesijas parādīšanos, abi lieto vienādus apzīmējumus.

Miha redz Jūdas cilti pēdējās dienās kā vēlreizēju svētību. Tai laikā

“Viņu priekšā ies šķēršļu salauzējs. Viņi izlauzīsies un izies pa vārtiem; viņu ķēniņš ies viņiem pa priekšu; un Tas Kungs būs viņu vadonis.” (Mih.2:13)

Aplūkojot Perecu saistībā ar 1.Mozus grāmatas 38.nodaļu, mēs redzējām, ka Mesija, kas salauzīs žogu ap bauslību, ir “tas, kurš sagatavos ceļu” – porêts – no Mihas pravietojuma. Tā pati sakne saista šo “pionieri” ar plašāku diskusiju par Mesijas misiju. Mihas vārdos RaSHI redzēja “viņu atbrīvotāju, to, kas atvērs ceļu”, kamēr RaDaQ uzskatīja, ka “tas, kurš atvērs ceļu, ir Ēlija, un viņu ķēniņš ir Atvase, Dāvida Dēls”. Rabīni saskatīja saistību starp šo pantu un Ēlijas aprakstu Maleahija grāmatas beigās, Ēliju, kurš vēlreiz pievērsīs “tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem” (Mal.4:6).

Targums apraksta Mihas 4:7-8 ķēniņu, kurš nozīmē Mesiju:

“Un Es darīšu klibos par atlikumu un tālu aizdzītos par varenu tautu, un Tas Kungs būs viņu ķēniņš Ciānas kalnā no šā laika un mūžīgi.”

Targums izsakās nedaudz savādāk:

“Ciānas grēku dēļ Israēla Mesija ir apslēpts, bet vēlāk viņam uzausīs valstība.”

Tāpat arī 5.nodaļas sākumā nākamo valdnieku, kas celsies no Jūdas cilts, Targums saprot kā norādi uz Mesiju.

“Bet tu, Betlēme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.”

Atkal ir vērts atzīt, ka, aplūkojot, piemēram, 118.psalmu, mēs redzējām, ka RaSHI šo valdnieku identificē ar “stūrakmeni”, kurš tiks atmests, un ar Yinnon jeb “uzplaukuma” ideju no psalma (72:17). Yinnon Mesija bija pirms saules, mēness un zvaigžņu ceļiem. Šis īpašais vārds apraksta arī to, kā viņš “modinās pīšļu bērnus no mirušajiem”. Ir gandrīz neiespējami saprast Jaunās Derības vēsti, ja kaut vai nedaudz netiek iepazītas mūsu ticības saknes, kas nāk no jūdu literatūras.

Mihas grāmatas mesiāniskā noskaņa ir skaidri redzama arī pēc tā, ka gan Talmuds, gan Midrash šeit diskutē par atbrīvotāja nākšanu. Tomēr Miham, tāpat kā Jesajam, ir arī sava mierinājuma vēsts:

“Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” “Es gaidu uz Dievu, manu glābšanas nesēju.., ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma! ..Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus.. Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies par mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.” [Mih.6:8, 7:7-9 un 18-19]

Te mēs varam pieminēt, ka, saskaņā ar Daniēla 2:22, Dievs “atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma“. Viens no Mesijas slepenajiem vārdiem “Nehora” ir ņemts no šā panta, un, aplūkojot 22.psalmu, mēs redzējām, ka Midrash runā par Mesiju, kurš “ir bijis tumsībā un dziļumos” – un arī Miha apsola, ka Kungs mūsu Gaisma ienāks cilvēku tumsā.

