Dieva tiesa pastarā dienā

Vārds par Dieva tiesu izraisa aizsardzības reakcijas, un tas nav sācies tikai šodien. Tas, ko Dievs bija uzdevis sludināt pravietim Cefanjam (Cef.1:12–18), skar arī šodien mūs. Tomēr Evaņģēlijs par Jēzu Kristu (Jņ.3:16–21) neatceļ tiesu, bet ved uz glābšanu no tiesas. Savukārt izšķiršanās notiek tagadnē, mūsu dzīvē.

Tas, ka ļaudis aizstāvas pret Dieva tiesas pasludinājumu, pieder šīs vēsts iedarbībai gluži tāpat, kā šī iemesla dēļ tiesas vēsts bieži tiek noklusēta un izstumta. Tiesa vienmēr ir biedējoša tiem, kuriem jābīstas no soda. Tomēr Svētajos Rakstos skaidri runāts par trīsvienīgā Dieva tiesu, kas daudzējādā ziņā ir atšķirīga no cilvēku tiesām un tiesāšanas. Turklāt tiesneša uzdevums nekādā ziņā nav tikai sodīt. Viņam ir jānodrošina tiesības arī tiem, kuri cieš netaisnību. Pastarā jeb pēdējā diena ir tiesas diena, kurā Dievs īstenos tiesu un taisnību visiem cilvēkiem, dzīviem un mirušiem, sniegdams tiem atalgojumu un sodu.

Tas, ka tiesas pasludinājums sastopas ar noraidījumu un tad tiek arī pilnīgi noklusēts, kopumā atbilst Rakstiem:

“Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes” (Raudu dz. 2:14).

Tomēr, ja Dieva ieceltie sargi nepilda savu uzdevumu, tad Dieva tiesa skar ne tikai vainīgos, bet arī atbildīgos sargus. Pie mums tie ir vecāki, krustvecāki, mācītāji, skolotāji, baznīcas vadība un sinodes.

“Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.. Tu, cilvēka bērns, saki saviem tautiešiem: taisno neizglābs viņa taisnība, kad viņš apgrēkojas. Un bezdievis neies bojā savas bezdievības dēļ, ja viņš atgriežas no savas bezdievības. Arī taisnais nevar dzīvot no savas taisnības, kad viņš apgrēkojas. Ja Es taisnajam saku, ka viņš dzīvos, un viņš, paļaudamies uz savu taisnību, dara ļaunu, tad neviens nepieminēs vairs visas viņa taisnības, bet viņš mirs tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Un, ja Es piedraudu bezdievim: tu mirsi, – un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības, tā ka tas atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs, viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos. Tavi tautieši man saka: Tā Kunga ceļš nav pareizs! – Bet viņu pašu ceļš nav pareizs. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tam jāmirst. Bet, kad bezdievis atgriežas no savas bezdievības un ievēro patiesību un taisnību, tad tas dzīvos.Un, kaut gan jūs apgalvojat, ka Tā Kunga ceļš neesot pareizs, Es jūs ikvienu tiesāšu pēc viņa darbiem, tu Israēla nams” (Ec. 3:17–21; 33:6–20).

Vai nu mēs runājam par Dieva tiesu, atbilstoši Viņa vārdam, vai arī šo vēsti pastumjam malā un noklusējam – mēs vienmēr, visi bez izņēmuma, neizbēgami esam pakļauti Dieva tiesai.

Kādā teoloģiskas komisijas sēdē tika pieminēta tiesas tēma, un viens no komisijas locekļiem pauda spontānu reakciju:

Es negribētu tik daudz runāt par Dieva tiesu, bet labprātāk runātu par Dieva valstību.

Tādējādi droši vien tika izteikta aizstāvība pret vienpusīgu izpratni par Dieva tiesu kā sodu, tomēr arī Dieva valstība – saskaņā ar Bībeles liecību – nevar tikt saprasta bez Dieva tiesas izpratnes. Vārds βασιλεία – apzīmē ķēniņa valdīšanu, kas tieši izpaužas arī tiesas īstenošanā. Saistībā ar šo tēmu daudzi aizmiglojumi ir radušies cilvēcīgi gluži labi saprotamu iemeslu dēļ.

Bet, kad daudz kas no lietām, kuras saistītas ar Dieva tiesu un Dieva valstību, tiek noklusēts un sagrozīts, tad – saskaņā ar Bībeles liecību – nekas vairs nav pārredzams, jo faktiski nav nekā tāda, kas nebūtu saistīts ar Dieva tiesu un tiesāšanu laikā un mūžībā. Kļūdas sākas ar to, ka Evaņģēlijs – εὐανγέλιον, prieka vēsts – pēc vārdiem un satura pareizi var tikt saprasts tikai tad, kad ar to tiek saprasta atbrīvojošā vēsts par glābšanu no Dieva tiesas, kas nāk. Tā ir grēcinieka taisnošana Dieva tiesā – tikai ar ticību Jēzum Kristum, kas par mūsu grēkiem ir miris un mūsu glābšanas labā augšāmcēlies, lai mēs pastarā tiesā drīkstētu atsaukties uz to, ka piederam Viņam (Rom.10:5–13). Katrā ziņā taisnošana nav teoloģiska teorija, nedz īpaša konfesionāla mācība, bet tā attiecas uz šo faktu:

“Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu” (2.Kor.5:10).

Taču tur nevarēsim pastāvēt ar to, ko paši esam darījuši, bet vienīgi ar to, ko Kristus ir darījis mūsu labā. Bez skatījuma uz pastaro tiesu, kas nāk, Evaņģēlijs tiek iztukšots un pārvēršas vispārējā pasaules aplaimošanā; grēcinieka taisnošana tiek sagrozīta, kļūstot par grēka attaisnošanu ar cilvēka pašapliecināšanos. Jo cilvēks pats grib būt dievs un pēc savu vēlmju priekšstatiem veido pats savu dievu, pats no sevis spriezdams, kas labs, kas ļauns.

Vēstulē ebrejiem (11:6) īsa kopsavilkuma veidā norādīts, par ko ir runa:

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”

Atalgojumam pretējs vārds ir “sods”, un šādi izpaužas tas, ka Dievs ir Kungs un Soģis.

Ieskats, ka Dievs ir Soģis un spriež tiesu, atklāj visu, kas Viņš ir, ko Viņš dara un ko Viņš grib, – un līdz ar to arī visu, kas notiek šajā pasaulē un ar šo pasauli. Dieva tiesa sākas ar izšķirošo un sakārtojošo radīšanas darbu iesākumā (1. Moz. 1; Ebr. 11:3; Ps. 104; 119:89–91 un citur). Tātad, tas attiecas uz nošķirošo pavēli, atdalot gaismu no tumsas, dienu – no nakts, jūru – no sauszemes, tas ir, iedibinot visu kārtību kosmosā. Šajā labajā, tas ir, Dieva vārdam piesaistītajā, izpratnē skaidri jārunā par Dieva radīšanas kārtību, kas ietver, nosaka un pārvalda it visu šajā pasaulē, bez izņēmuma.

Šai kārtībai pieder arī tas, ka Dieva sākotnējās attiecības ar cilvēku, kas radīts pēc Viņa tēla un līdzības, tiek noteiktas ar pavēli un aizliegumu. Ar aizliegumu Dievs iesākumā savdabīgā veidā ir devis cilvēkam brīvību – izšķirties par vai pret savu Radītāju:

“Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi”” (1. Moz. 2:16, 17).

Šajā sākotnējā brīvībā cilvēks – un līdz ar Ādamu un Ievu visa cilvēce – ir izdarījis izšķiršanos pret Dievu, par nāvi. Bet grēkā krišanas sekas ir tādas, ka „viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi ..bija kaili” (1. Moz. 3:7). Nu viņi zināja, kas ir tas, ko čūska apsolījusi: „jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Moz. 3:5). Tātad, saskaņā ar Dieva vārdu, tiklab nāve, kā atziņa par labu un ļaunu ir grēkā krišanas sekas, tas ir, sekas, ko atnesusi brīvā izšķiršanās – rīkoties pret Dieva aizliegumu (Rom. 5:12–21; 1. Kor. 15:45–49). Neizbēgamajā nāvē ir redzama cilvēka nebrīvība. Savukārt zināšanā par labu un ļaunu manifestējas Dieva tiesa visu cilvēku sirdsapziņā saskaņā ar Dieva baušļu mēru, apsūdzībā un aizstāvībā (Rom. 2:14–16). Tā ir cilvēka atbildība Dieva priekšā. Taču bez šādas atbildības un pielīdzināmas vainas cilvēks neatšķirtos no dzīvnieka, kas dzīvo saskaņā ar savām vajadzībām un savu tieksmju apmierināšanā.

