Dieva bērni dzīvo sava Debestēva maizē

Cik gan daudz visādu lietu Tas Kungs mums ir mācījis lūgt ceturtajā Tēvreizes lūgumā par dienišķo maizi, lai mēs to visu prastu novērtēt un sirdī būtu apmierināti. Kungs, sargi visus kristiešus no tādas “neatkarības”, ka tie vairs neskatās uz sava Kunga rokām! Cik gan laimīgi ir tie, kas savu dzīvi dzīvo kā Dieva bērni sava Debestēva maizē! Jo mums ir žēlastības pilns Tēvs.

Vai tiešām tu uzskati, ka Dievs izjokos šādu bērna paļāvību un uzticēšanos, kas klausa Viņa vārdiem un ilgojas visu saņemt no Viņa? Pats Kristus apgalvo, ka mēs, ļauni būdami, tomēr neesam tik ļauni, lai dotu saviem bērniem akmeni. Vai tiešām mēs iedomāsimies, ka dižais un uzticamais Dievs, kas mācījis mums lūgt dienišķo maizi, mums to nedos, ja uzticamies Viņa vārdiem un rīkojamies pēc Viņa pavēles? Viņš Savā gudrībā un labvēlībā pats noteiks veidu, laiku un mēru, kā to piepildīt. Nekad nešaubīsimies, ka Viņš vienmēr gādās par mūsu dienišķo maizi!

Atcerēsimies, ka mūsu Kungs ne tikai rūpējas un gādā par mums, bet arī vēlas uzrunāt mūsu prātu ar lietām, kas stāv mūsu acu priekšā, un modināt mūs no neticības miega, lai mācāmies saprast, ka Viņš nekad nepieļaus, lai mums trūktu nepieciešamais. Viņš saka: “Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” (Mt.6:26).

Atver acis, uzlūko dabu un visu šo dzīvo būtņu daudzveidību, lai redzētu, kā Viņš, visu lietu Radītājs, rūpējas par katru sugu ar visām to atšķirīgajām vajadzībām, lai ikviena dzīva būtne tiktu pabarota, lai kur tā būtu! Atceries, ka Dievs ir radījis cilvēku kā kungu un īpašnieku pār visu dzīvo būtņu pasauli, lai tas valdītu pār zivīm jūrā un putniem apakš debess un ikvienu rāpuli virs zemes (1.Moz.1:29-30).

Uzlūko skumjo un nožēlojamo izrādi, kā cilvēks, kas ir likts bērna un saimes mantinieka stāvoklī, staigā apkārt noraizējies, slims, vārgs un rūpju nomākts par to, vai saņems un sagādās sev visu, kas nepieciešams! Velna ļaunā sirds un viņa elles sabiedrība ar vislielāko baudu un izsmieklu priecājas par šo izrādi, kad augstu celtais visu lietu kungs un mantinieks, kam vēl pirms pasaules radīšanas bija sagatavota debess un zeme, klīst apkārt noraizējies, it kā viņa Tēvs tam būtu liedzis pašu nepieciešamāko! Vai nav jāsaka: “Tu, muļķi! Tu esi muļķis un sirds cietais, ka nespēj ticēt!”

Kristus saka: “Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” Viņiem nav ne krājumu, ne iztikas līdzekļu, kā tas ir mums, tomēr Debesu Tēvs tos baro. Vai tiešām jūs neesat daudz labāki par viņiem? Vai tiešām cilvēks nav vērtīgāks Dieva sirdij par šiem? Tomēr mēs neticam, ka Dievs par mums gādās tikpat daudz, kā Viņš gādā par putniņiem. Putni dzīvo laimīgi Dieva rūpēs, kamēr cilvēks staigā apkārt un plosa sevi neticībā.

Vai nav taisnība M. Luteram, kas par šo tekstu sacījis šādi: kad putni, priecīgi čivinot, lidinās virs mūsu galvām, mums viņu priekšā jānoceļ cepure un jāsaka: “Mani cienījamie doktori! Es atzīstu, ka neesmu apguvis šo mākslu tik pilnīgi kā jūs. Jūs spējat naktī mierīgi gulēt, un jūs nemāc raizes par rītdienu. Kad jūs no rīta pamostaties, vispirms dziedat priecīgu rīta slavasdziesmu savam Radītājam un tikai tad lidojat meklēt sev graudu un to atrodat, taču es, vecais nerrs, ļauju velnam padarīt sevi par muļķi, ka mani moka raizes par iztiku.”

Lūgsim dievpalīgu pret šo neprātu, lai Viņš atver mūsu acis un mēs lielā pateicībā un dziļā pazemībā apdomājam, kā Tas Kungs, mūsu dzīves Dievs, jau kopš pirmās rītausmas ir izlējis Savu svētību un žēlastību gan pār miesu, gan pār dvēseli – dāvājis, glabājis, sargājis un uzturējis visas mūsu spējas un spēkus, acis, ausis, prātu un visas mūsu maņas, un to darījis, tēvišķas un dievišķas laipnības un žēlastības vadīts Jēzū Kristū. Vai tiešām Viņš mums nedos visu, kas nepieciešams! Jebšu Viņa žēlsirdībai būtu pienācis gals un Viņš mums jau būtu izrādījis visu Savu laipnību?