Dieva testaments un apsolījums Kristū

“Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir, par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum. Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu. Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar savu apsolījumu ir dāvinājis. Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums, – eņģeļu dota tā, ar starpnieka roku uzrakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.” [Gal.3:15-22]

Arī šī ir asa vēstule, kuras vārdi vienkāršam cilvēkam šķiet nesaprotami; bet tas tā ir tādēļ, ka līdz šim šī mācība nav tikusi mācīta, tāpēc viņi to nav varējuši saprast. Tā ir pārāk apjomīga un bagātīga, lai būtu aplūkojama pavisam īsi. Plašs un bagātīgs skaidrojums par Vēstuli galatiešiem atrodams šīs vēstules pilnā komentārā, kur ikviens, kas vēlas, var to izlasīt. Īsi sakot, šajos vārdos – un arī visā vēstulē – apustulis grib nopietni pamācīt kristiešus, kā pareizi atšķirt ticības taisnību no darbu jeb bauslības taisnības. Un šajā tekstā (mazliet aplūkosim galvenos jautājumus) apustulis uzsver divas lietas. Vispirms viņš apskata mācību par to, ka tiekam taisnoti vienīgi caur ticību, un apstiprina to ar daudziem pamatojumiem un pierādījumiem.

Viņš arī norāda un saka: jums jāievēro un jāsaprot, ka neviens – ne jūds, ne pagāns – netiek taisnots ar darbiem jeb bauslību. Jo bauslība tika dota tikai četrsimt trīsdesmit gadus pēc tam, kad Ābrahāmam (kam bija jākļūst par visas Dieva tautas tēvu) tika apsolīts Kristus, kurā tiks svētīti visi cilvēki, un par pašu Ābrahāmu tika apliecināts, ka viņš ticībā ir taisnots Dieva priekšā. Un, kā Ābrahāms ir tapis taisnots, kā viņam ticības dēļ apsolīta svētība, tāpat ir taisnoti arī viņa bērni un pēcnācēji; viņi iemantojuši apsolīto svētību tai pašā ticībā Ābrahāma dzimumam, kura dēļ visai pasaulei apsolīta svētība. Tā Dievs arvien ir rīkojies ar jūdiem un visu pasauli – Viņš tai apsolījis savu žēlastību un grēku piedošanu (tas ir, svētību Dieva priekšā), pirms vēl bija dota bauslība (ar kuru jūdi cer tapt taisnoti) un pirms Mozus bija dzimis.

Tādēļ bauslība, kas tika dota šai tautai pēc tik ilga laika, ir dota ne tādēļ, lai cilvēki ar to iemantotu taisnošanu; citādi Dievs būtu devis bauslību jau daudz agrāk. Ja bauslība būtu nepieciešama taisnošanai, Ābrahāms un viņa bērni nebūtu jau priekšlaikus pasludināti par taisnotiem. Jā, Dievs ar nodomu ir rīkojies tieši šādi: bauslību, ko Viņš jau sen būtu varējis dot tēviem, Viņš tomēr ir devis tikai daudz vēlāk – itin kā gribēdams mācīt un ar darbiem apliecināt to, ka Dieva žēlastība un svētība nāks nevis no bauslības, bet no tīras Dieva žēlsirdības, kas jau ilgu laiku pirms bauslības nākšanas apsolīta un dota Ābrahāmam un citiem, kas kļuvuši ticīgi.

Tādēļ Sv. Pāvils spriež šādi: kā gan bauslība būtu varējusi palīdzēt iemantot taisnošanu tiem, kuri dzīvojuši pirms Mozus? Viņš taču bija pirmais, caur kuru bauslība tika dota; tomēr arī pirms viņa ir dzīvojuši svēti un svētīgi ļaudis. Kā tad viņi tādi kļuvuši? Ne upurēdami Jeruzalemē vai ievērodami bauslības prasības, bet – ticēdami vārdam, kurā Dievs viņiem bija apsolījis, ka svētīs tos nākamajā dzimumā, Kristū. Tādēļ arī tie, kuri dzīvojuši vēlāk, ir tikuši taisnoti ne ar bauslības starpniecību; jo viņi Dieva žēlastību nav saņēmuši citādāk kā viņu priekšteči. Te kāds varētu mēģināt gudri iebilst Sv. Pāvilam: jā, lai gan tēviem nebija Mozus bauslības, tomēr arī viņiem bija dots tas pats Dieva vārds, kas māca desmit baušļus un kopš pasaules pirmsākumiem ir ielikts cilvēku sirdīs; tādēļ arī bauslība tiek saukta par dabīgo likumu; tikai vēlāk šis likums ir ticis ietverts desmit baušļos un redzamā veidā dots jūdu tautai. Un varētu sacīt, ka desmit baušļus Mozus ir ņēmis no tēviem – tāpat kā Jņ. 7:22 Kristus saka par apgraizīšanu. Jo ir skaidrs, ka tēvi kopš iesākuma ir mācījuši saviem bērniem un pēcnācējiem šo pašu mācību. Kādēļ tad Sv. Pāvils grib secināt, ka tēvi nav tikuši taisnoti ar bauslības palīdzību, jo tā pirmoreiz dota tikai vairāk nekā četrsimt gadus pēc Ābrahāma laikiem? – itin kā agrāk tēviem bauslības nebūtu bijis!

Lai īsi atbildētu uz šo jautājumu, tev jāsaprot, ar kādu nolūku Sv. Pāvils šos vārdus saka. Viņš raugās uz jūdiem, kuri lepojas ar bauslību, ko Dievs viņiem devis, lai darītu viņus par savu tautu; un jūdi domā, ka ar bauslības palīdzību tiks taisnoti Dieva priekšā, ja vien centīsies ievērot bauslības prasības. Vai gan Dievs mums to būtu devis – viņi sacīja –, nošķirdams mūs no visiem pagāniem, ja mēs bauslības dēļ Dieva priekšā nebūtu kas vairāk kā citi cilvēki – tie, kuriem bauslības nav? Jūdi tik cieši un spītīgi turējās pie šī sava lepnuma, ka neievēroja tēviem doto svētības apsolījumu nākamajā dzimumā; viņi nedomāja, ka šis apsolījums tiem būtu nepieciešams, lai, tam ticēdami, viņi taptu taisnoti. Būtībā jūdi domāja, ka Dievs šo apsolījumu jau atcēlis un padarījis nenozīmīgu; ja nu vienīgi viņi vēl mēdza izskaidrot svētības apsolījumu tā, ka Mesijam vajadzētu nākt, lai viņu bauslības un dievbijības dēļ dotu tiem varu pār visu pasauli un vēl citādā veidā tos bagātīgi atalgotu.

Lai atspēkotu šīs neprātīgās domas un lielīšanos un pierādītu, ka jūdi nav tikuši taisnoti un darīti par Dieva bērniem bauslības dēļ, apustulis norāda, ka svētie tēvi, tas ir, jūdu tautas tēvi, četrsimt trīsdesmit gadus nav varējuši tikt taisnoti ne bauslības dēļ, ar kuru viņi tik ļoti lepojas (jo tā tolaik vēl nebija dota), nedz arī kādu savu darbu dēļ (vienalga, vai šeit runājam par dabīgo likumu vai par desmit baušļiem); jo Dievs nav saistījis savu svētības un pestīšanas apsolījumu ar viņu darbiem, bet vienīgi no savas žēlastības, neatkarīgi no viņu nopelniem solījis dāvāt tiem svētību (tas ir, žēlastību jeb taisnību un visus mūžīgos dārgumus) – nākamā dzimuma dēļ. Šis nākamais dzimums, Kristus, bija apsolīts jau iepriekš – visu cilvēku pirmajiem vecākiem – neatkarīgi no viņu nopelniem, jā, jau tad, kad tie sava pārkāpuma dēļ bija krituši Dieva dusmu un lāsta varā. Tādēļ, lai gan arī tēviem ir bijusi bauslības jeb Dieva baušļu atziņa, tā viņiem nav palīdzējusi iemantot taisnību Dieva priekšā. Viņiem bija jādzird un ticībā jāsatver Dieva žēlastības pilnais apsolījums, kas nebija saistīts ar viņu darbiem, bet vienīgi ar nākamo dzimumu; jo, ja tēvi būtu varējuši tikt taisnoti bauslības vai darbu dēļ, svētības apsolījums Kristū tiem nebūtu bijis vajadzīgs.