Pēc mūsu cilvēcīgajiem priekšstatiem aizliegums šķiet pretstats brīvībai, gluži kā aizlieguma pārkāpumam sekojošā nebrīvība šķiet veidojam pretrunu ar cilvēka atbildību Dieva priekšā. Jo brīvību mēs pēc sava cilvēcīgā mēra parasti saprotam, kā iespēju darīt to, kas mums pašiem liekas labs un noderīgs. Taču, tādā veidā spriežot, netiek domāts ne par nāvi kā sodu, nedz arī par Dieva tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Drīzāk mēs paši sevi uzskatām par labiem un turklāt arī par spējīgiem īstenot visu labo, lai gan mūsu pieredze runā tam pretī. Ja sekosim ieskatam, kurš nāk no Dieva vārda, tad redzēsim un sapratīsim, ka tieši ar Dieva tiesu pēc Viņa baušļu mēroga paliek spēkā cilvēka atbildība par saviem darbiem līdz ar paliekošu iespēju izšķirt labu un ļaunu. Šī iespēja saglabājas arī pakļautībā grēka un nāves varai, tomēr tādā veidā, ka mums līdz ar apustuli Pāvilu nākas atzīt:

“Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai. Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības” (Rom.7:15–8:2).

Katrā ziņā šī apliecība nav analītisks cilvēka dzīves apraksts, bet stāsts par to, kā īstenojas ticība Jēzum Kristum, ar kuru tiekam izglābti no Dieva tiesas un nāves, lai ieietu mūžīgajā dzīvē. Runa ir par mums pašiem!

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Dieva tiesa vai tiesāšana ietver gan dabu, gan cilvēkus, un šeit ir runa ne tikai par morāliem vai juridiskiem jautājumiem, bet par visu pasaules kārtību, par kosmosu. Dieva gribas un Viņa valdīšanas nepārtrauktība sniedzas no iesākumā ļoti labi radītās pasaules (1. Moz. 1:31) līdz pat galam – ar tiesu pār visu pasauli. Tas, kas bieži tiek neitralizēts ar mehānisku priekšstatu par cēloņsakarībām dabā, vēsturē un cilvēka dzīvē, pareizā, Dieva vārda vadītā izpratnē ir Dieva darbība šajā pasaulē. Tādēļ nav nekā tāda, kas nenotiktu pēc Dieva gribas; un šim faktam vispirms vajadzētu noteikt arī mūsu lūgšanas izveidojumu – lūgumā un pateicībā. Baltiešu asinsliecinieks Traugots Hāns reiz ir formulējis to ar iespaidīgu skaidrību:

Tā ir izšķiroši svarīga atšķirība – vai es uzskatu, ka manu dzīves ceļu veido akls liktenis un neaprēķināmas nejaušības, vai arī ticībā manas acis tiek atdarītas, un es redzu: Dievs vada visu; galu galā mans ceļš arvien ir Viņa ceļš.

Izejot no šīs atziņas, atzīstams arī atalgojums un sods – kā laikā, tā arī mūžībā; tādēļ ir nepieciešams brīdināt, aicināt uz atgriešanos un piedošanu.

“Teodiceja”* ir filozofijas termins, kas izsaka cilvēci atkal un atkal nodarbinošo jautājumu par Dieva taisnīgumu, ievērojot netaisnību Viņa radītajā pasaulē. Šis jautājums arvien no jauna mēdz pārsteigt cilvēkus pat gluži negaidīti: kā gan Dievs varēja to pieļaut…? Jautājums ir vērsts uz Dieva tiesājošo darbību ar pārmetumu, ka Viņš nav sodījis netaisnību – taisnajam nākas ciest, kamēr netaisnajam klājas labi. Ījaba grāmata ir piemērs un norādījums, kā šo jautājumu nevis atrisināt, bet kā šādā situācijā pastāvēt, proti, nevis diskutēt par Dievu, lai atrisinātu pretrunas, kuras rodas mūsu prātā, bet gan – runāt un cīnīties ar Dievu. Bieži tas ir vienīgais ceļš. Kā uzsākama šī cīņa lūgšanā, to mums parāda 73. psalms.

Kad Dievs tiek piesaukts kā Soģis, tas nozīmē arī, ka atriebība tiek atstāta tikai Viņa ziņā:

“Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts (5. Moz. 32:35): Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs” (Rom. 12:1).

