Dieva asinis izlietas par mums
“Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Un tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks, lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.” (Ebr.9:13-15)
Vai Kristus ir patiesais Augstais Priesteris visiem grēciniekiem? Svētais rakstnieks uz šo jautājumu atbild ar noteiktu “jā”. Viņš apgalvo, ka Kristus “reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā”, tas ir, debesīs, un “ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm panācis mūžīgu izpirkšanu”. Pierādījums tam ir šāds: “Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītos, šķīstī miesas šķīstībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam?”
Šis arguments nepārprotami ir vērsts uz ticīgajiem jūdiem. Jūdi labprāt atzina, ka cilvēks, kurš bija ārēji apgānījis sevi (pieskaroties mirušajam vai kā citādi) un tika uzskatīts par nešķīstu saskaņā ar Mozus bauslību, atkal tika padarīts svēts un šķīsts caur dzīvnieku asinīm, ko izlēja Vecās Derības augstie priesteri, veicot upurēšanu. Bet kā gan lai Kristus asinīm nebūtu daudz lielāks spēks? Vai Kristus nebija nevainīgs, šķīsts, nevainojams Dieva Jērs? Jā, bet vai nav vēl bezgalīgi vērtīgāk tas, ka Kristus ir paša mūžīgā, visvarenā, vissvētākā Dieva Dēls? Un ko tas nozīmē, ka Viņš upurēja Sevi cilvēku labā, izlēja Savas Dieva asinis par viņu grēkiem? Patiešām, ikviens, kas piedalās šajā upurī, tiks šķīstīts no visiem saviem grēkiem ne tikai miesā, kā Vecajā Derībā, bet arī savā dvēselē.
Bet kā tad ar tiem, kuri jau bija miruši Vecās Derības laikā, pirms notika Kristus upura nāve? Vai viņi paliek savu grēku aptraipīti? Apustulis saka: “Tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks, lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.” Vecā bauslības Derība nedeva nekādu grēku piedošanu, taču jau Vecajā Derībā tika apsolīta Jauna žēlastības Derība, uz kuru tā laika ticīgie gaidīja un cerēja. Lai šī žēlastība un piedošana varētu stāties spēkā, Kristus kļuva gan par patieso Augsto Priesteri, gan ar Savu upura nāvi arī par apsolītās Jaunās žēlastības Derības Starpnieku. Tāpēc Vecās Derības ticīgie varēja arī neatrast piedošanu, izlīgšanu, izpirkšanu un sirdsapziņas mieru bauslībā vai savu augsto priesteru upuros. Bet viņi to visu atrada Jaunajā Derībā, kas viņiem bija apsolīta, uz ko viņi ticībā cerēja, un kuru galu galā piepildīja Kristus. Ticībā arī viņi iegūst visus Viņa atnākšanas un patiesā grēku izpirkšanas Upura augļus.
Lai vai kāds būtu grēcinieks, viņš atrod to, kas viņam vajadzīgs, Kristū, patiesajā Augstajā Priesterī, kurš ir ieguvis mūžīgu pestīšanu. Tāpēc neatkarīgi no laika un vietas, kurā grēcinieks dzīvo, vai viņa grēka lieluma un ilguma, ja Kristus ir kļuvis par viņa Augsto Priesteri, tad arī šis grēcinieks ir ieguvis mūžīgu izpirkšanu un pestīšanu.
Ieskaties