Dieva bērns ir atbrīvots no visiem Bauslības spriedumiem

“Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības. Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā!” (Rom. 5:8–10).

Citiem vārdiem sakot: tā kā Dievs ir tik ļoti mīlējis cilvēku, kam nebija nekāda izpirkuma, kas bija grēcinieks un naidā ar Dievu, tad Viņš mums ir dāvinājis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Cik gan daudz vairāk Viņš mīlēs cilvēku tagad, kad visi grēki ir izpirkti, kad mums par labu runā Viņa Dēla asinis un mēs ticībā turamies pie Viņa!

Svētie Raksti saka, ka mēs esam viena miesa un viens Gars ar Viņu, “jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi” (Ef.5:29). Paturi prātā šo noslēpumu: glābts un ticīgs cilvēks ir paša Dieva darbs! Tas ir Dieva radīts, glābts, atgriezts un svētdarīts, un katrs taču mīl pats savu darbu!

Savā lielajā muļķībā mēs skatāmies tikai paši uz sevi un saviem nopelniem, bet, ja Dievs uz tiem skatītos, tad netiktu glābta neviena miesa. Dievs uz cilvēka nopelniem neskatās, bet vienīgi godina Dēlu un uzticas Viņa nopelnam. Dievs uzlūko cilvēku Jēzū Kristū, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks var būt dārgs un tīkams Dieva acīs.

Svētie Raksti māca, ka Viņš ir darījis mūs tīkamus Savā mīļotajā Dēlā. Dievs saka: “Tā kā tu esi tik dārgs Manās acīs, tu esi Man arī ļoti mīļš un vērtīgs.” Kam Dievs to saka? Kurš ir tik svēts un dievbijīgs, ka būtu pelnījis Viņa mīlestību? Turklāt Dievs vēl saka tā: “Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēļ pūlējies.. Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus” (Jes.43:22, 24-25).

Kad nu Kristū esam atsvabināti no visiem grēkiem, Bauslības tiesas un Dieva dusmām un atrodamies zem Dieva bezgalīgās žēlastības, vai mēs neesam svētlaimīgi? Svētie Raksti liecina: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni..” (1.Jņ.3:2). Mēs jau esam Dieva draugi un debesu mantinieki (Jņ.15:15; 17:22). Vai tas nenozīmē svētlaimi?

Pretorijs raksta:

Uzklausi, ko tev vaicāšu: vai es neesmu jau kļuvis svētlaimīgs un vai man svētlaime jāgaida tikai savā pēdējā stundiņā? Kāds labums no Kristus un visiem Viņa apsolījumiem? Kāds labums no kristības un atdzimšanas, kāds labums no manas paļāvības uz Kristu? Kādēļ gan Viņš man būtu piešķīris Savu Svēto Garu? Kādēļ gan būtu dāvinājis Savu miesu un asinis? Vai es jau tagad nevaru Viņam pateikties, priecāties un Dievu saukt par savu Tēvu? Visas šīs lietas skaidri un gaiši apliecina manu pašreizējo svētlaimi, kaut arī es vēl neesmu nonācis mājās, neesmu to pilnīgi saņēmis un izbaudījis. Vai nav tiesa, ka mēs jau tagad esam tikpat kā debesīs?

Cilvēks, kas kļuvis par Dieva bērnu un draugu, ir atbrīvots no visiem Bauslības spriedumiem un pēdējā tiesā būs brīvs no visiem grēkiem. Ja mūsu Kungs apgalvo, ka ir iemetis visus mūsu grēkus jūras dzīlēs un tos nekad vairs nepieminēs, tad es varu nešaubīties, ka pēdējā tiesā tie netiks celti gaismā. To Kristus apliecina arī Savā pēdējās tiesas aprakstā (Mt.25:31–46), kur dzirdam, kā Ķēniņš uzskaita visus labos darbus, ko ir darījuši Viņa svētītie bērni, kuri ir pie Viņa labās rokas, bet Viņš nepiemin nevienu pašu viņu grēku.

Kā tas iespējams? Vai tiešām ticīgajiem nav neviena paša grēka? Vēlreiz liec pie sirds, ka mūsu Kungs Savus grēku piedošanas vārdus ir domājis pavisam nopietni un tā patiesi ir: “Es nepieminēšu vairs viņu grēku”! Kristus svinīgi sola: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jņ.5:24).

Neaizmirsti, ka itin viss, ko esam aplūkojuši, nav vis tukšas runas, bet gan mūžīgā un nemainīgi svētā Dieva derība. Nepietiek ar to vien, ka Dievs mums dāvājis Savus žēlastības vārdus, ko mums vajadzētu vērtēt augstāk par debesīm un zemi (jo Dievs nemelo), bet Savā visaugstākajā gudrībā Viņš ir noslēdzis to kā derību un testamentu, ko apstiprina un apzīmogo Viņa majestātes zvērests.