Bet, saskaņā ar Vēstules romiešiem 13. nodaļu, valdība ar tai piešķirto likumdošanas un tiesu varu ir iecelta šim mērķim kā Dieva kalpone. Biedējošie atriebības psalmi, kā 109, 137:9 psalmā un citur, Dieva vārdā ir doti mums tālab, lai mēs nodotu atriebību Dieva rokās, necenzdamies paši to īstenot.

Dievs ir Soģis, taču Viņš tiesā, neuzlūkojot cilvēka personu – tas tiek uzsvērts atkal un atkal (Rom. 2:11; Ef. 6:9; Kol. 3:25; 1. Pēt. 1:17 un citur). Viņš tiesā ne tikai darbus, bet arī pārbauda to, kas apslēpts cilvēka būtnes dziļumos – pārbauda „sirdis un īkstis” (Ps. 7:10; Jer. 11:20; 17:10; 20:12; Mt. 5:22, 28; 6:4; Ap. d. 1:24 un citur).

Visās šajās norādēs skaidri redzams, kā Dieva tiesas nosaka notikumus pasaulē – tik tālu, ka šī noteikšana sniedzas arī pāri mūsu pieredzes robežām, pāri mūsu spriedumu aprobežotībai un bieži vien arī aizspriedumainībai, ka šī ietekme ietver ne tikai laika posmu starp piedzimšanu un nāvi jeb cilvēka dzīves laiku. Dievs pasauli ir radījis labā kārtībā; par spīti cilvēka pretestībai Dieva baušļiem, Viņš tomēr šo kārtību arī uztur, un – visbeidzot –, nododot Savu Dēlu kā vietniecisku upuri, Viņš atkal atjauno šo kārtību. Tāda ir Dieva tiesu vai tiesāšanas mēraukla. Ja paturam šo faktu redzeslokā, kļūst saprotams, ka tiesa un pestīšana nav pretstati, bet gluži elementārā veidā atrodas kopsakarībā.

Aplūkojot tēmu par Dieva tiesu, jāpārdomā vēl kaut kas: literatūrā parasti tiek runāts par tiesas domu jeb ideju, tiesas priekšstatu un tamlīdzīgi. Tādēļ šeit jāuzsver, ka Bībeles liecība nav tikai cilvēku domas un priekšstati, bet gan trīsvienīgā Dieva būtības, gribas un rīcības atklāsme. Tādējādi, ir runa nevis par priekšstatu par Dievu kā Soģi vai priekšstatu par pastaro tiesu un pastaro dienu, kāds mums var būt vai nebūt, bet – ir runa par faktu, kas attiecas uz visu pasauli un ikvienu cilvēku, dzīvu vai mirušu. To mums ar vislielāko noteiktību atklāj Dieva vārds, un šim notikumam mēs visi ejam pretī. Šai vēstij ir sava ietekme, proti, tā izraisa gan piekrišanu, gan pretestību. Arī tiesas noliegumā izpaužas Dieva tiesa.

Atkal un atkal vērojamas grūtības saistībā ar to, ka par Dieva tiesu parasti tiek runāts tikai pastarās tiesas kopsakarībā, savukārt tās saikne ar tagadni itin viegli tiek pazaudēta. Tālāk – ir vērojama arī zināma bezpalīdzība, kas bieži izpaužas jau ekseģētiskos pētījumos, ja neizdodas uztvert Dieva rīcības kopsakarību, paceļoties pāri atsevišķiem priekšstatiem un jēdzieniem. Tādā gadījumā atbilstošās Rakstu vietas tiek pa­stumtas malā ka perifēri izteikumi. Jaunajā publikācijā „Vēsts par pastaro tiesu Jaunajā Derībā” tas kļūst skaidrs, izlasot šo secinājumu:

