Dieva tēla zudums pēc grēkā krišanas, un zvēra tēls un zīme

Tā kā Dieva tēls vispirms attiecas uz cilvēka taisnumu, svētumu, labestību un harmonisku cilvēka spēju vienotību, tad pēc grēkā krišanas tas tika zaudēts un cilvēka daba tika samaitāta. Tādēļ noliegt, ka pēc grēkā krišanas Dieva tēls tika zaudēts, “ir tas pats, kas noliegt iedzimtā grēka realitāti.”

Johans Gerhards gan nedaudz nepiesardzīgi runā par Dieva tēla paliekām cilvēkā. Iespējams, ka tas ir tādēļ, ka nav iespējams parādīt cilvēka dabu un iedzimto grēku atsevišķi. Protams, ir jāsargās iedzimto grēku pielīdzināt cilvēka būtībai jeb dabai, bet vienlaicīgi jāapzinās, ka pēc grēkā krišanas cilvēks ir pilnīgi pakļauts velna, grēka un nāves varai, kas vairs nav Dieva, bet gan velna tēls. “Iedzimtais grēks ir neizsakāms ļaunums un tāda cilvēka dabas samaitātība, ka tajā – līdz ar visiem tās iekšējiem un ārējiem spēkiem – nav palicis itin nekā šķīsta, nedz laba, bet tas viss ir samaitāts caur un caur, tā ka cilvēks iedzimtā grēka dēļ Dieva priekšā patiesi ir garīgi miris un līdz ar visiem saviem spēkiem nomiris visam labajam.” Mūsu ticības apliecības iedzimto grēku apraksta kā pilnīgu Dieva tēla trūkumu. Pēc grēkā krišanas iedzimtais grēks ir ieņēmis kādreizējo Dieva tēla vietu. Arī Luters saka:

“Es baidos, ka ar savu grēkākrišanu esam pilnīgi pazaudējuši šo tēlu un nespēsim to pietiekami labi saprast. Mums gan ir atmiņa, griba un saprāts, tomēr tas viss ir ļoti samaitāts un novājināts, jā, varētu teikt vēl skaidrāk – tas ir nešķīsts un spitālības pārņemts. Ja šiem spēkiem jābūt Dieva tēlam, tad arī velnam, kam šādi dabiskie spēki patiesi ir daudz pilnīgāki nekā mums, būtu jābūt radītam pēc Dieva tēla. Viņa atmiņa un prāts ir īpaši labi attīstīti un spējīgi, savukārt griba – visaugstākajā mērā nelokāma.”

Atklāsmes grāmatas 13.nodaļa stāsta par diviem zvēriem. Kad pirmais zvērs tika nāvīgi ievainots, viņa brūce tomēr tika dziedināta. Viņš runāja nedzirdētus zaimus pret Dievu, un viņu pielūdza visi, kas dzīvoja virs zemes, kuru vārdi nebija rakstīti Jēra dzīvības grāmatā (Atkl.13:1-10). Tad nāca otrais zvērs, kurš piespieda pielūgt pirmo zvēru, darīja lielas brīnuma zīmes, ar kurām pievīla zemes iedzīvotājus un aicināja celt tēlu pirmajam zvēram. Viņš spēja iedvest dzīvību zvēra tēlam, tā kā tas varēja runāt un panākt, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. Viņš arī piespieda cilvēci pieņemt zvēra zīmi uz pieres vai uz labās rokas. Zvēra skaitlis bija seši simti sešdesmit seši (Atkl.13:11-18).

Abi Atklāsmes grāmatas zvēri ir lieli imitatori, un triku meistari. Pirmais zvērs imitē Dieva iedibināto kārtību uz zemes un ļaunprātīgi izmanto laicīgo valdību, pavēršot to pret baznīcu. Otrais zvērs, lai pieviltu ticīgos, imitē Kristu. Šis zvērs ir Antikrists un viņš cenšas aizstāt patieso Dieva tēlu, kas tiek atjaunots Kristū, ar savu tēlu un zīmogu. Otrais zvērs panāca, ka valdības ieviesa ekonomiskas sankcijas pret ticīgajiem. Zvēra zīme, vārds un skaitlis visi ir vienādi – 666, kas saskaņā ar Svēto Rakstu simboliku ir “cilvēka skaitlis”. Ja skaitlis 7 apzīmē Dieva Evaņģēlija darbību, tad 666 apzīmē cilvēku reliģiju, cilvēku iedomu, ka spējam izglābt paši sevi. “Darbu taisnība ir viena no reliģiskajām domām, kas raksturīgas visām pagānu reliģijām, visām viltus mācībām un politiskajām sistēmām.” Tātad zvēra tēls ir cilvēka reliģisko, politisko un zinātnisko centienu apvienojums, ar kura palīdzību cilvēkiem Dieva tēla vietā tiek uzspiests Sātana tēls. Baismīgā realitāte ir tā, ka pēc grēkā krišanas ikviens cilvēks jau piedzimst nevis ar Dieva, bet Sātana tēlu. Atklāsmes grāmatas zvēri šo tēlu nostiprina un cenšas no jauna uzspiest arī ticīgajiem.