Dieva spriedums
Sevi mēs vērtējam pēc tā, ko esam nodomājuši paveikt. Citus mēs vērtējam pēc tā ko tie jau paveikuši. Dievs mūs uzlūko pēc tā, kas mēs esam, nevis pēc padarītā vai tā ko vēl tikai taisāmies pastrādāt.
Kristībā mēs saņemam visu savu grēku piedošanu. Nedz pastrādātie darbi vai nedarbi, ne ieplānotās aktivitātes nespēj izmainīt mūsu nākotni mūžībā. Nekas nespēj izmainīt Dieva spriedumu par mums – grēcīgiem cilvēkiem.
Grēka alga ir nāve. Mūžīgās dzīvības apsolījums ir Kristū. Starpstāvokļa nav, ir tikai žēlastības laiks, kura ietvaros mēs varam ieiet no nāves dzīvībā.
Varam un nevaram. Varam, jo drīkstam. Nevaram, jo nespējam.
Un tamdēļ Dievs ir nācis mums pretī. Kristībā Dievs ņem mūs kā mirušu bērniņu uz savām rokām un mazgājis upura Jēra asinīs, iedveš mums nāsīs jaunu dvašu – atdzimšanai jaunai dzīvei mūžībā. Labākais, ko cilvēks varētu spēt ir uzmostoties nespļaudīties un nepretoties Dievam pārlieku agresīvi, ka tā pats sevi neapskādē.
Redz, Raksti jau nemainās. Dieva vārds ir dzīvs, bet negrozāms. Pēc Kristības taču nepiederam vairs paši sev, nedz pasaulei, nedz velnam, bet kļūstam par Svētā Gara mājokli.
Tad kāpēc gribēt būt cūkai, kas mazgāta atkaļ metas vārtīties dubļos? Jeb kā sunim, kas atkal un atkal atgriežas pie sava vēmekļa?
Pārveidot sevi…. Pārveidot citus…. Pārveidot pasauli…. Tās ir tās saitītes, kuras kustinot velns imitē dzīves sparu mirušo starpā. Ārējas aktivitātes, kas liek vienam izrādīties varenākam par otru uzbango jūtas, kaisli un kārības, kas, kā aizvien spēcīgāki kairinājumi uz nervu galiem, stimulē, lai viens darītu šo un otrs to.
Ja jau mēs neko nevaram darīt sevis pestīšanas labā, ko gan mēs varētu darīt citu glābšanai?
Pieņemt citu, kāds tas ir, tāda mācība nav nākusi no zemes filosofu atziņām, bet no debesīm. Kristus nāca pie savējiem – tie Viņu neuzņēma. [Kādi tam bija iemesli, principā ir vēsturnieku, psihologu, sociologu un varbūt arī filosofu pētījumu lauciņš.] Bet kuri to uzņēma, tiem Viņš deva mūžīgās dzīvības apsolījumu.
“Ja jau mēs neko nevaram darīt sevis pestīšanas labā, ko gan mēs varētu darīt citu glābšanai?”
–
Es to mazliet ironiski dēvēju par “varoņa kompleksu.” Agrāk slimoju ar to, tāpec labi pazīstu. Tas ir “glābēju” komplekss heterodoksijā – būt par glābēju tad, kad pašam vajadzīgs glābējs.
jā, Indrex :)
un svētīgs tu esi, ja esi to izslimojis
– – –
un svētīgi tie, kas neapgrēcinās pie teiktā: “Ja jau mēs neko nevaram darīt sevis pestīšanas labā, ko gan mēs varētu darīt citu glābšanai?”
jo tas nebūt nenozīmē to, ka Dievs nevarētu caur mums
[caur mūsu sludināšanu]
kādu glābt:)
“Pārveidot sevi…. Pārveidot citus…. Pārveidot pasauli…. Tās ir tās saitītes, kuras kustinot velns imitē dzīves sparu mirušo starpā. Ārējas aktivitātes, kas liek vienam izrādīties varenākam par otru uzbango jūtas, kaisli un kārības, kas, kā aizvien spēcīgāki kairinājumi uz nervu galiem, stimulē, lai viens darītu šo un otrs to.”