Jaunajā Derībā eshatoloģiskās tiesas pasludinājums ir „perifērs izteikums” attiecībā pret pestīšanas pasludinājumu, tas ir, ne vienmēr un ne noteikti tam piederīga „medaļas otra puse”, bet ietvara norāde, kas paskaidro pestīšanas piedāvājuma nopietnību, mūsu eksistences jaunās orientācijas iespējas svaru un nopietnību, kas piemīt pestīšanas piedāvājuma noliegumā ietvertajai alternatīvai. Centrā – vadoties no Jēzus pasludinājuma – ir Evaņģēlijs. Perifērija, kas sargā šo centru no vienaldzības un piesaistes nolieguma, ir vārdi par tiesu. Citiem vārdiem sakot: Jaunā Derība sludina Evaņģēliju, un tāpat tā arī runā par tiesu (kā vienu no dotajām iespējām). Gluži kā vēsturiski Jēzus vēsts izskanēja uz Jāņa Kristītāja tiesas draudu pasludinājuma fona, tad bez Evaņģēlija cilvēkam arvien „draud” tiesa. Tādēļ ir jārunā par to, ka Evaņģēlija pasludinājums negrib būt „akls”, ierastākiem vārdiem izsakoties, lai žēlastība nepārvērstos „lētā žēlastībā”. Bet vēstīta tiek Dieva mīlestība, Viņa parādītā žēlastība, pievēršoties cilvēkam ar basileia tou theou vārdiem – kā Jēzus to sludina, vai arī, runājot Pāvila vārdiem, atgriezties “pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam un lai gaidītu no debesīm Viņa Dēlu, kuru Viņš uzmodinājis no miroņiem, Jēzu, kas mūs atpestīs no nākamās dusmības” (1. Tes. 1:9-10).

Tiesas atklāsmei tiek piedēvēta funkcionāla nozīme, un tādējādi – gribot vai negribot – arī Evaņģēlijs kļūst tikai par apziņas vai jūtu apzīmējumu.

Tomēr, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, pastarā tiesa viennozīmīgi ir Dieva darbs, un izšķiršanās notiek laikā, ar ietekmi uz mūžību. Rets izņēmums, kurā šis Dieva vārda reālisms tiek paturēts un ņemts vērā, ir Frīdriha Bihsela skaidrojums par vārdu κρίνω. Izšķirošie teikumi no šī darba tiek citēti teoloģiskās problēmas norobežošanai:

Jaunās Derības izpratnei par tiesu mūsdienās stājas pretī kritika, kura noraida šo izpratni kā mītisku un neētisku. Pretstatā tai, vispirms jāuzsver, ka tiesa Jaunajā Derībā nav Dieva patvaļīga vai afektīva rīcība, bet gan cilvēka grēka iekšēji nepieciešamas sekas. Visi cilvēka darbi ir sēja; Dieva tiesa ir tai atbilstoša, pašsaprotamā veidā sekojoša pļauja (Gal. 6:7, 8). Dieva tiesa nes nepieciešamo atlīdzību par cilvēka rīcību (Rom. 1:27). Cilvēks nes Dieva Soģa krēsla priekšā to, ko viņš ir darījis (2. Kor. 5:10). Organiska kopsakarība saista cilvēka rīcību ar tās sekām Dieva tiesā. [..] arī dusmība, kurā Dievs spriež tiesu, ir svēta – tā nav tikai kaislība όργή. Dieva griba – tīri ētiski formulējot – ir šāda: tikumiskā kārtība ir kārtība, kura attiecas ne tikai uz to, kam jābūt, bet uz to, kas ir. Jo Dievs ir ne tikai „morāles likumu devējs”, bet vienlaikus pasaules Radītājs un Valdītājs, bez kura nevar notikt pat vismazākais sīkums ne pasaules, nedz arī cilvēka dzīvē (Mt. 10:29–31), bez kura cilvēka dzīvē nav ne pestīšanas, ne sabrukuma (Rom. 1:18–32). Dieva prasības cilvēkam nav nekas cits kā tas, ko Dievs ir gribējis īstenot cilvēka esībā, kas ir likts viņa esības pamatā. Tādēļ tās nenovēršami nosaka cilvēka likteni. [..] Nāve piepildās kā mūžīga, kā cilvēka izslēgšana no viņa esības atjaunošanas mūžīgai palikšanai Tā Kunga namā, kas viņam atjaunotam būtu pieredzama mūžīgi. Kas domā īsti tikumiski un tomēr tikai naturālistiski, kas laba darīšanā un ļauna pārvarēšanā saskata cilvēka esības īsto saturu, nevis tikai blakusparādību, tas nevarēs izbēgt no Jaunās Derības apliecinātās Dieva tiesas. Par maldiem uzskatāms arī skaidrojums, ka Jaunā Derība Dieva tiesu tikai pārceļ uz mums nezināmo, mītisko viņpasauli. Dieva tiesa sākas jau šajā dzīvē un tur tikai atrod savu piepildījumu…

Šādi ieskati kalpo vienas otras neskaidrības noskaidrošanai.