Pravietis Jesaja

darbojās četrdesmit gadu pēc ķēniņa Usijas nāves 740. g. pr. Kr. Jūdu tradīcija vēsta, ka viņš bija Usijas priekšteča Amazijas brāļadēls, kas viņu padarītu par Usijas brālēnu. Tā varētu izskaidrot arī to, ka viņam, kā liekas, bija tieša pieeja valdošajai ģimenei un iespēja zināmā mērā ietekmēt tā laika politisko lēmumu pieņemšanu. Jesaja dzīvoja laikā, kad Jūdas valsts samaitātība vēl nebija sasniegusi kulmināciju. Tomēr kā pravietis viņš bija viens no “vēstures vētrasputniem” un paredzēja gaidāmo tautas sagrāvi. Cerības zaram bija jāriešas no “Isaja celma” tikai tad, kad tas tiktu nogriezts pilnīgi līdz zemei (Jes.11:1 un 10).

Jesaja iezīmē Mesijas pravieša un augstā priestera misiju. Viņš redz viņa piedzimšanu, diženumu, pazemību un paaugstināšanu godībā. Jesaja apraksta arī augšāmcelšanās cerību, jaunās debesis un zemi, un pēdējo tiesu. [Jes.25:7-9, 26:19, 30:19-20 un 66:22-24] Viņu taisnīgi dēvē par “Vecās Derības evaņģēlistu”. Turklāt tieši tāpat, kā visa Bībele ir izveidota no 39 Vecās un 27 Jaunās Derības grāmatām, pirmās 39 nodaļas no Jesajas grāmatas galvenokārt pasludina tiesu, un pēdējās 27 ir “mierinājuma grāmata”. Kopumā ņemot, praviešu grāmatu pirmā daļa ir tiesa pār tautām un pēdējās nodaļas ietver mierinājumu un mesiānisko cerību. Tomēr pārmetumu un piedošanas noskaņa ienāk tieši līdz ar pēdējās nodaļas sākuma pirmajiem akordiem.

Jesajas grāmatas mesiāniskā daba ir tik skaidra, ka vissenākie jūdu avoti – Targums, Midrash un Talmuds runā – par Mesiju saistībā ar 62 atsevišķiem pantiem. Katrs, kas grib iepazīt šo kontekstu, var aplūkot sekojošo pārskatu.* Kaut arī šie darbi kaut ko vēsta par mūsu kristīgās ticības saknēm, vienmēr vissvarīgākā ir Bībeles vēsts.

Jesajas sludināšanā dominē noteiktas pamatiezīmes. Tās skaidri atklājas gan viņa snieguma vispārējā raksturā, gan mesiāniski izskaidrotajos vārdos.

• Pirmkārt, pašā pravietojuma sākumā ir redzama vēsts par grēku nožēlu un mierinājumu:
  

  “Klausieties, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā: “Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā, bet viņi atkrita no Manis. Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls tādas lietas nepazīst, Manai tautai nav par to nekādas izpratnes!” Bēdas šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši To Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa novērsušies! Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja.” “Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus

  Manu acu priekšā!” “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (1:2-5,16,18)

• Pat norājumu pravietis izsaka ar poētiskiem un skaistiem vārdiem:
  

  “Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa skābas vīnogas. Tad nu jūs, Jeruzalemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt Savā vīnadārzā, ko Es nebūtu darījis? Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar Savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda.” (5:1-5)

  Šeit atspoguļojas gan “žoga ap bauslību” noārdīšana, gan Jeruzalemes “izmīdīšana” (Ef.2:15 un Lk.21:24), un tā nu mēs esam ieguvuši vēl vienu piemēru tam, ka Jaunā Derība ir reāli izprotama tikai Vecās Derības gaismā.

• Bieži vien Jesajas mesiāniskajiem fragmentiem ir savs vēsturiskais konteksts – Jesajas 7:14 mēs lasām:
  

  “Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls,” –

  kas nozīmē “Dievs ar mums”. Iespējams, ka šeit pravietis varētu norādīt uz Zaharjas meitu Abiju, kas bija Hiskijas, Ahasa dēla, māte (2.Ķēn.18:1-2). Jūdi gaidīja, ka dievbijīgais ķēniņš Hiskija kļūs par īstu tautas atbrīvotāju no ziemeļu draudiem. Vārds ạlmah, kuru Septuaginta 200 gadu pirms Kristus tulkoja ar primāro nozīmi “jaunava”, tomēr bija arī “zīme” par to, kas nāks. Tādā pašā veidā 8.nodaļas pēdējais pants ar piebildi, ka “agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi”, norāda uz Asīrijas ķēniņa Tiglath-Pileser nodevu zemēm. Tomēr “vēlākā laikā Viņš cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju”. Un tā tieši tie apgabali, kuros Jēzus lielākoties kalpoja, piedzīvoja to, ka “tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu”. “Valdība guļ uz” bērna kamiešiem, uz kuru Jesaja lika visas cerības. Pat viņa vārds atbilst dievišķībai: “Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Valdnieks.” (Jes.9:1-6, saskaņā ar Vēstuli ebrejiem) Arī “nākotnes” uzsvars vedina uz mesiānisku interpretāciju, kurā tiek ievērotas nākamā atbrīvotāja pārvēsturiskās iezīmes.

• Ja skatāmies pēc Jesajas un pārējās praviešu literatūras, pār tautas “atlikumu” uzaust praviešu atsegtā cerības aina. [Skatīt Jes.10:20-22, 16:14 vai 28:5 un Jer.6:9, Ez.6:8 un Cah.8:12 vai 5.Moz.28:62-64.] Te Jesaja izmanto apzīmējumus “atvase”, “zars” un “sakne”. [Skatīt Jes.11:1,10 un 53:2 vai Jer.23:6 un Cah.3:8, 6:12 u.c.] “Tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu, ..Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzalemes vidū tās daudzos asinsgrēkus..” (4:1-4) Kunga “Svaidītais” mierinās pazemīgos, apcietinātos un nobēdājušos, dodot tiem “prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā”, kā apsolīts, piem., 42., 52. un 61. nodaļā. Reiz kāds ievērojams zinātnieks uzsvēra, ka ebreju valoda ir vienīgā no semītu valodām, ja salīdzina, piemēram, ar ugāru vai aramiešu, kurā netrūkst “cerības” jēdziena. Trimda, apspiestība un izmisums ir radījuši vārdu tikvâh, no kura nosaukumu iegūst Izraēlas valsts himna Ha-tikvâh.
• “Mierinājuma grāmatā” Jesajas mesiāniskā cerība ir iemiesota daudzos aizkustinošos “Kunga cietēja kalpa” aprakstos. Visievērojamākie no tiem ir Jes.42:1-7, 49:1-6, 50:4-9 un 52:13-53:12. 61. un 62. nodaļa šīm iezīmēm pievieno gala nianses. Targumā trīsreiz tiek norādīts uz Mesiju kā Kunga kalpu; pirmkārt, ar Jesajas 42:1 vārdiem: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu… Es liku Savu Garu uz viņu”; otrkārt, ar kalpu no 43:10, kuru Dievs ir “izredzējis”; un, treškārt, ar 52:13, kur būtībā sākas sinagogas fragments par “cietēju” Kunga kalpu. Patiesībā uzkrītoši ir tas, ka 53.nodaļas vispār nav sinagogas ikgadējā haphtarôt Bībeles pravietisko nodaļu lasījumā un visos viduslaiku komentāros. Tās vietā iekavās atrodas paziņojums, ka “šeit kaut kā trūkst”.

  Bet kāda tad reāli ir Jesajas mesiāniskās cerības vēsts? Lasītājam to vajadzētu iztēloties kā vienotu harmonisku tēlu. Turpmāk mēģināsim saskatīt šīs ainas elementus:

  “Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. Bijība Tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža, un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acis redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības.” (11:1-4) “Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas. Nelaimīgie un pazemīgie priecāsies Tā Kunga priekšā, un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto.” (29:18-19) “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.” (42:1-3) “Es, Tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu pie rokas un pasargāju, un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.” (42:6-7)

  Arī Israēls ir Kunga kalps:

  “Bet nu klausies, Jēkab, Mans kalps, un, tu Israēl, ko Es esmu izredzējis! Tā saka Tas Kungs, kas tevi radījis un tevi veidojis no mātes miesām un kas tev palīdz: nebīsties, Mans kalps Jēkab, un, tu Ješurūn [šis vārds nāk no 5. Mozus 32:15 un tiek izmantots kā Israēla “mīļvārdiņš” ar nozīmi “taisns”, “godīgs”], ko Es esmu izredzējis! Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem.” (44:1-3)

• Kaut arī Jesaja runā par Mesijas tēlu gandrīz vai tā, it kā viņš būtu gan indivīds, gan tauta, tomēr tautas atbrīvošanu viņš koncentrē uz personu, ko sauc par Kīru:
  

  ” “Es esmu Tas Kungs.., kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzalemi un atkal uzcelt Dieva namu!” Tā saka Tas Kungs uz Kīru, Savu svaidīto: “Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā.. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini.. Es viņu, Kīru, atmodināju taisnīgumā, un es līdzināšu visus viņa ceļus. Viņš atkal uzcels Manu pilsētu un atbrīvos Manus cietumniekus un ne par naudu, ne arī par dāvanām..” ” (44:28-45:1,5,13)

  Savā pravietojumā Jesaja runā par notikumiem, kas norisinājās gandrīz 200 gadu vēlāk. Grieķu vēsturnieks Ksenofonts par šo valdnieku rakstīja divos darbos. Vienā no tiem ar nosaukumu Kyroupaideia – “Kīra izglītība” – viņš raksta, ka šis ķēniņš nebija nežēlības aptraipīts. Viņš norāda uz to, kā tika pravietots, ka viņš būs ķēniņš, un kā bērnībā viņu lika nogalināt, bet gans, kuram šis darbs bija uzticēts, viņu pasaudzēja. Kīrs valdīja Persijā 559. – 530.gadā pirms Kristus dzimšanas un bija ievērojams ar to, ka izglāba no sagrāves Šumeru un Akādu un aizsargāja dažādu tautu reliģiskās tiesības. Ievērodams šos principus, viņš dāvāja jūdiem tiesības izdot rakstisku rīkojumu par drupās guļošā tempļa atjaunošanas uzsākšanu. [Skatīt, piemēram, Ezras 1 .- 6. nodaļas] Daži kritiķi domā, ka Kīra vārds Jesajas grāmatai tika pievienots vēlāk, un citi savukārt pieļauj iespēju, ka tieši šī Jesajas tradīcija līdz ar jūdu ievērojamo ietekmi Persijā varēja pamudināt valdnieku pieņemt tādu vārdu. Katrā gadījumā Kīra raksturs sakrīt ar Jesajas grāmatā doto ainu.

• Jesajas grāmatā visievērojamākais ir tas iespaids, kas tiek radīts par Kunga cietēju kalpu. Tam ir tik liela nozīme kristiešu interpretāciju rakstos, ka mēs vēlreiz to aplūkosim atsevišķi, runājot par Mesijas piedzimšanu. Šis tēls pieder pie grupas, kas apraksta Mesijas kā augstā priestera funkcijas. Jesaja apliecina:
  

  “Dievs Tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis. Tas Kungs atvēra man ausis, un es neatteicos un neatkāpos. Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem. Bet Dievs Tas Kungs man palīdz, tādēļ es nenokļuvu kaunā…” (50:4-7) “Gavilējiet skaļi priekā, jūs visi Jeruzalemes sagrautie mūri! Jo Tas Kungs ir apžēlojies par Savu tautu un to iepriecinājis, Viņš ir atsvabinājis Jeruzalemi! Tas Kungs ir atsedzis Savu svēto elkoni visu tautu acu priekšā, visi zemes gali redzēs mūsu Dieva palīdzību.” (52:9,10) “Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies, – jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem, – tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās.” (52:13-15)

  Tālāk tiek aprakstīts cietējs, kurš “bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts” (53.nodaļa). Šo portretu iecere ir universāla, un tie skaidri runā par “glābšanu” un “salīdzināšanu”, ko paveiks Kunga cietējs Kalps.

