Dieva Jērs

“Dieva Jērs” ir skaists no Vecās Derības aizgūts jēdziens. Iespējams, ka neviens cits Jēzus Kristus apzīmējums vai tituls neskar kristieša sirdi tik ļoti kā šis. Tas ir saistīts arī ar jēdzienu par Kristu kā Labo Ganu. Tā kā Jēzus bija Dieva Jērs, kas tika upurēts par ļaužu grēkiem, Viņš kļuva arī par viņu Ganu.

Nav nekāds brīnums, ka 23.psalms ir viena no visbiežāk citētajām Bībeles vietām, jo tajā pravietiski tiek atklāta Kristus nozīmība Viņa sekotājiem. Jānis savā evaņģēlijā stāsta, kā Jānis Kristītājs norādīja uz Jēzu kā uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (Jņ.1:29). Jāņa evaņģēlijs parāda Jēzu arī kā Labo Ganu (Jņ.10). Jēzus kļuva par Labo Ganu, atdodot savu dzīvību par savām avīm (Jņ.10:11). Atklāsmes grāmatā Jēzus tiek saukts gan par Dieva Jēru, gan par Dieva ļaužu Ganu (Atkl.7:17).

Abi motīvi – gan Dieva Jēra, gan Labā Gana motīvs – dziļi sakņojas Vecajā Derībā. Saskaņā ar Vēstules ebrejiem autoru jēri (kā arī teļi un āži), kas pēc Vecas Derības priekšrakstiem tika paredzēti upurim, bija Kristus upura nāves (Ebr.9:6–10:18) piemēri vai attēlojumi (Ebr.9:23). Pēteris raksta, ka Kristus – šis bezvainīgais un nevainojamais Jērs – izpirka Dieva ļaudis ar savām dārgajām asinīm (1.Pēt.1:18–20). Tas liek atcerēties jērus un avis, kas bija nepieciešami upurēšanai saskaņā ar Vecās Derības prasībām (3.Moz.3:1–2, 7–8; 4:32–34; 4.Moz.6:12). Jesaja pravietiski stāsta, kā Cietējs Kalps nesa nomaldījušos avju vainu un tāpēc tika vests kā jērs uz kaušanu (Jes.53:5–7; sal. arī Jer.11:19). Ecehiēls runā par to, ka Jahve kļūst par savu izkaisīto avju Ganu (Ec.34:11–16), ieceļot vienu ganu, kas tās ganīs, – savu kalpu, jaunu Dāvidu, kurš tās vadīs un ganīs. Tā Jahve glābs savu ganām-pulku (Ec.34:22–24; sal. Jes.40:10–11; Mih.5:1–3). Tādējādi visā Vecajā Derībā Dievs tiek uzlūkots kā savas tautas Gans. (1.Moz.48:15–16; 1.Lku.11:1–2; Ps.28:9; 78:52, 70–72; 80:2; Jer.31:10–11; Mih.7:14.)

­Vecās Derības ļaužu liturģiskajā un kalpošanas dzīvē īpaša loma bija Pashā jēram. Ar jēra upurēšanu un tā ēšanu iesākās Pashā svētki. Jēram bija jābūt nevainojamam gadu vecam aunēnam (2.Moz.12:5; 4.Moz.28:19). Pirms tika ēsts pirmais Pashā mielasts, ar jēra asinīm bija jāapslaka nama durvju aplodas. Pashā upurēšana un mielasts tika svinēts, pieminot atbrīvošanos no Ēģiptes gūsta. Pirmā Pashā svētku naktī Tas Kungs iznīcināja visus Ēģiptes pirmdzimtos, neaizskarot israēliešu namus, kuru namu aplodas bija notrieptas ar jēra asinīm. (2.Moz.12:1–30; 4.Moz.9:1–14; 5.Moz.16:1–8; 2L 35:1–19)

Šī ēģiptiešu pirmdzimto dēlu nokaušana un israēliešu pirmdzimto dēlu izpirkšana (2.Moz.13:1–16) varēja attēlot Dieva apsolīto sava paša Dēla upurēšanu par visas pasaules grēku izpirkšanu (sk. Arī 1.Moz.22:1–18). Šāda nepārprotama saikne tiek norādīta Jaunajā Derībā. 1.Kor.5:7 Pāvils saka, ka Kristus ir upurētais Pashā Jērs. Arī vēstījumos par pirms Kristus nāves notikušo Pashā mielastu ir redzama saistība starp Kristus miesu, asinīm un Viņa drīzo nāvi un Pashā jēru, kura asinis tika izlietas (Mt.26:28; Mk.14:24; Lk.22:20). Lai gan neviens cits no Jaunās Derības autoriem, izņemot Pāvilu, tieši nenosauc Kristu par Pashā Jēru, tomēr tas, ka Pāvils to dara bez jebkādiem paskaidrojumiem, netieši norāda, ka šāda sakarība bija vispāratzīts fakts. Nav šaubu, ka tas bija zināms agrīnajiem baznīctēviem, kas bieži saskatīja Pashā jērā Kristus upura prototipu.*

No Jaunās Derības autoriem Jānis visbiežāk izmanto Jēzus Kristus kā Dieva Jēra tēlu. Caur Vecās Derībās tēlu par jēru un tā izlietajām asinīm Jēzus Viņa kristības brīdī (Jņ.1:29, 36) tiek iepazīstināts ar tautu. Jānis īpaši uzsver asinis un ūdeni, kas tecēja no Jēzus sāna Viņa nāves brīdī (Jņ.19:34). 1.Jņ.1:7–9 tiek teikts, ka Jēzus asinis mazgā tos, kas nožēlo grēkus. Līdz ar ūdeni un Garu asinis ir apliecinājums, ka Jēzus ir Dieva Dēls (1.Jņ.5:5–9). Un Atklāsmes grāmatā tieši Jēra, kas tapa nokauts, tēls tiek izmantots, lai ievadītu Kungu Kristu ainā, kurā Viņš kāpj debesu goda tronī (Atkl.5:6, 9, 12–13). Caur Jēra asinīm arī Dieva svētie drīkst nostāties Viņa Debesu Tēva priekšā (Atkl.7:13–17).

Atklāsmes grāmatas primārā kristoloģiskā tēma ir Jēzus Kristus paaugstināšana un Viņa valdīšana godībā, tomēr šīs kristoloģijas pamatā ir teoloģija par Dieva Jēru, kas cieta, mira un augšāmcēlās.** Ar savām ciešanām, nāvi un uzvaru Viņš nopelnīja sava Tēva mūžīgo godību, kurā Viņa tagad dalās ar saviem ļaudīm. Atklāsmes grāmatas pravietiskās vēsts centrā ir paaugstinātais Kristus. Taču visā Atklāsmes grāmatas gaitā mēs sastopamies ar nemitīgiem atgādinājumiem, ka Jēzus Kristus ir paaugstinātais Cilvēka Dēls, kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš tāpēc, ka Viņš bija un ir Dieva Jērs, kurš tika upurēts, lai tiktu izpirkti Dieva ļaužu grēki. (Atkl.1:18; 2:8; 5:6–13; 6:1, 16; 7:9–17; 12:11; 13:8; 14:1–5, 10; 15:3; 17:14; 19:6–9; 21:9, 22–27; 22:1–3.)

** – Tādējādi arī Jāņa pravietojumi ir krusta teoloģija.