Dieva paša Dēls

“Mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju.” [1.Jņ.4:14]

Šajā pantā vispirms ievērojiet dievišķās mīlestības augstumus un dziļumus! Apustulis Jānis raksta, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. Un: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu” [1.Jņ.4:9]. Un vēl: “Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” [1.Jņ.4:10].

Kā pierādījums, ka Dēla sūtīšana bija Dieva mīlestības darbs un Viņa augstākais mīlestības pierādījums, ir Tā Kunga paša vārdi: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu” [Jņ.3:16]. Vai te varētu būt vēl kāds cits iemesls kā Dieva paša mīlestība?

Kāds veco laiku mācītājs ir teicis:

“Pēc ilgām pārdomām, balstoties uz mūsu zināšanām par Dievu un cilvēku, esmu centies noskaidrot dziļāko iemeslu, kāpēc Dievs ir tik ļoti mīlējis pasauli, ka par to devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, un beidzot esmu secinājis: Dievs mīlēja tāpēc, ka Viņš mīlēja.”

Arī māte nespēj dot nekādu citu izskaidrojumu, kāpēc viņa dienu un nakti ar nenogurstošu mīlestību auklē un kopj savu slimo bērnu, kā norādīt uz viņas sirdī ierakstīto likumu – tā rīkoties liek viņas mātes mīlestība.

Tāpat mēs nevaram atrast nekādu citu iemeslu, kāpēc Dievs deva Savu Dēlu. Viņa sirds pret cilvēci ir kā tēva sirds pret savu bērnu. Pat ja bērns būtu kritis un samaitāts, Viņš joprojām tajā atzīst savu bērnu, kas sākumā radīts pēc Viņa tēla, lai mantotu visu labu no Viņa. Dievs mīlēja Savu kritušo bērnu. Tas bija Viņa motīvs.

“Dievs sūtīja Savu Dēlu.” Tas mums tūlīt atklāj, ka Dēls ir pastāvējis jau pirms sūtīšanas pasaulē. Kristus bija Dieva Dēls šā vārda burtiskā nozīmē. Viņam bija jābūt Dēlam, lai Viņa sūtīšana būtu Dieva bezgalīgās mīlestības atklāsme. Praviešu un eņģeļu sūtīšanu Kristus nekad nesauc par Dieva mīlestības pierādījumu. Vienīgi par vienpiedzimušā Dēla sūtīšanu Viņš saka: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja.”

Kad apustulis sauc Kristu ne tikai par Dieva Dēlu, bet par Dieva paša Dēlu [Rom.8:3], viņš izceļ Kristu no visiem tiem, kas atšķirīgā veidā tikuši saukti par Dieva dēliem, un liek mums saprast, ka Viņš ir Dieva Dēls šā vārda tiešā nozīmē. Eņģeļi tiek saukti par Dieva dēliem viņu radīšanas un augstā stāvokļa dēļ. Israēla tauta tiek saukta par Dieva dēlu tēvišķās mīlestības un rūpju dēļ, ar kurām Dievs apskāva Savu tautu. Ticīgie tiek saukti par Dieva dēliem savas jaunpiedzimšanas un sadraudzības ar Kristu dēļ. Bet tikai Kristus tiek saukts par “Dieva paša Dēlu” vai kā Jāņa evaņģēlijā 1:18: “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts.”

“Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā,” [1.Tim.3:16] – šie vārdi tik nežēlīgi lauž mūsu aplamo prātu, ka pat ticīgi cilvēki apjūk un ir kārdināti uztvert izteikumu “Dieva Dēls” kādā pārnestā nozīmē.

Tādēļ iegaumējiet labi iepriekš sacīto un Svēto Rakstu neskaitāmās liecības, kas saskaņā ar Vēstules ebrejiem 1.nodaļu rāda, ka Tēvs ir devis Savam vienpiedzimušajam Dēlam tādus vārdus un titulus, kādi nav doti nevienam eņģelim: “Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” [Ebr.1:5]. Un vēl: “Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: sēdies Man pa labai rokai, tiekams Es lieku Tavus ienaidniekus par Tavu kāju pameslu” [Ebr.1:13], lai Viņam tiktu veltīta dievišķā pielūgsme: “Un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz,” [Ebr.1:6] un lai Viņam tiktu piešķirta mūžīgā valstība un par Dēlu tiktu sacīts: “Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos” [Ebr.1:8]. Un visbeidzot, Viņam tiek piedēvēts pats radīšanas darbs, kā apustulis Jānis saka par “Vārdu”, kas “tapa miesa” [Jņ.1:14]: “Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” [Jņ.1:3].

Jā, un turklāt atceries, ka Viņš bijis jau pirms pasaules radīšanas, kā Viņš pats to apstiprinājis Jāņa evaņģēlija 17:5: “Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.” Šādas lietas arī iepriekš tika pravietotas, piemēram: “Tu, Bētleme Efratā, .. no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos” [Mih.5:2]. Slavēsim mūžīgā Tēva noslēpumaino padomu ar rimtu pielūgsmi. Dievs patiešām ir sūtījis pasaulē Savu paša Dēlu.