Dieva laipnība un mīlestība

“Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlastības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis vārds ir patiess…” [Tit.3:4-8]

„Gaisma spīd tumsībā” šie vārdi no Jāņa evaņģēlija attēlo un apraksta Evaņģēlija atklāsmi, proti, Kristus atklāšanos visai pasaulei… . „Bet tumsība to neuzņēma” šie vārdi savukārt apraksta pasaules reakciju uz Dieva pestīšanas darbu.

Šīs dienas sprediķa teksts runā par Dieva laipnības un mīlestības atspīdēšanu, un par šīs atspīdēšanas rezultātu, jeb augļiem – dvēseļu pestīšanu un Dieva bērnu labajiem darbiem.
Ar šiem vārdiem tiek noraidīta cilvēku un pasaules laipnība un mīlestība, jo tam, kas vēlas saņemt Dieva laipnību un mīlestību, jāspēj samierināties, ka nepiedzīvos pasaules laipnību un mīlestību, jo „jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ” saka Kristus.

„Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” Un tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no miesas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Dieva bērni dzimst pavisam brīnumainā un nesaprotamā veidā, tādēļ Nikodēms, kāds jūdu valdības vīrs, Jēzum jautāja: „Kā cilvēks var piedzimt vecs būdams? Vai viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Protams, ka ne tā! Kas no miesas dzimst, ir miesa. Tam ir jāiet miesas ceļš, un jāsaņem miesas alga, pat ja viņš dzimtu atkal un atkal no jauna. Dieva bērni dzimst ūdenī un Garā. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni. Un ja viņi nāks pie gaismas, tad atklāsies, ka viņu darbi ir ļauni, un nekam nederīgi.

Šāda problēma bija Krētas draudzēs, kur apustulis Pāvils bija atstājis Titu, tās pārraudzīt. Krētā bija neskaidra mācība par labajiem darbiem, daudzo viltus mācītāju dēļ. Kādi aplami mācīja, ka Dieva žēlastība ir jāizpelnās ar darbiem. Viņi daudz runāja par labajiem darbiem, tomēr nevēlējās nākt pie gaismas. Tādējādi viņi noraidīja Dieva žēlastību un apliecināja, ka nepazīst Dievu. Arī apustulis Pāvils daudz rakstīja par labajiem darbiem, bet mums, evaņģēliskiem kristiešiem, atšķirība ir viegli pamanāma. Cilvēks, kurš zina Dieva žēlastības spēku un dabu, nemācītu, ka to iespējams izpelnīties ar cilvēku darbošanos un pūlēm, bet mācītu, ka mums citiem ir jāparāda mīlestība un jādara tas, ko Dievs ir jau darījis mums. Bet maldu mācītāji runāja tikai par cilvēku darbošanos un spējām, un izprasta pestīšanu, kā cilvēka pūļu rezultātu – it kā Dievs būtu nolicis lielo dāvanu zem egles, bet mums cilvēkiem tā ir jāpaņem un jāizpako. Pāvils šādus maldus noraida skaidri, nosaucot tos par jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, proti, par aplami izprastu bauslību un pašizdomātiem likumiem un noteikumiem, kuri nespēj nedz izglābt no mūžīgās pazudināšanas, nedz radīt Dievam tīkamus labus darbus. Īsi sakot, maldu mācītāji mācīja, ka pestīšana ir cilvēka pūļu rezultāts vai arī, ka pestīšanas iemesls ir cilvēka labie darbi.

Bet Dieva žēlastības daba ir pavisam savādāka, un to brīnišķi atklāj šodienas sprediķa teksts, ko mēs labi pazīstam no Mazā katehisma mācības par Kristību. Proti, Dieva apsolījuma vārdi saka: Kas tic un top kristīt, tas tiks izglābts, bet kas netic, tas tiks pazudināts? Bet kā ūdens var darīt tādas lielas lietas? Ūdens to gan nedara, bet Dieva vārdi, kas pie ūdens klāt, un ticība, kas saistās ar tādiem Dieva vārdiem ūdenī. Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens vien, un nav nekāda Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti: žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā, kā apustulis Pāvils saka: „Dievs mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlastības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis vārds ir patiess.”

Bet līdz tam. Līdz Dieva žēlastības atspīdēšanai „Arī mēs,” saka apustulis Pāvils, „kādreiz bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldījāmies, kalpodami dažādām iekārēm un priekiem, dzīvodami ļaunprātībā un skaudībā, ienīsti un cits citu nīzdami.” Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem… . Tad viss izmainījās. Mēs bijām ļauni un mūsu darbi bija ļauni. Un kādi gan mēs varējām vēl būt. Mēs bijām dzimuši no miesas, mēs bijām miesīgi, un mūsu mērķi un centieni aprobežojās ar šo pasauli. Mēs bijām neprātīgi. Mēs bijām nepaklausīgi un darījām to, kas likās pareizs pašu acīs. Mēs savu dzīvi piepildījām ar kalpošanu iekārēm un dažādiem priekiem. Un, ja pat tas nebija ārēji redzams, mēs sirds dziļumos bijām ļaunprātīgi un dzīvojām skaudībā. Mēs ienīdām citus, un bijām ienīsti.