• Jesaja mesiāniskajai cerībai skata universālā mērogā un apraksta tās eshatoloģisko raksturu. Reiz “tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu” (11:10). Dievs liks izzust “segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem” (25:7-8). Kunga svaidītais kalps tiks iecelts “par derību tautai un par gaismu citām tautām” (42:6). Viņš ir darīts “par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam” un sagatavots “tautai par derību” (49:6-8). “Viņš radīs izbrīnu daudzās tautās” (52:15). “Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.. Tautu mantas ieplūdīs tevī.. Mani gaida jūras salas.” (60:3,5,9) “Uzvelciet karogu tautām! Redzi, Tas Kungs liek pasludināt līdz pasaules galam: “Sakiet Ciānas meitai: redzi, tava pestīšana nāk”.” (62:10-11) Šīs universālās vīzijas gaismā, kas parādījās jau Mozus grāmatās, gluži dabiska šķiet Jēzus pavēle iet pie “visām tautām”.

  Jesaja vēlas pasvītrot šo aspektu no Derības viedokļa. 24.nodaļā, ko varētu uzskatīt par pašu spēcīgāko pēdējo dienu pasaules tiesas aprakstu, mums tiek stāstīts, kā Dievs “pārvērtīs zemes seju” un ka zemes iedzīvotāji tiks “izklīdināti”, jo cilvēki ir “pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību” (5.pants). Tomēr 55.nodaļā ir teikts, ka visi izslāpušie var nākt pie ūdens, un tiek dots apsolījums:

  “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.”

  Un tālāk:

  “Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis.” (55:5).

  RaDaQ izskaidro, ka ” “Dāvidam dotais žēlastības apsolījums” nozīmē Mesiju, jo uz viņu tiek attiecināts vārds “Dāvids”, un ir rakstīts, ka “Mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem..”, (Ec.37:25) “viņš būs tautu skolotājs..” – un par Mesiju viņš saka: “Viņš brīdinās cilvēkus un norās tos”.” Ecehiēla rakstu vieta turpina: “Es slēgšu ar tiem miera derību; tā būs mūžīga derība.” Arī Jeremija piekrīt “mūžīgās derības” pieminēšanai un paziņo, ka tā būs “jauna derība“, kas balstīsies uz grēku piedošanu (Jer.32:39-40 un 31:31-34).

Kā mēs jau redzējām, paši senākie jūdu avoti norāda uz Mesiju 62 dažādās Jesajas grāmatas vietās, taču pietiek kaut reizi uzmest acis, lai mūs pārliecinātu par “Vecās Derības evaņģēlista” mesiānisko noslieci.

Jeremija,

pēdējais no Jūdas valsts lielajiem praviešiem, uzsāka kalpošanu ķēniņa Josijas 13. gadā, 627.gadā pirms Kristus dzimšanas, un turpināja savus ziņojumus vēl neilgi pēc Jeruzālemes izpostīšanas 586 gadā pirms Kristus dzimšanas Viņš kļuva par “tautu pravieti” un tika aicināts “izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt” (1:10). Reālajā dzīvē tas nozīmēja aicināt uz neveiksmi: viņš pieredzēja nežēlību, apcietināšanu, tika iesviests bedrē, apzīmēts par nodevēju un beigās visticamāk nomētāts ar akmeņiem. Priestera dēls Jeremija varēja novērot sava laikabiedra, jaunā ķēniņa Josijas, 622.gadā pirms Kristus dzimšanas uzsāktās reformas progresu, kā rezultātā tempļa atjaunošanas laikā vienā no pussagruvušajām istabām tika atrasta “bauslības grāmata”, acīmredzot daļa no 5.Mozus grāmatas (2.Ķēn.22 un 2.Lku.34). Līdzīga atdzimšana tika pieredzēta Jesajas laikā, kad ķēniņš Hiskija attīrīja zemi no elkdievības (2.Ķēn.18) Tomēr Templis, bauslība un apgraizīšana tautai bija kļuvuši par viltus drošību (Jer.7., 8. un 9.nodaļa). Jeremija drosmīgi stāvēja “Tā Kunga nama vārtos” un apsauca cilvēkus, ka viņi šo vietu bija padarījuši par slepkavu bedri. Nepietika ar vārdu “Tā Kunga nams, Tā Kunga nams” vai “mums ir bauslība”, vai “miers, miers” skaitīšanu, kad gan sirds, gan mēle bija pieradušas pie viltus. Jeremija cīnījās arī pret negarīgiem viltus praviešiem (23:16-40). Kam ir Dieva vārds, tas ir jārunā uzticībā:

“Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (23:29)

Ir aprēķināts, ka apzīmējumi, kas tiek izmantoti, lai norādītu uz Dieva vēršanos pie cilvēka – “saka Tas Kungs”, “Tā Kunga vārds nāca” un “tā saka Tas Kungs” – Bībelē parādās 3808 reizes, turklāt Jeremijas grāmatā vien kādas 500 reizes. Parasti pravieša funkcijas sākās tad, kad runāja Dievs, pieminot precīzu sākuma gadu vai pat mēnesi. Bībelē patiešām ir pierakstīti vārdi, ko Dievs ir sacījis cilvēkam.

Jeremijas 23.nodaļā par Dieva sacīto vārdu klausīšanos ir teikts:

“Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem!”

Ar vārdu, kas apzīmē “padomu” jeb “ieteikumu” – sôd – “noslēpums”, tiek pasvītrots fakts, ka mēs satiekamies ar Dievu “slepenībā”. Tomēr Jeremija nejuta aizvainojumu pret savu tautu kā nepiederošais. Viņš sacīja, ka viņa sirds ir “salauzta” tautas salaušanas dēļ; viņš “slepenībā raudāja”, jo “Dieva tauta tiks sagūstīta”, un “locījās sāpēs”. Kad viņš gribēja klusēt, likās, ka sirdī būtu “liesmojoša uguns”. Tā Vecās Derības “raudošais pravietis” atklāja īpašas iezīmes, kuras, kā uzskata daži kritiķi, sniedz papildu stimulu cietēja Mesijas gaidīšanai. Tomēr, jo tuvāk nāca Jeruzalemes sagrāve, jo mierinošāka kļuva pravieša balss, kamēr pati mesiāniskā vīzija viskrāšņāk uzplaiksnī 30. – 34.nodaļā. Tieši šajās nodaļās atrodas lielākā daļa Jeremijas mesiānisko pravietojumu.

Mēs atrodam eshatoloģisku apzīmējumu, kas saistīts arī ar Jeremijas pravietojumiem. Frāze “nāks dienas” šai grāmatā ir atrodama 16 reižu, kamēr citur Bībelē tikai piecreiz:

” “Redzi, nāks dienas,” tā saka Tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi”.” (23:5-6 un 33:15-17) “Tai dienā notiks, tā saka Tas Kungs.., tie kalpos Tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, kuru Es tiem atjaunošu.” (30:8-9) “Visu dienu galā jūs to skaidri redzēsit!” (30:24)

Visa 31.nodaļa runā par laiku, kad jūdi būs atgriezušies tēvzemē, un divreiz piemin Ēfraimu, Dieva “dārgo dēlu”, Viņa “pirmdzimto” un “mīļo bērnu”, un visas šīs frāzes rabīni uzskata par mesiāniskiem izteikumiem. Kā mēs jau redzējām, it īpaši Ēfraims tiek saistīts ar jūdu interpretāciju par cietēju atbrīvotāju. 31. – 34.pantā tiek runāts par “jaunu derību”, kurā Dievs iedēstīs Savu bauslību “viņos pašos” un rakstīs to “viņu sirdīs”, un Viņš piedos “viņu noziegumus”; 32:39-40 seko apsolījums:

“Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību..”

