Dieva Baznīca ir krāšņa un brīnumaina

“Dieva Tā Kunga pilsēta ir dibināta uz svētiem kalniem. Tas Kungs mīl Ciānas vārtus vairāk par visiem Jēkaba mājokļiem.” [Ps.87:1-2]

Vai tiešām ticīgo Baznīca ir pamatīgi nostiprināta celtne? Vai tā mūsdienās vairāk nelīdzinās satrūnējušai zaru būdai bez stingra pamata, ko pluina katra vēja brāzma un katra stipra lietusgāze? Pat ja Baznīca brīnumainā kārtā ir saglabājusies līdz mūsdienām, vai gadījumā mūsu acu priekšā nav tikai fragmenti un drupas, kas atgādina par tās kādreizējo stāvokli, jo tūkstošiem un tūkstošiem dievlūdzēju šajās dienās to pamet kā brūkošu ēku? Vai tad – to redzot – nav muļķīgi šodien runāt par brīnišķīgu, brīnumainu Dieva Baznīcas celtni uz zemes?

Nē, jo Baznīca ir tieši tāda celtne. Tā tikai ārēji izskatās vāja, bet, kā teikts mūsu tekstā, tā nesatricināmi stingri stāv uz svētajiem kalniem. Kas ir šie svētie kalni? Teksts mums saka: “Tas Kungs mīl Ciānas vārtus vairāk par visiem Jēkaba mājokļiem.” [Ps.87:2] Augstais kalns, uz kura uzbūvēta Baznīca, ir Dieva mīlestība. Savas bezgalīgi lielās mīlestības dēļ Dievs pulcina ticīgo Baznīcu no grēkā kritušajiem un pazudušajiem cilvēkiem, lai to uzturētu un lai visbeidzot ievestu mūžīgās godības Valstībā. Šī mīlestība ir dimantcieta akmens klints, uz kuras ir nostādīta Baznīca. Vai ir kāds pasaules, elles un pat debesu spēks, kas varētu sagraut šo pamatu? Viss pārējais ar laiku var nogrimt zemē, bet laiks nevar sadrupināt pamatu, uz kura stāv Baznīca, jo tā ir nodibināta pat pirms tika likti pasaules pamati. Tā tika radīta nevis laikā, bet pirms laika, kuru pasaule pazīst, tā tika dibināta ar mūžīgās mīlestības dekrētu. Uz katra šīs neredzamās celtnes akmens ir rakstīts: “Viss ir laicīgs, bet Dieva mīlestība ir mūžīga.”

To, ko cilvēks ir uzcēlis, cilvēks var arī nojaukt. Bet neviens nevar noārdīt Baznīcas pamatus, jo tās Galvenais Celtnieks ir pats mūžīgais Dievs. Dievs ļauj šī laikmeta elles spēkiem iznīcināt pat labākos cilvēku darbus, un tā notiks līdz Pēdējai dienai. Tomēr viņi nevar iznīcināt Baznīcas darbu, jo augstu virs bezspēcīgo tumsas garu sēdekļa valda Visuvarenā un Patiesā Mīlestība, kas lēmusi, ka pat elles vārti neuzvarēs Dieva Baznīcu virs zemes. “Redzi,” Jēzus saka, “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:20]

Nāve pieveic visus – pat tos, kas ir nodibinājuši lielas impērijas, kas ar spēku tās pārvaldījuši un tās robežas nostiprinājuši. Līdz ar viņu nāvi viņu lepnais roku darbs sabrūk. Bet neviena nāve nevar sagraut Baznīcu, jo Dievs, kas to nodibināja un pārvalda, ir nemirstīgs. Nāve var aprīt visu dzīvo, un pat debesis un zeme pazudīs. Taču Dieva mīlestība, kas nemirst (jo tā patiesībā ir pati dzīvība), ievedīs Baznīcu Debesu Godības Valstībā, un tur tā svinēs miera un mūžīgās dzīvības uzvaras svētkus.

Bet kā tas var būt? Vai visi Baznīcas locekļi joprojām nav grēcinieki? Un vai Dievs nav svēts un taisnīgs? Vai Dieva taisnīgums un svētums neliek Viņam dusmās sagraut šādu Baznīcu, – pat, ja to ir uzcēlusi Viņa mīlestība? Nē, jo Dieva mīlestība balstās uz Kristus izcīnīto samierināšanos. Baznīcas atslēgas vārds ir “Dievs ir mīlestība!” [1.Jņ.4:8] Bet uz Baznīcas karoga, kas notraipīts Kristus asinīm, ir rakstīts: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi.” [2.Kor.5:19] Tāpēc Dieva svētums joprojām ir mūžīgi neaptraipīts, un līdz ar to Viņa taisnība ir mūžīgi nemainīga. Jo Viņš ir Tas, kas izstiepj Savas mieru nesošās rokas, lai piesegtu cilvēku vainu. Ticīgās Baznīcas grēki un pat Dieva svētums un taisnīgums nespēj nodzēst to mīlestības uguni, kas ir nodibinājusi Baznīcu un vēlas to pasargāt mūžīgi.

Cik gan krāšņa un brīnumaina ēka ir Dieva Baznīca! Tāpat kā Zeme brīvi karājas kosmosā bez redzama pamata, tomēr nekrīt bezdibeņos, jo Dieva spēks ir tās neredzamais balsts, un kā zvaigžņotās debesis ir pār mums bez redzamiem pīlāriem, kas tās noturētu, tomēr stāv stingri, jo Dieva neredzamais spēks tās notur, – tāpat arī Baznīca stāv šajā pasaulē. Tai nav redzama pamata vai pīlāru, kas to balstītu, tomēr tā negrimst un negāžas, jo tās neredzamais pamats ir Dieva mūžīgā mīlestība, kas atklājusies Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā.