Dieva Gara spēka izpausme

Kad mācekļi, neliels pulciņš ir sapulcējušies, domājams tajā augšistabiņā, kur Jēzus pirms kāda laika ar saviem mācekļiem bija baudījis pēdējo mielastu un iedibinājis Svēto Vakarēdienu kā to žēlastības līdzekli, kas Viņa draudzi uzturējis līdz pasaules galam.

Šajā istabiņā būdami viņi gaidīja kas tad būs. Gaidīja un lūdzās, jo viņiem bija dots šis Svētā Gara apsolījums. Un tad mēs lasām: un piepeši no debesīm nāca rūkoņa it kā stiprs vējš pūstu un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu, un sāka runāt citās mēlēs kā Gars tiem deva izrunāt.

Dieva Gars piepilda to vietu, kur sapulcējusies kristīgā draudze. Viņa ir vēl pavisam neliela, maza, un Dieva Gars nākdams no debesīm, nāk kādā īpašā veidā, kā uguns mēles, kas sadalās un paliek uz katra no mācekļiem un tad viņi iegūst jaunas mēles, itin kā degtin degošas un kad viņi dažādās valodās, dažādās mēlēs sludina Dieva žēlastības brīnišķos darbus, tad tas, kas nāk no viņu mēles, no viņu mutes, kas ir Svēta Gara iededzinātas. Šie Svēta Gara iededzinātie vārdi iededzina arī klausītāju sirdis. Nav vairs tā kā Vecās Derības laikos, kad Tā Kunga Gars tuvojas, tad cilvēkiem jābēg, ir tieši otrādi, ka tā Kunga Gars tiek pār mācekļiem izliets, visus tos ļaudis dievbijīgos jūdus, kas Jeruzalēmē svētku laikā bija apmetušies, vilktin vilka klāt pie tās vietas, kur Tā Kunga Gars darbojās. Degtin dedzināja viņus tie vārdi, ko apustuļi sacīja.

Dieva Svētais Gars tagad var nākt un palikt pie cilvēkiem, jo Dieva Dēls pie krusta mirdams ir šķīstījis šo pasauli no viņas grēkiem, izdeldējis visas vainas, saņēmis sodu par mūsu grēkiem uzņemdamies to uz Sevi, un tāpēc Dieva Gars tagad pie šiem apžēlotajiem var būt un palikt mūžīgi, ne vairs kādu laku, ne vairs kaut kur pa gabalu, ne vairs biedējoši un nosodoši, bet tā ka šis Gars paliek un ir pie viņiem pastāvīgi uz mūžiem, kā to pats Jēzus saviem mācekļiem ir sacījis.

Mēs lasām, ka mācekļi, kad viņi top piepildīti ar Svēto Garu, pēkšņi vairs nav tie kas ir bijuši, pirms tam viņi slēpdamies bija tāda maza saujiņa naidīgu ļaužu vidū, viņi kuru katru brīdi gaidīja vai tikai nenotiks kas ļauns, vai tie kas viņu Kungu krustā situši tomēr kaut kādā veidā nenāk un nevajā arī viņus, jo tie tur ārpusē ir ienaidnieki, nesapratēji un viņi kas noslēpušies šajā augšistabiņā un gaida Tā Kunga apsolījumu viņi ir tas mazais Dieva pulciņš, bet tad kad Svētais Gars nāk pār viņiem viss pēkšņi mainās, viņi vairs nepaliek tajā namā, viņu sirds ir pilna un viņi kaut kā pavisam citādi redz tos kurus viņi ir iepriekš redzējuši un skatījuši kā savus ienaidniekus un pretiniekus. Viņi iet un runā uz šiem cilvēkiem, jo tagad viņu sirdīs un prātos ir dzīvības vārdi. Tādi vārdi, kas spēj darīt dzīvus. Un tie, kas iepriekš varbūt būtu meklējuši šos apustuļus un pārējos mācekļus kaut kā vajāt vai apklusināt, varbūt pat nonāvēt, daļa no tiem dzirdēdami šos vārdus saka: brāļi, ko mums būs darīt?

Tas ir kaut kas neparasts, kur tie ļaudis, kur domājams, ka kādi no viņiem lielajā piektdienā sauca un kliedza uz Jēzu: sit viņu krustā! Tagad sauc viņa mācekļus, ko tie pirms kāda laika varbūt gribēja vajāt, vai katrā ziņā no tiem turēties pa gabalu, sauc: brāļi! Un vaicā: ko mums tagad darīt?

Mēs redzam, cik neparasta lieta ir notikusi, cik žēlastības un mīlestības pilns ir Dievs. Viņš netiesā šo pasauli tāpēc, ka tā ir atstūmusi viņa Dēlu, to krustā sizdama, kā Pēteris saka: dzīvības Kungu un Ķēniņu atstumdama un krustā sizdama. Viņš ieliek savu ļaužu sirdīs un mutēs tos vārdus, kas nevis šos ļaudis dzen uz elli, bet, kas šos ļaudis aicina pie Dieva, kas šos ļaudis aicina kļūt par Dieva bērniem, par Dieva tautu. Pēkšņi ir kritis kāds plīvurs. Dieva Gars šo plīvuri ir paņēmis nost. Šis plīvurs aizsedza šīs pasaules ļaudīm Dieva lielos noslēpumus. Tās lietas, ko neviens pasaules gudrais un varenais, lai cik gudrs viņš būtu, lai kādi atziņas dziļumi viņam arī nepiemistu, nav zinājis, un nav sapratis. Neviens no šiem pasaules gudrajiem nav aptvēris Dievu.

Tā ir kāda liela pamācība mums šodien, kur daudzi un ne jau šīs pasaules gudrie, bet bieži vien savās prāta un apziņas spējās ļoti pieticīgie cilvēki saka: es dievu zinu, es pats viņu ļoti labi saprotu. Man ir savs dievs – viņam es ticu, viņu es pielūdzu.

Dzirdiet, neviens no šīs pasaules gudrajiem ar savu prātu nav varējis Dievu atdzīt, kur nu jūs, mīļie, kas nemaz pie šīs pasaules gudrajiem nepieder.

Bet Dieva Svētais Gars, noraudams to plīvuru, kas sedz cilvēku sirdis un dvēseles, ir ticīgos piepildījis arī ar kādu brīnišķu gudrību. Kur mēs redzam. kad šī gudrība tiek Svētā Gara spēkā pausta, tad tie, kas pirms tam par gudrību ir turējuši kaut ko to, kas viņu pasaulīgajiem un cilvēciskajam prātam tuvs un saprotams, tad tie to met prom, vairs netur par gudrību un prasa šiem vienkāršajiem Galilejas vīriem: vīri, brāļi, ko mums būs darīt? Jo viņi redz, ka pret to, kas atklājies, viņu gudrība nav nekas, tikai sārņi, tikai mēsli kā saka apustulis Pāvils visa viņu atziņa, visa viņu gudrība, jo Dievs dod jaunu gudrību, kas aizdedzina sirdi un prātu, kas rada Dievam pieņēmīgus ļaudis un mēs redzam, kā šī vasarsvētku diena to visā krāšņuma atklāj.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]