Aramiešu Targums kā mesiāniskus interpretē šādus Jeremijas pantus: 23:5, kur ir teikts, ka Dievs izrietīs “Dāvidam īstu atvasi“; 30:9 – “tie kalpos Tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam” (ja es varētu izdarīt šajā vietā atkāpi – reiz mūsu ebreju skolā Jeruzalemē kāds jauns students šajā un citā atbilstošā pantā ieraudzīja ebreju vārdu la’ạvôd – “kalpot” – ar nozīmi “pielūgt kā Dievu”, kas faktiski ir Vecajā Derībā visvairāk izmantotā šā vārda nozīme); 30:21, saskaņā ar kuru “viņu valdnieks celsies no viņu pašu vidus“; pat 33:13 ir dots mesiānisks skaidrojums: “Ganāmie pulki turpmāk atkal būs stingri gana rokās, kas tos skaita,” un tūlīt sekojošais vārds, kas norāda uz taisno Dāvida Atvasi un Jeruzalemi – “Tas Kungs mūsu taisnība“, ir mesiānisks pravietojums arī Targumā. Tāpat Talmudā mēs atrodam trīs diskusijas par Jeremijas grāmatu, kas ir saistītas ar Mesijas atnākšanu.

Visievērojamākais Jeremijas ieguldījums mesiāniskajā idejā ir pravietojums par taisno atvasi, kuru sauks “Tas Kungs mūsu taisnība”. Talmudā tas parādās kā Mesijas slepenais vārds un atbalsta kristiešu sākotnējo tendenci lasīt Vecās Derības “Kungs” jeb “Jahve” un grieķu “Kyrios” kā norādi uz Kristu. Līdz ar to pirmā draudze paplašināja savu mesiānisko interpretāciju, pieņemot principu, kurš, kā jāatzīst, bieži vien atbilst līdzīgiem rabīnu literatūrā izceltiem uzskatiem.

Vēl Jeremijas grāmatā būtu jāatzīmē vārdi “pirmdzimtais” un “dārgais dēls”, ko izmanto attiecībā uz Ēfraimu – vārdu, kas tiek saistīts ar jūdu tradīcijas vissatriecošākajiem Cietēja Mesijas aprakstiem, kā mēs redzējām, aplūkojot, piemēram, 22.psalmu. Talmudā ir ietverta tradīcija par notikumu ar šo Jāzepa dēlu, saskaņā ar kuru Ēfraima “dēli” mēģināja pirms laika iekarot Kānaānu un cīņā aizgāja bojā. Tomēr visievērojamākais Jeremijas mesiāniskais pravietojums ir apsolītās jaunās derības apraksts 31.nodaļā.

---

* – Targums kā norādi uz Mesiju lasa šādus pantus: Jes.4:2, 9:5, 10:27, 11:1, 11:6, 14:29, 16:1, 28:5, 42:1, 43:10, 52:13 un 60:1.

Aramiešu Bībeles pārstāsta Targuma novērojumi visumā ir ļoti īsi. Piem., Jes.16:1 saka: “Sūtiet zemes valdniekam pienācīgas jēru nodevas”. Tas norāda uz faktu, ka pēc ķēniņa Ahasa nāves 716.gadā pirms Kristus dzimšanas Moābs vairs nesūtīja nodevu jērus ķēniņam. Targums norāda uz faktu, ka “nodevas būs jānes Mesijam”. Ideja, ka jēri, kuri pēc taisnības pieder Kristum, būtu jānes Viņam, tikpat labi varētu kalpot par tēmu gan “Targumam”, gan mūsdienu sprediķim. Talmuda domu gājienu mūsdienu lasītājam nav viegli aptvert, jo tas galvenokārt ir saistīts ar jūdu bauslības izskaidrojumu. Midrash praktizē arī šā ribuyim paplašinājuma veidu, kuram bieži nav saskarsmes punktu ar kristiešu domāšanu.