Dieva valstība nav vārdos

Dievs ir devis cilvēkam ne tikai zemi ar visu, kas uz tās, jo zeme ir tikai mūsu skola, mūsu pestīšanas ceļš un mūsu naktsmītne, bet cilvēks ir lemts kādai labākai zemei par šo. Tiem, kas lielajā tiesas dienā stāvēs pie Viņa labās rokas, Kristus sacīs: šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34).

Uzklausi! Kristus saka, ka debesis ir “valstība”, kas sagatavota Viņa draugiem jau “no pasaules iesākuma”. Cilvēks ir lemts kaut kam labākam nekā koki un zvēri, kas dzīvo tikai īsu brīdi cilvēka labā un pēc tam iet bojā. Mūsu sirdis diemžēl ir tik tumšas un neticīgas, tomēr tās vienlaikus sevī nes liecību par to, ka cilvēks ir lemts mūžīgai dzīvībai debesīs.

Lai Dievs par mums apžēlojas un piešķir Savu žēlastību, ka aizdomājamies un sev jautājam, kā mēs uzdrošināmies pretoties šādam Tēvam, kas ir ne tikai mums virs zemes radījis visu, ko redz mūsu prāts un acis, bet arī debesu mājokļus uz mūžīgo dzīvību! Vai mūsu sirdīm nav jābūt pielūgsmes un mīlestības pilnām pret šādu Dievu! Patiesi dziļa un briesmīga ir kritušās cilvēka dabas samaitātība!

Mums ir jāspēj apstāties pie šāda jautājuma un nopietni jādomā: vai tā ir patiesība, ka cilvēks ir Dieva sirds un domu acuraugs un Viņš visu virs zemes ir radījis cilvēka kam jau kopš pasaules radīšanas ir sagatavojis valstību? Vai tā ir patiesība, vai tikai poētiska teiksma un pasaka?

Ja tā ir patiesība, tad visam citam virs zemes mūsu acīs ir jānobāl, ka mīlam, bīstamies un paklausām Dievam. Tieši tāpēc Dievs pieprasa un pavel: “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku,” (5.Moz.6:5) un tālāk: “..mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Rom.13:9).

Tas nav par daudz prasīts, jo mūsu zemes dzīve drīz beigsies un tad pēc Dieva prāta mēs mājosim mierā un svētlaimē pie Dieva, eņģeļiem un svētajiem mūžīgajā paradīzē. Tāds ir bijis Dieva mūžīgais nodoms, radot cilvēku. tāds bija Viņa nodoms, kad Viņš deva Savu Dēlu mūsu pestīšanai, un tāds bija Viņa nodoms, kad Viņš deva Savu vārdus, kuros sūta mums Savu Svēto Garu.

Visa Dieva žēlastības un Debesu valstības namturība virs zemes mums pietiekami skaidri liecina. ka mums lemta mūžīgā dzīve debesīs. Vēlos vēlreiz uzsvērt, cik svarīgi, ka šajā pārbaudes laikā mēs patiesi pildām Viņa baušļus. Tu esi patiešām ļauns, ja atsakies pildīt un ņemt vērā Dieva. baušļu prasības.

Bēdas tev, ja tu melo un liekuļo savā dvēselē Dieva priekšā, steidzīgi un vieglprātīgi apgalvodams: “Skaidrs, ka es mīlu Dievu un savu tuvāko,” lai arī tevī nav visraksturīgāko mīlestības iezīmju.

Bēdas tev, ja tu nopietni nepūlies pildīt Dieva prasības, bet dzīvo vieglprātīgā Dieva nicināšanā un pat netaisies darīt to, ko Viņš pavēl! Bēdas tev, ja, nākdams pie atziņas un saprašanas, tu pat nenožēlo un neraizējies par savu attieksmi! Tas patiesībā nozīmē Dievam teikt tieši acīs: man nerūp Tavi baušļi, man nerūp Tava labvēlība, man nerūp, vai esi laipns vai dusmīgs! Tas nozīme atteikt Dievam un padoties velnam.

Dievs mums ir devis Pestītāju, kas mūs atpircis ar Savām dārgajām asinīm. Vai Viņam neticēsim? Slavēts lai Viņa svētais Vārds! Te mēs nonākam pie pašas galvenās un svarīgākās motivācijas, kāpēc jāmīl Dievs un jātur Viņa baušļi, kas māca īsti garīgu un kristīgu izpratni par Dieva vārdiem Israēlam: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama” (2.Moz.20:2).

Mēs zinām, ka visa Israēla vēsture un īpaši šīs tautas glābšana no Ēģiptes verdzības simbolizē Dieva doto glābšanu no visas cilvēces garīgās verdzības. un šī garīgā glābšana ir pats brīnišķīgākais Dieva darbs, kas visspēcīgāk mudina mūs mīlēt Dievu un turēt Viņa baušļus.

Mums labi jāsaprot, ko nozīmē ticēt pestīšanai, kas mums notikusi Jēzū Kristū. Tu tici, ka “Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, kas no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, Viņš mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atbrīvojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas. To Viņš panācis ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savām nepelnītajām ciešanām un nāvi”.

Vai saproti, cik būtiski ir turpmākie vārdi – es Viņam piederu, valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē”? Kā saka apustulis: mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:15).

Tātad Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.