Dieva mīlestības būtība

Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki [Rom.5:8]

Apustulis saka, ka Dievs pierāda un pauž Savu mīlestību, pasludinot to visai pasaulei. Viņš “to apliecina tik izcili, skaidri un saprotami, ka cilvēks, šo pierādījumu kārtīgi pārdomājot, nevar to apšaubīt” (Luters). Pat ja tevi māktu šaubas par Dieva mīlestību, tu justu sirdsapziņas pārmetumus un baidītos no Dieva dusmām, šis pierādījums tev ļautu saprast Dieva sirdi, jo no tā tu apjautīsi, ka, par spīti visai Viņa svētajai degsmei pret grēku, Dieva sirdī allaž ir bezgalīga mīlestība un žēlastība pret grēciniekiem. Mēs paši nekad tam nespētu noticēt, ja Dievs mums nebūtu atklājis šo lielo pierādījumu, kas apliecina Viņa mīlestību uz mums.

Vēlēdamies izskaidrot Tēva mīlestību uz mums, Kristus dod vienīgi šo pierādījumu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ. 3:16). Tā arī apustulis Jānis saka, ka tas ir īstais pierādījums: “Redzama kļuvusi Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu” (1.Jņ.4:9). Citādi mēs nekad nebūtu spējuši domāt neko tamlīdzīgu par Dieva sirdi. Tādēļ to sauc par Dieva mīlestības atklāsmi, ko Viņš apliecinājis ar Savu bezprecedenta mīlestību.

Mēs parasti mīlam draugu vai kādu labu, tīkamu cilvēku. Bet, ja redzam cilvēkā ko nicināmu vai viņš ir mūsu ienaidnieks, tad viņu nemīlam, bet nīstam. Tāda ir mīlestība saskaņā ar mūsu dabu. Dievs patiesi briesmīgi ienīst grēku, un turklāt Viņš redz mūs visus kā grēka pilnus. Un tomēr – Dievam ir tāda mīlestība uz grēcinieku, ka Viņš deva Savu mīļoto Dēlu nāvē, nevis pameta grēcinieku nāvē.

Pareizi apdomājot apustuļa bieži atkārtoto apgalvojumu, ka Dievs to visu ir darījis bezdievjiem, grēciniekiem, ienaidniekiem, mums ar lielu pārsteigumu jāvaicā: “Laipnais Dievs, no kurienes Tev tāda mīlestība? Vai tiešām Tu tik ļoti mīli cilvēku? Kas Tevi ir aizkustinājis uz šādu mīlestību?”

Kāds vecs Dieva vārda kalps, kas savā mūžā bija daudz mācījies par debesu valstību, apliecināja, ka ļoti ilgu laiku viņš prātojis par to, kas ir patiesais un dziļākais pamats Dieva mīlestībai uz grēciniekiem. Un tad viņš nonācis pie slēdziena: “Dievs mīlēja tāpēc, ka mīlēja.” Iemesls ir Dieva paša mīlestība. Viņam ir tāda sirds, kas mīl Savas paša mīlestības dēļ.

Kādā vietā Dievs Savu mīlestību ir paskaidrojis ar mātes mīlestību. Māte nenogurstošā mīlestībā dienu no dienas auklē un kopj savu slimo bērnu, un naktī, kad citi guļ, viņa arvien paliek pie bērna gultiņas un auklē viņu uz rokām, lai arī savā dzīvē viņš vēl nav paveicis neko citu, kā vien mocījis savu māti ar savām nemitīgajām vajadzībām, prasījis rūpes un kopšanu.

Bet, ja tu jautāsi mātei, kāpēc viņa tā mīl savu bērnu, viņa atbildēs vienīgi to, ka savā sirdī jūt mīlestību uz viņu. Viņa brīnīsies par tavu jautājumu un sacīs: “Tas taču mans bērns!” Mīlēt savu bērnu ir mātes sirds dabiskais likums, kas nav jāuzspiež. Un te mēs runājam par parastu, nevis dievbijīgu un ticīgu māti.

Šī mātes sirds iedaba ir tik spēcīga, ka pat gadījumos, kad bērns sagādā nepatikšanas, pastrādā noziegumu, tiek taisnīgi tiesāts un nosodīts, māte nevar palikt vienaldzīga un piedzīvo rūgtas ciešanas. Tāda ir mātes sirds. Ievēro, ka tieši tāpat tas ir arī ar Dieva sirdi! Atceries, ka Dievam ir tikpat dziļa mīlestība uz mums kā mātei uz savu bērnu!

Dievs Tas Kungs saka, ka Viņam ir vēl dziļāka mīlestība. Viņš saka: “Vai māte var aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Jes.49:15). “Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris.”

Te mēs esam aizskāruši lietu, kas paskaidro Dieva mīlestību uz cilvēkiem. Tā ir mīlestība uz savu bērnu. Tas Kungs runā par Sevi, vaicādams: “Vai māte var aizmirst savu zīdaini?” Lai cik dziļi krituši un slikti bērni mēs būtu, lai cik tālu aizmaldījušies grēkā un bezdievībā, Dievs nekad neaizmirst, ka cilvēki ir Viņa bērni.

Viņš apliecina, ka Viņam uz mums ir mātes mīlestība. Jo Dievs Tas Kungs mūs ir radījis par Saviem bērniem un mantiniekiem, un, kad velns mūs pievīla, Dievs negribēja viņam atstāt laupījumu, bet vēlējās Savu bērnu glābt. Tas mums zināmā mērā paskaidro citādi neaptveramo Dieva mīlestību, ka Kristus mira par mums, kamēr vēl bijām grēcinieki.