Bet tā tas bija līdz kādam brīdim. Nē! Nedomājiet, ka mēs nācām pie prāta. Mēs neapzinājāmies savu ļaunumu, mēs baidījāmies to saukt vārdā, bet tajā pat laikā ļoti cietām no tā. Tā tas bija līdz brīdim, kad atspīdēja Dieva laipnība un mīlestība.

Ko tas nozīmē, ka Dieva laipnība un mīlestība atspīdēja? Tas nozīmē, ka Evaņģēlijs ir atklājies pasaulei – Kristus ir dzimis, mācījies, sapulcējis mācekļus, cietis, miris un augšāmcēlies. Caur apustuļu un viņu pasludinājumu Svētā Gara spēkā Dieva žēlastība ir dāvāta pasaulei ar Vārdu un sakramentiem.

Man un tev ir atspīdējusi Dieva laipnība un mīlestība. Evaņģēlijs ir prieka pilns pasludinājums, kas vēstī par Dieva žēlastību un laipnību. Šis pasludinājums nes sev līdzi Svēto Garu, gluži kā saules spožums līdzi nes siltumu. Un tas turpina spīdēt ar šeit. Jo mums ir Dieva vārds, mums ir grēku piedošana, mums ir Kristība un Svētais Vakarēdiens. Ar šiem līdzekļiem Dievs mums dāvā savu žēlastību, – tā mums atspīd Viņa laipnība un mīlestība – tā Viņš mums dāvā savu Svēto Garu.

Vecajam cilvēkam mūsos ik dienas ar grēknožēlu jātop noslīcinātam un jāmirst ar viesiem grēkiem un ļaunajām kārībām un atkal ikdienas ir jāceļas un jāatdzimst jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi. „Jo mēs līdz ar Kristu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Viņš, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” Mums nav jāatgriežas mātes miesās, mums nav jāpārdzimst, mums nav jābēg no gaismas un patiesības, mums nav jācenšas kļūt labākiem saviem spēkiem, jo ir atspīdējusi Dieva laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, un Viņš mūs ir izglābis nevis mūsu taisnības darbu dēļ, bet pēc savas žēlastības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā. Mēs esam Viņa žēlastībā taisnoti, un esam kļuvuši cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.

Ir atspīdējusi Dieva laipnība un mīlestība – šie divi vārdi mums jāatstāj brīvi un vispārēji, un tādiem tiem arī jāpaliek – lai tas, ko tie mums sniedz, ir pieejams visiem. Mēs nedrīkstam šķirot un izvērtēt cilvēkus pēc viņu īpašībām. Dieva laipnība un mīlestība nāk nevis dēļ mūsu nopelniem vai godājamā stāvokļa vai krietnās dzīves, bet vienīgi no Dieva žēlastības. Dievs mīl nevis kādas cilvēka īpašības, bet viņu pašu, – lai Viņam paliktu viss Viņa gods un neviens cilvēks nevarētu lielīties ar savu cienīgumu, vai arī kāds kristu izmisumā dēļ sava necienīgumu – abi viņi vienlīdz spēj rast mierinājumu saņemot nepelnīto un nenopelnāmo žēlastību.

Tā nu šīsdienas Evaņģēlija teksts mums māca divas lietas – ticēt un mīlēt, tas ir, saņemt labu no Dieva un darīt labu tuvākajam. Šīs divas lietas mums māca visi Svētie Raksti un tās nevar pastāvēt viena bez otras. Jo tas, kam nav stingras ticības šādai Dieva žēlastībai, nekādā gadījumā nespēja parādīt žēlastību savam tuvākajam, bet ir slinks, nolaidīgs un nevēlas darīt viņam labu. Tā nu mēs redzam, ka nebūt nedzīvojam ticībā, ja cenšamies kļūt dievbijīgi un iemantot pestīšanu ar kādiem citiem darbiem, nevis darīdami labu savam tuvākajam.

Ticēt un mīlēt – šīs lietas nostāda katru cilvēku starp Dievu un citiem cilvēkiem – kā starpnieku, kas no augšienes saņemto sniedz tālāk, kļūdams līdzīgs kanālam, caur kuru Dieva labo dāvanu avotam nemitīgi jāieplūst arī citos cilvēkos.

Ja arī tu šajā dzīvē un īpaši šajā svētku laikā neesi piedzīvojis laipnību un mīlestību no cilvēkiem, tad redzi, tu to esi saņēmis no Dieva. Dievs ir un grib būt pret tevi laipns un labvēlīgs. Dieva laipnība un mīlestība ir atspīdējusi, bet kur ir atspīdējusi šī gaisma, tur nekas nepaliek kā bijis. Tava ticība tev mācīs mīlēt un darīt labu tuvākajam, ka tu visās lietās būsi rota mūsu Pestītāja Dieva mācībai. Apustulis saka: „es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus. Tas cilvēkiem ir labi un vajadzīgs.” Āmen