Drusku tā kā uz budismu velk. Aiziesim nirvānā, lai velns mūs netraucē. Citiem vārdiem, klosterī. Kristīgi vīri Austrumos tā tiešām dara. Taču Dievs uz to neaicina. Viņš ir darbīgs un Viņš aicina savus bērnus darboties – tur, kur jādarbojas mums. (Faith is active in love. Luters: ticība neprasa, kas ir jādara, tā jau dara.) Bet tur, kur jādarbojas Dievam: ļausim, lai Viņš darbojas. Pestīšanas darbā: tur ir cilvēka pasivitāte un tikai Dieva aktivitāte.
Bet uz baznīcu lai arī Dievs iet manā vietā, ko? Turp jau arī neviens ar paša spēkiem neiet. Bet Dievs strādā pie katra, lai viņš nāktu. Nu lai tad Dievs arī iet uz baznīcu! Dievs jau vienmēr ir klāt, bet tu? Ļauj lai Dievs strādā
Filozofu lauciņš nebūtu novārtā jāpamet, vai jānoniecina neiepazīts. Tas ir teicams darbarīks teologam. Arī Lutera pirmā izglītība bija filozofs, un viņš to labi pārvaldīja. Filozofijā ļaudis mācās vienu superīgu lietu: dialektiku. Tā palīdz mums saprast, ko nozīmē būt aktīvam un tomēr pasīvam un neļauj mums iekrist vienpusības grāvjos: ja Dievs man ir visu darījis, vai tad man nu kā Dieva bērnam aktivitāte nepiedien? Būtu ļoti labi bijis, ja Lutera akadēmijā būtu nopietni mācīta filozofija. Starp citu, labi palīdz arī Bauslības un Evaņģēlija, taisnošanas izšķiršanas prasmē. Arī to, ka pasivitāte pestīšanas darbā vēl nenozīmē atmest ar roku darbiem šajā pasaulē. Ja Reformācijas tēvi būtu tā domājuši, diezin vai Dieva darbs (kas bija Reformācija) līdz mums būtu atnācis. Viņi sasodīti daudz strādāja, organizēja, pārveidoja. Viņi nestrādāja Dieva, bet savā vietā. Katram savā vietā ir jāstrādā.
Servus
“kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus”
jā, labi gan būtu pamācīties filosofiju
un gudrības atziņu esmu mīlējis kopš mazām dienām
– – –
tā ir, ka prātuļošana prātīgam cilvēkam allaž sagādā baudu
un pāri pār to nāk atziņa, ka neesi kāds neprātīgs bezprāta kustoņa
– – –
redzi, tomēr stāv arī rakstīts: “…atziņa dara uzpūtīgu”
un arī Luters saka ka, ar Aristoteli neviens par teologu nekļūs
– – –
un tā nu tagad, …ko es reiz par simpatisku(zējošu)
biju turējis, tagad atrodu par mēsliem
nu nekāda asuma, šo lasot jau var aizmigt. Tāli, taisni neticas, ka Tu to rakstiji!
:? varētu padomāt, ka ddauka mani labi pazīst…[taču tēma še (šajā rakstā) nemaz neesmu es!]
Portāla veidotājiem, kuriem ir priekšrocība zināt, kas slēpjas zem nika, nebūtu korekti likt saprast, ka viņi zina rakstnieku identitāti. Tāpat nav korekti (ir pat negodīgi) parakstīt cita domas ar savu vārdu bez norādes, no kurienes – no kāda teksta un konteksta tās ir izgrieztas ārā.
…un kas vēl iekš e-BAZNICA.lv nav pa prātam a. god. KLB mācītājam A.D.?
Ak AigarD, neesi nu bargs, šī laikam ir tā saucamā jauniešu kalpošana.
paldies Aigard par laiku, ko veltīji e-baznīcā
(cenšoties mūs pāraudzināt pēc sava ģīmja un līdzībā)
– – –
žēl tikai, ka apvainojies, kad tavs
mēģinājums izrādījās nesekmīgs
– – –
žēl gan ka “sacepies”
tik žigli :(
– – –
… un tēmas nosaukums ar tāds “zīmīgs”
(es to tā kā līdzībā saistu ar to kā Dievs “nocietināja” ēģiptes faraona sirdi)
žēl ka Aigars vairs nav te…
:(