Dieva dusmu niknums
Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs! [Ps.50:21-22]
Vislielākās Dieva dusmas izpaužas Dieva klusēšanā un nerunāšanā ar mums, kad Viņš pacieš mūsu slīgšanu grēkos un rīkošanas saskaņā ar mūsu kārībām un tīksmi.
Tā Dievs apgājās ar jūdiem, kā to lasām: “Klausies, Mana tauta, lai Es tevi brīdinātu! Israēl, kaut tu Mani uzklausītu! Cita Dieva tev nedrīkst būt, tev nebūs pielūgt svešus dievus! Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu! Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta.” [Ps.81:9-13] Viņi skaļi raudāja un uzstājīgi lūdza, lielā un nopietnā dedzībā, kā redzam viņu lūgšanu grāmatās.
Es brīnos kā Dievs viņus nedzirdēja! Pavisam noteikti Viņš bija ļoti dusmīgs.
Tagad, kad viņi lūdz, Dievs atbild šādi: Kad es sludināju un saucu uz jums, nebija neviena, kas dzird, tādēļ tagad nedzirdu Es. Manus brīdinājuma sprediķus jūs nicinājāt, tādēļ tagad Es jūs neuzklausīšu.
Neviens cilvēks nekad nav bijis spējīgs aprakstīt vai izsacīt, kāds ir Dieva dusmu niknums, kad tās kvēlo.
Ieskaties