Ja nu Ābrahāms un tēvi nav varējuši iemantot – un nav iemantojuši – taisnību ar darbiem, tad arī viņu bērniem un pēcnācējiem ir bijis tikpat neiespējami tikt taisnotiem ar bauslību un darbiem. Arī viņu taisnošana nevarēja notikt citādi kā vien ticībā apsolījumam, kas dots Ābrahāmam un viņa dzimumam, kurā tiek svētīti ne vien jūdi, bet arī visi pagāni – šīs pašas ticības dēļ.

Šo pamācību Sv. Pāvils turpina un pamato šajās divās lietās, proti, Dieva apsolījumā un nepelnītajā žēlastībā jeb dāvanā; tā apustulis nostājas pret tiem, kuri lielās ar bauslību un saviem pašu nopelniem. Viņš atgādina par spēku un tiesībām, kas pienākas ikvienam testamentam jeb pēdējās gribas apsolījumam. Arī Dieva iedibinātā kārtība, kas izteikta ceturtajā bauslī, prasa, lai bērni un mantinieki ievērotu savu vecāku pēdējo gribu.

Par šīm lietām Sv. Pāvils saka: ar cilvēku testamentu taču ir tā: kad šī pēdējā griba stājusies spēkā (tas ir, pēc cilvēka nāves), neviens vairs nedrīkst šo gribu atcelt, nedz tai ko atņemt vai pievienot. Juristi saka: neviens nedrīkst pārkāpt cilvēka pēdējo gribu – tas ir paša Dieva likums. Tad taču vēl daudzkārt svarīgāk ir, lai Dieva testaments paliktu nemainīgs un nesagrozīts! Dievs arī ir sastādījis testamentu, kam jābūt un jāpaliek kā Viņa galīgajai, pēdējai gribai: Viņš vēlas svētīt visas tautas caur dzimumu, kuru vispirms ir apsolījis tēviem; to Dievs ir nolēmis un apsolījis Ābrahāmam un viņā – visai pasaulei un mums visiem. Turklāt Dievs savu testamentu apstiprinājis ar šā dzimuma – sava vienīgā Dēla nāvi. Tādēļ Kristum vajadzēja tapt par cilvēku un mirt (uz to iepriekš norādījis Ābrahāms, upurēdams nāvē savu dēlu Īzāku), lai mums tiktu dots svētības un mūžīgās dzīvības mantojums. Tāda ir Dieva pēdējā griba, un to Viņš nemainīs; tādēļ arī neviens cits to nedrīkst mainīt, nedz tai ko pievienot. Bet, ja tagad, kad šis testaments ir atklāts un svētība pasludināta visā pasaulē, kāds grib apgalvot, ka tā jānopelna ar bauslības darbiem, itin kā Dieva apsolījuma un gribas spēks pats par sevi vēl nebūtu pietiekams, – tā ir Viņa gribas papildināšana vai pārkāpšana un atcelšana.

Īsi sakot, Sv. Pāvils secina, ka šis testaments ir skaidrs svētības un dievbērnības apsolījums; tādēļ šeit nav vajadzīga bauslība, kura norādītu, kas jādara, lai nopelnītu svētību – te nav spēkā nekas cits kā vien Dieva griba. Viņš apsola un saka: Es neuzlūkoju jūsu darbus, bet apsolu jums svētību, tas ir, žēlastību un mūžīgu dzīvību – jums, kas esat grēku un nāves varā; šo apsolījumu Es gribu apstiprināt ar sava Dēla nāvi, kas visu piepildīs un nopelnīs šo mantojumu. Bet, tā kā Dievs šo testamentu iedibinājis un apstiprinājis jau iepriekš neatkarīgi no bauslības, – bauslība, kas tikai pēc daudziem gadiem dota, atklāta un apstiprināta, nebūtu varējusi mazināt šī testamenta spēku, kur nu vēl to atcelt un atsaukt. Kurš grib mācīt un sacīt, ka cilvēks tiek taisnots, tas ir, iemanto Dieva svētību ar bauslības palīdzību, tas nedara neko citu kā aizskar un apstrīd Dieva testamentu, pārkāpj un noniecina Viņa pēdējo gribu. Tas ir pirmais Sv. Pāvila minētais pamatojums, ko ietver labi saprotamais vārds “apsolījums” jeb “testaments”; jo neviens nav tik neizglītots, ka nespētu atšķirt šīs divas lietas – bauslību jeb pavēli un apsolījumu.

Otrkārt, Sv. Pāvils min kā pamatojumu arī vārdus: “Ābrahāmam to Dievs .. ir dāvinājis”. Te arī ikvienam, kam dots prāts, nav grūti saprast, ka saņemt dāvanu ir gluži kas cits nekā kaut ko nopelnīt; jo tas, kas ir nopelnīts, tiek dots pienākuma dēļ – kā alga, un tas, kurš pelnīto saņem, var lepoties (vairāk nekā devējs) un atsaukties uz savām tiesībām. Bet, ja kas tiek dāvināts par velti un, kā Sv. Pāvils šeit saka, nepelnīti jeb no žēlastības, – te nu saņēmējam nav iemesla lepoties ar saviem nopelniem vai tiesībām. Viņam jāslavē tikai dāvinātāja laipnība un labvēlība, kuras dēļ viņš šādu dāvanu saņēmis. Tā arī Sv. Pāvils secina: Dievs pēc sava apsolījuma dāvājis Ābrahāmam svētību un mantojumu, tādēļ ne Ābrahāms, ne – vēl jo vairāk – viņa bērni nav Dieva svētību nopelnījuši ar saviem darbiem, nedz saņēmuši no Viņa kā atalgojumu.

Tas ir pietiekami skaidrs un saprotams arī bērnam: šīs divas lietas ir jāizšķir – kas nopelnīts ar darbiem un saņemts kā alga, kas – apsolīts un dāvināts no tīras žēlastības un brīvas gribas. Tā Dievs ir aizbāzis mutes un aizsteidzies priekšā visai pasaulei, lai tā nelepotos, itin kā Dieva žēlastību būtu saņēmusi bauslības dēļ; jo žēlastība apsolīta un dota par brīvu – vēl pirms bauslības un visiem tās nopelniem. Šādi Dievs ir rīkojies ar savu tautu – Ābrahāmu un viņa pēcnācējiem: Viņš vispirms apsolījis svētīt Ābrahāmu un visu viņa dzimumu, pat nepieminēdams bauslību, darbus vai algu, bet saistīdams savu apsolījumu vienīgi ar nākamo dzimumu.

Ar šo apsolījumu tēvi ir dzīvojuši un miruši – gan pats Ābrahāms, gan arī viņa bērnubērni – vēl četrsimt trīsdesmit gadu. Tikai tad Dievs deva bauslību, iedibināja dievkalpojumu, priesterību utt., noteikdams, kā tautai dzīvot un sevi pārvaldīt – tagad, kad tā bija atbrīvota no svešinieku kundzības un aizvesta uz apsolīto zemi. Nu tai bija vajadzīga arī publiska pārvalde – taču ne tādēļ, lai ar bauslības palīdzību tikai tagad saņemtu grēku piedošanu un Dieva svētību.

Tāds ir šīs vēstules pirmās daļas kopsavilkums: Sv. Pāvils grib mācīt skaidri izšķirt šīs lietas (lai mācītu, kā topam taisnoti Dieva priekšā). Apsolījums jāatšķir no bauslības, tāpat arī dāvana – no algas un nopelna. Bet, ja tiek mācīts, ka Dievs dāvā grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību no tīras žēlastības, nevis bauslības un nopelnu dēļ, drīz vien rodas jautājums: “Kādēļ tad bauslība ir dota, kam tā vajadzīga?” Vai tad nav jādara labi darbi? Kādēļ tad jāmāca desmit baušļi? Tādēļ arī Sv. Pāvils tūliņ pievieno jautājumu: kāpēc tad ir dota bauslība? Un sāk plašāk aplūkot to, kāds ir bauslības uzdevums un pielietojums; viņš parāda bauslības un Evaņģēlija atšķirību. Par to cituviet, arī citās postillās, ir jau pietiekami daudz sacīts.